Augsti papēži un degošas mašīnas: sliktākā komanda F1 vēsturē

Iespējams, ka Perija Makartija vārds daudziem sporta faniem neko neizsaka. Taču, ja 1992. gada 30. augustā dažas lietas būtu notikušas nedaudz citādāk, viņa vārds būtu uz visiem laikiem iegravēts akmenī kā 46. F1 bojāgājušais. Un tā nebūtu viņa vaina, bet gan viņa komandas – Andrea Moda.

Lai pastāstītu šī brita stāstu, mums jāatgriežas 1980. gadā, kad 18 gadus vecais Makartijs atklāja motosportu. “Es domāju, ak Dievs, tas ir tik forši. Es arī vēlos to darīt,” viņš pauda Viaplay dokumentālajā filmā.

Tomēr Makartijs ātri vien saprata, ka ir nepieciešams vairāk nekā tikai vēlme un gribasspēks, lai iekļūtu pasaulē ātrākajā sacīkšu sērijā. Vajag arī naudu. Pie tam, ārkārtīgi daudz. Un tā jaunais puisis sāka strādāt naftas ieguves platformās.

Pēc diviem Ziemeļjūrā pavadītiem gadiem viņš parādījās pie motosporta kāpnēm, pa kurām lēnām sāka kāpt. Savu karjeru viņš uzsāka British Formula Ford čempionātā.

Lai gan kāpšana pa motosporta kāpnēm bija smaga, viņam tas izdevās. 1986. gadā viņš jau gozējās Lielbritānijas F3 rindās un pēc pāris pjedestāla finišiem Perijam pavērās durvis uz tās pašas sērijas Eiropas līdzinieku. Makartijs pārgāja uz F3000 (pašreizējo F2 sērijas ekvivalentu), kas savukārt deva viņam iespēju izaicināt sevi ASV alternatīvajā sērijā.

Pateicoties viņa apņēmīgajai darba ētikai, F1 komanda Footwork Arrows uzaicināja Makartiju uz testēšanu 1991. gadā. Lai gan viņš demonstrēja pienācīgu sniegumu, durvis uz F1 britam joprojām palika slēgtas. Tomēr gadu vēlāk pie Makartija durvīm klauvēja Andrea Moda.

Augsti papēži un F1 kopā nesader

Iepazīsties ar Andrea Moda, murgaināko komandu F1 vēsturē. Komanda tika nosaukta Andrea Saseti, itāļu (sieviešu apavu) dizainera vārdā, kurš pats arī vadīja komandu un cerēja popularizēt savu apavu biznesu, izmantojot F1 sacīkstes. Maigi izsakoties – ambiciozi.

1991. gada septembrī Saseti iegādājās F1 komandu Coloni Motorsport, kas tik tikko bija iegājusi vēsturē kā komanda, kas savās divās F1 sezonās nespēja kvalificēties nevienām (!) sacīkstēm. Atgādināsim, ka kuplā komandu skaita dēļ F1 tolaik izmantoja tā sauktās priekškvalifikācijas.

Paredzami, bet nākamajā sezonā itāļu modes mākslinieka vadībā lietas nemainījās. Kad Makartijs 1992. gadā saņēma zvanu no Andrea Moda līderiem, viņš divreiz nedomāja. “Viss, ko es padomāju, bija: ak, Dievs, tas nostrādāja. Es kļūšu par F1 pilotu”, viņš atcerējās.

Tiesa, jau toreiz bija manāmas pirmās brīdinājuma pazīmes.

Piemēram, Andrea Moda nepiedalījās 1992. gada F1 sezonas atklāšanas posmā Dienvidāfrikā, jo nebija iemaksājusi dalībai nepieciešamo depozītu 100 000 ASV dolāru apmērā.

Uz sezonas otrajām sacīkstēm Meksikā komanda ieradās, taču bez F1 mašīnām, jo tās vēl tikai tika būvētas… Abi komandas piloti, itāļi Alekss Kafi un Enriko Bertadžija, nolēma atklāti kritizēt komandu, kas vēlāk viņiem izmaksāja vietas komandā.

Toreiz Andrea Moda sazinājās ar Makartiju. Protams, brits, kurš tik ļoti bija vēlējies iekļūt F1, nekavējoties uzlēca uz grimstošā kuģa…

Braukšana dzērumā un automašīna liesmās

Un tā Makartijs debitēja F1 Spānijas GP. Un kas par debiju tā bija…

Kā jau minējām, toreiz F1 vēl pastāvēja priekškvalifikācijas ar mērķi izsijāt TOP 30 oficiālajām sacīkstēm. Tas viss notika piektdienas rītā pulksten 8:00.

Iepriekšējā vakarā Makartijs devās gulēt savā viesnīcas numurā (vai drīzāk hosteļa istabā, ņemot vērā, ka viņš tajā dalījās ar septiņiem mehāniķiem) ar cerībām, ka visa komanda pamodīsies kopā, lai dotos uz trasi. Bet, kad brits no rīta atvēra acis, istabā nebija neviena, izņemot viņu.

“Es uzreiz nodomāju, ak, Dievs. Man vajadzēja desmit gadus, neskaitot divus gadus uz naftas ieguves platformām, lai iekļūtu F1. Tai vajadzētu būt manai debijai, bet es sēžu Barselonas otrā pusē un pat neesmu tur,” viņš atminējās.

Makartijs nekavējoties apģērbās un steidzās uz viesnīcas vestibilu, kur uzdūrās komandas līdera brālim.

“Viņš droši vien tikko atgriezās no naktskluba, jo bija pilnībā piedzēries. Teicu, ka man kaut kā jānokļūst trasē, uz ko viņš strupi atbildēja: “Nāc, ejam”. Un tā viņi iesēdās mašīnā un ar pilnu ātrumu iztraucās cauri Barselonai, ignorējot visus luksoforus.

“Es domāju, ka nomiršu, pirms pat tikšu līdz sacensībām. Tomēr mums izdevās. Es zibenīgi uzvilku sacensību kombinezonu, ielēcu mašīnā, pagriezu aizdedzi, bet… nekā. Tad mehāniķi paņēma Quick Start aerosolu un izsmidzināja to gaisa ieplūdes atverēs virs manas galvas. Bet, acīmredzot, viņi izmantoja pārāk daudz, jo vienā brīdī, kad automašīnu izdevās iedarbināt, tā aizdegās.

Man apkārt bija liesmas. Viņi man uzmeta segu un es izlēcu no automašīnas. Mana sirds dauzījās. Kad es beidzot atkal iekāpu mašīnā, pulkstenis bija 8:10, un man bija atlikušas tikai 20 minūtes kvalifikācijas laikam. Izbraucu no pitstopa, nospiedu gāzi un… mašīna aizripoja vien dažus metrus. Tas arī bija viss”, atcerās Makartijs.

Atstāts novārtā

Makartija situācija kļuva vēl sliktāka, kad viņa priekšgājējs Enriko Bertadžija, kurš iepriekš tika izslēgts no komandas, ieradās Andrea Moda sliekšņa priekšā ar jaunu bagātu sponsoru un pieprasīja savu vietu atpakaļ komandā.

Protams, komandu menedžeri būtu nekavējoties piekrituši, taču saskaņā ar FIA noteikumiem viņi vairs nedrīkstēja mainīt braucējus. Rezultātā komanda Makartiju atstāja pilnīgā novārtā.

Viņi nepievērsa britam nekādu uzmanību un būtībā viņa F1 automašīna tika izmantota kā rezerves daļas komandas galvenajam pilotam brazīlietim Roberto Moreno. Savās mājās Silverstonas GP, kur Makartijs patiesi cerēja uzrādīt labu rezultātu, viņš tika nosūtīts trasē ar slapjā laika riepām, lai gan debesīs nebija neviena mākoņa.

Pēc tam Makartijs devās runāt ar Saseti, taču tas, protams, nedeva nekādus rezultātus. Tālāk sekoja Beļģijas GP, kas tika aizvadīts 1992. gada 30. augustā (minēts raksta sākumā).

Dažus centimetrus no nāves

Pateicoties Eiropas F3 pieredzei, Makartijs bija iepazinies ar trasi un cerēja visiem kvalifikācijā pierādīt, ka viņš nav tikai sēdekļu sildītājs. Pirmo reizi tuvojoties bēdīgi slavenajam “Eau Rouge” līkumam, brits traucās pilnā ātrumā, līdz pēkšņi pamanīja, ka kaut kas nav kārtībā.

“Ar jebkuru citu automašīnu vai komandu es droši vien būtu turējis izspiestu gāzes pedāli, taču tajā brīdī manā galvā noskanēja trauksmes zvani, un es nospiedu bremzes. Un labi, ka tā! Proti, es nespēju pagriezt stūri un lidoju taisni pretī sienai. Tā kā es biju pilnībā izspiedis bremžu pedāli, man laimīgā kārtā izdevās izkustināt stūri un par mata tiesu izvairīties no sienas,” šo mirkli atcerās Makartijs.

Pat ar Andrea Moda automašīnu viņi šajā trases posmā brauca ar ātrumu 300 km/h. Atgriežoties boksos, Makartijs paziņoja komandai: “Puiši, es gandrīz piedzīvoju lielāko avāriju F1 vēsturē. Es domāju, ka kaut kas nav kārtībā ar stūres iekārtu.”

Viņu atbilde bija: “Jā, mēs zinām“.

Joprojām šokēts, viņš jautāja: “Kā jūs to zināt?”

Viņi atbildēja, ka pagājušajā nedēļā to bija pārbaudījuši ar Roberto automašīnu. “Labi, jūs to pārbaudījāt, noņēmāt no Roberto mašīnas un pēc tam ievietojāt to manā mašīnā priekš kvalifikācijas posma?”.

Viņi pamāja ar galvu…

Tajā brīdī es sapratu, ka man ir gana. Es visu izdarīju pareizi, bet man arī pamatīgi paveicās. Ļoti, ļoti paveicās. Jo, ja es būtu reaģējis nedaudz vēlāk vai būtu bijis mazāk nobijies, es tagad šeit vairs nebūtu”, atceras Makartijs, kurš Lielbritānijā pazīstams arī kā pirmais “Stigs” slavenajā raidījumā “Gāzi grīdā” (Top Gear).

Galu galā Andrea Moda vairs neizdevās apdraudēt neviena dzīvību, jo uzreiz pēc Beļģijas GP viņu līderis Saseti tika arestēts par krāpšanu un komanda tika izslēgta no F1. Tajā pašā laikā visu šo notikumu rezultātā tika padarīti stingrāki Formula 1 noteikumi, lai ikviens ar biezāku maku nevarētu tik vienkārši pieteikt savu dalību.