5 neveiksmīgi transfēri, kas varēja mainīt futbola pasauli

Ak, transfēru logs – karuselis, no kura tā vien nevar izkāpt. Miljoniem, pat miljardiem vērti līgumi, spēlētāju sūtīšana no vienas valsts uz otru un darījumi, kurus bieži vien kontrolē aģenti. Neviens nav pasargāts.

Kādreiz spēlētāji varēja brīvi mainīt klubus gandrīz jebkurā sezonas posmā. Tā tas patiesībā bija līdz 2002. gadam, kad FIFA ieviesa obligātus transfēru logus kā daļu no vienošanās ar Eiropas Komisiju, lai mēģinātu panākt līgumu stabilitāti gan spēlētājiem, gan klubiem. Lai arī šīs izmaiņas panāca daudz pozitīva, tās līdz ar sevi nesa arī transfēru logu neprātu.

Kad Neimārs 2017. gadā pārcēlās no Barcelona uz Paris Saint-Germain par 222 miljoniem eiro, tas uzstādīja rekordu, kas nav ticis pārspēts līdz pat šodienai. Lai gan spēlētāju transfēri mūsdienās reti saskaras ar problēmām līdzekļu trūkuma dēļ, jebkas var notikt dēļ neskaitāmajiem parametriem un prasībām, kas jāapmierina vienlaikus.

Bez liekas kavēšanās apskatīsim piecus salīdzinoši nesenus neizdevušos Premjerlīgas darījumus, kas potenciāli varēja mainīt futbola vēsturi.

Stīvens Džerārds: no Liverpool uz Chelsea 2004. un 2005. gadā

Stīvens Džordžs Džerārds ir dzimis Vistonā, Mērsisaidas štatā, aptuveni 10 jūdžu attālumā no Enfīldas stadiona. Liverpool viņš pievienojās deviņu gadu vecumā, pirmo profesionālo līgumu parakstīja septiņpadsmit gadu vecumā un jau pēc gada debitēja pirmajā komandā. 2003. gadā, tikai 23 gadu vecumā, viņš tika iecelts par kluba kapteini. Vietējais jaunietis bija ceļā uz superzvaigznes statusu. Protams, viņam tas pārliecinoši izdevās, spēlējot klubā līdz 2015. gadam.

Lai gan Džerārdam ne reizi neizdevās izcīnīt Premjerlīgas trofeju, viņš palīdzēja klubam izcīnīt divus FA kausus, trīs Līgas kausus, Community Shield, UEFA kausu, UEFA Superkausu un, kā viņa izcilāko sasniegumu, UEFA Čempionu līgas titulu 2005. gada maijā. “Kā gan es varu aiziet pēc šādas nakts?” viņš jautāja presei pēc fināla Stambulā.

Tomēr patiesībā tas bija brīnums, ka viņš tonakt pat spēlēja Liverpool kreklā. Gadu iepriekš, 2004. gada vasarā, Chelsea ar Krievijas oligarha Romāna Abramoviča atbalstu un Žuzē Mourinju pie stūres uzrunāja Džerārdu. Klīst baumas, ka viņš apsolīja portugāļu trenerim parakstīt līgumu ar Chelsea, taču galu galā atkāpās no saviem vārdiem un palika Liverpool rindās.

Tomēr sāga turpinājās. Decembrī Džerārds atkal apsvēra domu par aiziešanu, un, lai gan šķiet, ka Čempionu līgas triumfs mainīja viņa domas, radās problēmas ar sarunām par jaunu līgumu. 2005. gada 5. jūlijā Džerārds, viņa aģents Struans Māršals un Liverpool nāca klajā ar atsevišķiem paziņojumiem par viņa nenovēršamo aiziešanu no kluba, tikai 24 stundas pirms visām pusēm izdevās vienoties par jaunu četru gadu līguma noslēgšanu. Un tā viņš palika ar Liverpool, neskatoties uz to, ka fani ārpus stadiona jau bija sākuši dedzināt kreklus ar viņa numuru. Pavisam drīz viss tika piedots.

Zinedins Zidāns: no Bordeaux uz Blackburn 1995. gadā / Roberts Levandovskis: no Lech Poznan uz Blackburn 2010. gadā

Starp Premjerlīgas zīmola maiņu 1992. gadā un pirmo oligarhu atbalstīto Chelsea triumfu 2005. gadā līgas titulu izdevās izcīnīt tikai trīs klubiem. Manchester United to paveica varenas astoņas reizes, Arsenal uzvarēja trīs līgas titulus, bet 1994./1995. gada sezonā prestižo trofeju virs galvas cēla Blackburn Rovers. Protams, pēdējais minētais klubs Premjerlīgā nav redzēts kopš 2012. gada.

Tomēr 1995. gads Rovers komandai patiešām bija citāds. Vietējais uzņēmējs Džeks Vokers, kurš ieguldīja līdzekļus savā bērnības klubā, bija piepildījis savu sapni izcīnīt Premjerlīgas titulu ar Rovers un zvaigzni Alanu Šīreru priekšgalā, kurš pievienojās klubam 1992. gadā par toreizējo Lielbritānijas transfēru rekordu 3,6 miljoniem mārciņu. Nostiprināt titulu ieguvušo komandu vēl vairāk bija loģisks solis. Blackburn skautu uzmanību pievērsa 23 gadus vecais franču pussargs Zinedins Zidāns.

Turklāt tas būtu bijis arī diezgan izdevīgs darījums. Lai gan daži spēlētāji pārsteidza futbola pasauli jau pusaudžu gados, tas nebija Zidāna gadījums. Toreiz viņa kontā bija tikai viena spēle Francijas izlasē, un, lai gan viņš demonstrēja acīmredzamu potenciālu, pastāvība un ticība sev vēl nebija nostiprinājusies. Blackburn īpašnieks izvēlējās pieturēties pie pārbaudītām vērtībām. “Kāpēc parakstīt līgumu ar Zidānu, ja mums ir Tims Šervuds?” viņš vaicāja menedžerim Kenijam Dalglišam.

Un tā Zidāns palika Bordeaux, galu galā izcīnot 1995./96. gada Ligue 1 gada labākā spēlētāja balvu, pēc tam pārceļoties vispirms uz Juventus un pēc tam uz Real Madride2001. gadā par toreizējo pasaules transfēru rekordu. Pasaules kausa varonis un Zelta bumbas ieguvējs 1998. gadā, Eiropas čempions 2000. gadā un Čempionu līgas uzvarētājs 2001./2002. gadā. To visu Zidāns sasniedza pirms došanās pensijā vien 34 gadu vecumā.

15 gadus vēlāk Blackburn jau atkal neizdevās izmantot zelta iespēju. Šoreiz viņu uzmanības centrā bija 21 gadu vecais poļu uzbrucējs Roberts Levandovskis no Lech Poznan. Spēlētājs būtu bijis neatsverams papildinājums komandai, kurai bija ļoti nepieciešami vārtu guvumi, lai saglabātu vietu Premjerlīgā. Šoreiz iejaucās māte daba.

Levandovskim bija paredzēts lidot uz Blackburn, lai iepazītos ar klubu un galu galā noslēgtu ar to līgumu, taču 2010. gada Islandes vulkāna Eijafjallajekula izvirdums apturēja lielāko daļu Eiropas gaisa telpas. “Braukt nebija jēgas”, sacīja spēlētāja aģents Sezārijs Kučarskis.

Islandes vulkāns palīdzēja Borussia Dortmund nolaupīt šo darījumu, un savā otrajā Bundeslīgas sezonā Levandovskis kļuva par vienu no līgas labākajiem uzbrucējiem. Pēc 187 spēlēm un 103 vārtiem Dortmundes kluba labā viņš pievienojās Bayern Munich, kur spēlētājs izcēlās ar 344 vārtiem 375 spēlēs, vienlaikus izcīnot visas iespējamās trofejas.

Tikmēr Blackburn papildināja savu uzbrukuma līniju ar brīvo aģentu Bendžani, Barcelona jaunieti Rubenu Ročinu, Manchester United talantu Mamu Biramu Diufu un Roke Santakrusu īrē no Manchester City, kurš gan 2010./2011. gadā kopā guva tikai 9 vārtus 64 spēlēs.

Zlatans Ibrahimovičs: no Malmö uz Arsenal 2000. gadā / Krištianu Ronaldu: no Sporting Lisbon uz Arsenal 2003. gadā

Arsenal plūca uzvaras laurus Premjerlīgā 1997./1998., 2001./2002. un 2003./2004. gada sezonās, no kurām pēdējā minētā bija viņu slavenā “Invincibles” sezona. Tomēr, ņemot vērā kluba jaunā stadiona būvniecības izmaksas, galvenais treneris Arsēns Vengers nevarēja atļauties šķērdēt naudu uz nepārbaudītiem spēlētājiem.

Tomēr viņam bija izcila intuīcija uz potenciāliem talantiem. 2000. gadā viņš uzaicināja uz Arsenal kādu slaidu 17 gadus vecu zviedru puisi, proti, Zlatanu Ibrahimoviču. Viņš izlidoja uz Londonu un pat saņēma Arsenal kreklu ar viņa vārdu uz muguras. Kā pats spēlētājs saprata, tas bija jau noslēgts darījums. Taču Vengers vispirms vēlējās izmēģinājuma periodu. Uzbrucējs kategoriski atteicās un bez liekām diskusijām devās prom.

Tā vietā viņu nopirka Amsterdamas Ajax, kas kļuva par pirmo pieturu viņa krāšņajā karjerā. Ibrahimovičs kopumā guvis vairāk nekā 500 vārtus Juventus, Inter Milan, Barcelona, AC Milan, Paris Saint-Germain, Manchester United un Los Angeles Galaxy rindās.

Tikai trīs gadus vēlāk Vengers palaida garām vēl vienu iespēju. Arsenal uzņēma 18 gadus veco Krištianu Ronaldu, lai aizvadītu treniņus kopā ar komandu, un, līdzīgi kā Ibrahimovičam, piešķīra spēlētājam kluba kreklu ar vārdu un 9. numura. Tomēr šis darījums galu galā izgāzās, jo Arsenal un Sporting nespēja vienoties par transfēra maksu.

Pēc tam savu gājienu izdarīja sers Alekss Fergusons. Rezultātā Ronaldu pievienojās Arsenal konkurentiem Manchester United. Tas bija pagrieziena punkts uz vismaz nākamo desmitgadi. Ronaldu kopā ar United un vēlāk Real Madrid izcīnīja piecus Ballon d’Or apbalvojumus un piecas Čempionu līgas trofejas, kamēr Arsenal savam trofeju kabinetam pa spēkam bija pievienot piecus Anglijas futbola federācijas kausus.