5 labākie Eirolīgas starpsezonas transfēri

Eirolīgas sezona ir tepat aiz stūra! Par godu jaunajai sezonai, kas sāksies jau nākamajā ceturtdienā, OlyBetTV aplūko transfēru tirgus labākos darījumus.

Kārliks ​​Džounss (Belgradas “Partizan”)

Pagājušajā sezonā serbu grands tā arī neko neuzvarēja, taču kluba vadība negrasījās vainot galveno treneri. Žeļko Obradovičs ir tik leģendāra figūra Belgradā, ka viņš pat izlemj, kad atbrīvot savu troni.

“Partizan” šosezon būs pavisam jauna komanda, kuras vadīšanai tika nolīgts tieši Džounss. Lai saprastu, cik īsti labs ir šis saspēles vadītājs, jāatskatās uz iepriekšējām divām vasarām.

Džounss bija Dienvidsudānas izlases izcilnieks pagājušā gada Pasaules kausa izcīņā un šī gada olimpiskajās spēlēs. Pirmajā viņš vidēji guva 21 punktu un atdeva 10,4 rezultatīvas piespēles, bet otrajā reģistrēja 18 punktus un 7,7 rezultatīvas piespēles.

Džounss ir daudzpusīgs aizsargs, kurš spēlē komandas spēli un neslinko aizsardzībā. Iepriekšējo reizi (pirms divām sezonām), kad “Partizan” rindās bija saspēles vadītājs ar šādām īpašībām, viņi gandrīz iekļuva Eirolīgas “Final Four”.

Evans Furnjē (Pireju “Olympiacos”)

Tāpat kā viņu pilsētas konkurentiem “Panathinaikos”, arī “Olympiacos”, šķiet, ir bezgalīgi resursi. Lai gan Aleksandrs Vezenkovs šķietami ir Aleka Pītersa uzlabojums, amerikānis nebija iemesls, kāpēc “Olympiacos” pagājušajā sezonā nespēja triumfēt Eirolīgā.

Viņu Ahileja papēdis bija radošuma un uzbrūkošā spēka trūkums. Kostasa Slukasa aiziešana uz “Panathinaikos” bija sāpīgs trieciens visādā ziņā, jo Tomass Vokups nav uzbrūkošs maestro, un, lai gan Aizeja Kanaāns darīja visu iespējamo, amerikānis bija pārāk nekonsekvents.

Furnjē, kurš nospēlēja 12 sezonas NBA, bet galu galā atradās uz rezervistu soliņa savas sliktās aizsardzības un metienu realizācijas dēļ, ir spēlētājs, kurš var pats nonākt līdz labam metienam un izdarīt spiedienu uz aizsardzību gan aiz perimetra, gan tā iekšienē. Turklāt pieredzējušais francūzis nav savtīgs spēlētājs, kas nozīmē, ka viņš lieliski iekļaujas galvenā trenera Jorgosa Barcokas uz komandu orientētajā sistēmā.

Furnjē kļūst vēl svarīgāks, ņemot vērā to, ka Kīnans Evanss, kurš sākotnēji parakstīja līgumu par komandas uzbrukuma vadīšanu, vairākus mēnešus ir bijis malā ceļgala savainojuma dēļ un, visticamāk, nebūs savā labākajā formā nākamajā sezonā.

Vensāns Puarjē (Stambulas “Anadolu Efes”)

Pēc tam, kad 2021. gadā beidzās viņa NBA karjera, Puarjē nokļuva Madrides “Real”, kur šosezon būtu bijis viņa ceturtais gads pēc kārtas, spēlējot otro vijoli Spānijas kluba priekšējā līnijā. Valters Tavaress ir vienkārši tik labs, ka nav iespējams viņu izstumt no sākuma centra lomas.

Tajā pašā laikā bija skaidrs, ka Puarjē varētu būt praktiski jebkura cita kluba pirmais numurs. Neskatoties uz ierobežotajām spēles minūtēm, francūzis bija ļoti rezultatīvs.

“Efes” ir ideāls klubs priekš Puarjē, vismaz teorētiski: viņš izbauda sākuma centra lomu, lieliski sader ar aizsargu Šeinu Larkinu, un Turcijas klubs ieguva kvalitatīvu spēlētāju pozīcijā, kas pagājušajā sezonā tam sagādāja nepatikšanas.

Nenads Dimitrijevičs (Milānas “Olimpia”)

Itālijas granda galvenais treneris Etore Mesīna nav slēpis, ka viena no svarīgākajām viņa sistēmas sastāvdaļām ir pareizais saspēles vadītājs. Serhio Rodrigess un Malkolms Deleinijs lieliski pildīja šo lomu, taču Mesīnas izvēle pēdējo divu gadu laikā ir bijusi garām.

Dimitrijeviča misija ir pierādīt, ka trešā reize ir tā laimīgā. Savas profesionālās karjeras pirmos gadus Ziemeļmaķedonijas izlases līderis pavadīja Spānijā un pēdējo divu sezonu laikā kļuva par zvaigzni Kazaņas UNICS komandā Krievijā.

Protams, pēc tam, kad Krievija iebruka Ukrainā, VTB līgas līmenis strauji kritās, taču tas joprojām ir pieklājīgs. Tāpēc Dimitrijeviča MVP sezona ir jāuztver kā brīdinājuma zīme.

Tāpat kā pagājušajā nedēļas nogalē aizvadītais Itālijas Superkauss. “Milano” pagarinājumā uzvarēja citu Eirolīgas komandu Boloņas “Virtus”, bet par MVP tika atzīts tieši Dimitrijevičs, kurš guva 16 punktus, atdeva sešas rezultatīvas piespēles un izcīnīja piecas atlēkušās bumbas.

Deleinijs un nesen pensijā aizgājušais Rodrigess bija dinamiski uzbrukuma orķestranti Mesīnai, kurš mīl uzspiest tempu. Kevins Pangoss un citi spēlētāji nespēja spīdēt šajā lomā, taču Dimitrijeviča stilam trenera vēlmēm vajadzētu atbilst kā cimdam.

Vils Klaibērns (Boloņas “Virtus”)

Vīrs, kurš pagājušajā sezonā sevi pasludināja par Eirolīgas labāko mazo uzbrucēju, joprojām ir kvalitatīvs spēlētājs, taču ne gluži tādā līmenī, kāds viņš bija savas karjeras laikā ar Maskavas CSKA. Toreiz tieši Klaibērns izšķīra spēļu likteni un dominēja gandrīz katru nakti.

Viņa laiku ar “Efes” apgrūtināja traumas un nekonsekvence, taču pagājušajā pavasarī Klaibērns pierādīja, ka viņa klase nekur nav pazudusi. Kad viņš ir vesels, viņš joprojām ir milzīgs spēks.

Priekš “Virtus”, kas šosezon ievērojami palielinājusi budžetu, Klaibērns ir viens no komandas galvenajiem spēlētājiem. Viņš kopā ar Torniki Šengeliju veidos vienu no Eirolīgas labākajiem uzbrucēju duetiem.

Spēlēšanai kopā ar gruzīnu vajadzētu palielināt Klaibērna efektivitāti kopš pagājušās sezonas. Šengeliju gandrīz neviens nespēja apturēt, turklāt bieži vien bija nepieciešami vairāki aizsargi, lai viņu apturētu, kas radīja vietu viņa komandas biedriem. Amerikānis ir prasmīgs gan ar bumbu, gan bez tās, bīstams no tuvas distances un aiz perimetra, un zina, kā izmantot priekšrocības, ja viņam ir pārāk daudz elpas.

Tādējādi Klaibērnam ir lieliska iespēja pierādīt, ka viņa laiks ar “Efes” neatspoguļoja viņa pilno potenciālu.