6 lietas, kas paliks atmiņā no EURO 2024

51 spēle, 117 gūti vārti, 2 681 288 skatītāji. 31 diena, 24 komandas, 10 norises vietas. Fußball-Europameisterschaft 2024 nu ir iekļauts vēstures grāmatās. Ko par to mēs teiksim saviem mazbērniem pēc piecdesmit gadiem?

Pirmkārt – un šī, iespējams, ir vissvarīgākā detaļa – EURO 2024 iezīmēja futbola atgriešanos pie tā tīrākajām saknēm. Iepriekšējais čempionāts norisinājās visā Eiropā un savijās ar Covid-19, apgrūtinot spēļu apmeklēšanu daudziem līdzjutējiem. Tas neradīja tik nepieciešamo ballītei līdzīgo atmosfēru. Tāpat ar zvaigznīti ir jāatzīmē arī divi iepriekšējie Pasaules kausa posmi, kas tika aizvadīti Krievijā un Katarā.

Ne šoreiz. Vācijai ir kopīga robeža ar 8 no 24 dalībniekiem, un, atrodoties Eiropas centrā, tā, iespējams, ir vispieejamākā valsts ar lidmašīnu. Daudzi šādi nebija ballējušies kopš 2016. gada; Nīderlandei, kas turnīru izlaida pirms astoņiem gadiem, pēdējo reizi bija iespēja piedalīties kaut kā līdzīgā pirms desmit gadiem. Daudzi aizmirsa, cik īpašs var būt lielais turnīrs, bet Vācija mums to visiem atgādināja. Tā jau atkal bija Sommermärchen, taču Vācija nespēja plūkt uzvaras laurus ne 2006., ne 2024. gadā.

Kad treneri, spēlētāji vai līdzjutēji izmanto veco klišeju “uzvarēja labākā komanda”, ko īsti tas nozīmē? Pats par sevi uzvarētāju komanda patiešām ir labākā. Bet vai Grieķija bija labākā komanda Eiropā 2004. gadā? Vai arī, ja Manchester City ir noteikusi Eiropas etalonu pēdējos, piemēram, piecus gadus, kā tas nākas, ka viņi tikai vienu reizi ir triumfējuši Čempionu līgā? Futbols var būt nežēlīga spēle, ko nosaka (ļoti) smalkas starpības.

Tāpēc, ja lielajā turnīrā beidzot uzvar patiešām labākā komanda, tas ir vēl patīkamāk. Nekļūdies, Spānija bija turnīra labākā komanda; viņi ne tikai uzvarēja septiņas no septiņām spēlēm (tikai vienā no šīm spēlēm bija nepieciešams papildlaiks), bet arī uzvarēja EURO 2020 labākās komandas (Itālija un Anglija) un 2022. gada Pasaules kausa labākās Eiropas komandas (Francija un Horvātija). Plus atdzimstošo mājinieci Vācija. Viņi strādāja patiešām smagi, lai gūtu panākumus.

Spānija, kas gadiem ilgi bija Tiki-taka sinonīms, spēlēja proaktīvu futbolu ar augstu presingu un ātrām pārejām, maksimāli izmantojot savus zibenīgos malējos uzbrucējus Niko Viljamsu un Laminu Jamalu. Pretendentu vidū viņi patiešām izcēlās; Francija un Anglija, abas komandas, kurām tika prognozēts triumfs vēl pirms turnīra, izvēlējās pragmatisku pieeju, neskatoties uz visām savām uzbrukuma opcijām. Viņi centās darīt pēc iespējas mazāk un tomēr sasniegt maksimālo rezultātu.

Vai tas bija pareizais lēmums? Rezultātu ziņā abas izlases iekļuva labāko četriniekā, tāpēc plāns pilnībā neizdevās. Taču Francija nekad īsti tā arī nespēja uzņemt apgriezienus, pat tad, kad pusfinālā pret Spāniju saskārās ar izkrišanu; tajā vakarā viņi viennozīmīgi bija otrie labākie. Runājot par Angliju, bija sajūta, ka, neskatoties uz visiem mazajiem uzlabojumiem, viņi neatrada pareizo formulu. Sava kapteiņa — zvaigžņotā uzbrucēja — nomainīšana, kad līdz spēles beigu svilpei bija atlikusi vesela pusstunda, liecina par daudz ko.

Gerets Sautgeits atkāpies no Anglijas izlases galvenā trenera amata, neskatoties uz to, ka sasniedza finālu, savukārt Didjē Dešāns paliks ar Francijas FA atbalstu. Kurš ir pareizais lēmums? Laiks rādīs. Pēc 80 turnīrā aizvadītām minūtēm Kiljans Mbapē salauza degunu un nekad vairs nebija viņš pats – sava zvaigžņu spēlētāja, iespējams, turnīra labākā futbolista zaudēšana kaitētu jebkurai komandai. Viņš gribēja spēlēt, un Dešāns viņu paturēja, neskatoties uz acīmredzamajiem ierobežojumiem.

Taču Mbapē nebija vienīgais, kurš šādā veidā sagrāba savu valsti par “ķīlnieku”. Krištianu Ronaldu visas piecas spēles Portugāles izlasē sāka 39 gadu vecumā, un viņa ietekme ne tuvu nebija tāda, kādu viņš pats sagaidīja. Ronaldu atzina, ka neatgriezīsies uz EURO 2028, taču visas pazīmes liecina par viņa vēlmi piedalīties 2026. gada Pasaules kausa izcīņā – vienīgā trofeja, kas joprojām trūkst viņa kabinetā.

38 gadus vecais Luka Modričs un 41 gadu (!) gadu vecais Pepe arī nav izslēguši iespēju piedalīties 2026. gadā, kamēr dažas leģendas teica savas ardievas. Tonijs Kross janvārī nosvinēja savu 34. dzimšanas dienu un, godīgi sakot, iederētos jebkurā pasaules komandā, taču pussargs nolēma karjerai pielikt punktu. Tomass Millers (34) šī gada turnīrā jau piedalījās tikai daļēji, tāpat kā Olivjē Žirū (37) un Džerdans Šakiri (32). Spēlētāji, kuri laiku no laika ir teicami pārstāvējuši savu valsti.

Runājot par teicamu sniegumu, turnīra labsajūtas stāstu nodrošināja Gruzija. No nācijas ar 3,7 miljoniem cilvēku, kas lielajā turnīrā piedzīvoja savu debiju, nekas daudz netika gaidīts. Tomēr viņu noturība un cīņasspars iezīmējās jau no pirmās spēles pret Turciju, kad viņi riskēja spēles noslēdzošajos brīžos nosūtīt savu vārtsargu uz priekšu (un par to saņemt sodu), labi apzinoties, ka vārtu starpība vēlāk var izrādīties izšķiroša. Tam nebija nozīmes.

Ņemot vērā visas loģiskās perspektīvas, neizšķirts ar 1:1 pret Čehiju otrajā kārtā viņus šķietami jau nosūtīja mājup, taču iedvesmojošā uzvara ar 2:0 pār Portugāli palīdzēja Gruzijai iegūt trešo vietu grupā un pelnītu vietu izslēgšanas spēlēs. Viņi pat izvirzījās vadībā pret Spāniju (viena no divām komandām turnīrā, kas to spēja realizēt!) pirms galu galā zaudēja ar 1:4 un devās mājās. Atgriežoties dzimtenē, viņi, protams, tika uzņemti kā varoņi un tas ir pamatoti.