Beļģijas pārbūve: Dzīve pēc zelta paaudzes

Gandrīz desmit gadus Beļģijas futbola izlase tika reklamēta kā komanda ar potenciālu gūt ievērojamus panākumus lielajos turnīros. Sešus gadus pēc veiksmīgās 2018. gada Pasaules kausa kampaņas ir kļuvis skaidrs, ka viņu zelta paaudzes laikmets ir beidzies. Lai gan šī atziņa var būt drūma, tajā ir arī savs optimisma mirdzums.

Beļģijas izaugsme uz starptautiskās skatuves nebūt nebija nejauša. Beļģijas Futbola asociācijas tehniskajam direktoram Mišelam Sablonam bija plāns pacelt savu valsti līdz futbola zenītam vai vismaz tuvu tam. Neskatoties uz to, ka viņa idejas izklausījās varbūt radikālas, viņš neatlaidīgi turpināja.

2006. gada septembrī Sablons sāka izstrādāt plānu, kas mainīja Beļģijas futbolu. Ir svarīgi atzīmēt, ka viņš neizgudroja riteni no jauna, bet gan smēlies iedvesmu, apmeklējot Francijas, Nīderlandes un Vācijas labākās jaunatnes akadēmijas.

Tiklīdz Sablons bija ievietojis savas idejas brošūrā, viņš iepazīstināja ar tām Beļģijas klubus un skolas. Piemēram, viņš iestājās par 4-3-3 formācijas izmantošanu jaunatnes futbolā, kas atspoguļo valstsvienības galvenās komandas izmantoto taktiku.

Turklāt Sablons mudināja jauniešu trenerus koncentrēties uz spēlētāju attīstību, nevis uz rezultātiem. Viņš arī izteica noteikumu, ka, tiklīdz spēlētājs ir pārcēlies uz nākamo vecuma grupu, viņš nevar pazemināties atpakaļ pat uz īsu brīdi neatkarīgi no vecuma.

Neskatoties uz kritiku gan no plašsaziņas līdzekļiem, gan asociācijas iekšienē, Beļģija dažu gadu laikā guva labumu no Sablona plāna. Tradicionāli valsts U-17 un U-19 izlases pasaules rangā ierindojās trešajā līmenī, bet līdz 2009. gadam bija sasniegušas jau labāko desmitnieku. Veiksmes formula bija vienkārša: Beļģija padarīja savus spēlētājus labākus.

Šis uzlabojums nāca par labu ne tikai valstsvienībām, bet arī spēlētājiem. 2008. gadā Premjerlīgā spēlēja tikai Vensāns Kompanī un Maruāns Fellaini. Pēc sešiem gadiem vietu pasaules bagātākajā un, iespējams, labākajā līgā nopelnīja jau 12 beļģi.

Ilgstošais sausums

Sablons uzsāka pārmaiņas Beļģijas futbolā, jo vecākajai izlasei bija manāmas grūtības. Savu gadsimta pirmo lielo turnīru viņi sasniedza tikai 2014. gada pasaules čempionātā, un zelta paaudze viņus noturēja starp favorītiem vismaz līdz pasaules čempionātam pirms diviem gadiem. Daži uzskatīja, ka viņiem ir iespēja labi pierādīt sevi arī šī gada Eiropas čempionātā, taču beļģi spēlēja nedzīvu futbolu, un devās mājās jau pēc astotdaļfināla zaudējuma pret Franciju.

Šī gada Eiropas turnīrā bija atlikuši tikai pieci zelta paaudzes pārstāvji: centra aizsargs Jans Vertongens, pussargi Aksels Vitsels un Kevins De Breine, malējais uzbrucējs Janiks Karasko un uzbrucējs Romelu Lukaku.

Daudzi citi zelta paaudzes pārstāvji vai nu aizgājuši pensijā (piemēram, Edens Azārs), vairs nav izlasei vajadzīgajā līmenī (piemēram, Drīss Mertenss), vai arī nonākuši savstarpējā konfliktā (piemēram, Tibo Kurtuā). Jāatzīmē, ka no pieciem spēlētājiem, kuri šā gada Eiropas turnīrā bija redzami Beļģijas kreklā, nozīmīgas lomas spēlēja tikai Vertongens, De Breine un Lukaku – Vitsels savainojuma dēļ nespēlēja pat ne sekundi, bet Karasko balansēja starp sākuma vienpadsmitnieku un rezervistu soliņu.

Jāsaka godīgi, ka šis čempionāts iezīmēja zelta paaudzes oficiālās beigas. Turklāt Vertongens pēc izkrišanas no turnīra izstājās arī no starptautiskā futbola. Arī De Breine varētu sekot viņa piemēram, taču viņš vēlas atpūsties, atgūties un pēc tam izlemt, vai turpināt pārstāvēt savu valstsvienību. Arī Lukaku aiziešana pensijā vēl nav izslēgta, jo par to klīda runas jau pēc iepriekšējā Eiropas un pasaules čempionāta.

Neskatoties uz neslavas celšanu, zelta paaudze Beļģiju pacēla tādos augstumos, kādus tā vēl nebija sasniegusi. Viņi ieņēma FIFA pasaules ranga augšgalu, un 2018. gada Pasaules kausa bronzas medaļa ir valsts labākais sasniegums. Vienīgais sasniegums, ko viņi nevarēja pārspēt, bija otrā vieta 1980. gada Eiropas čempionātā.

Gaisma tuneļa galā

Laikmeta beigas ir arī iespēja jaunam sākumam. Beļģijai nav jāatjauno savs futbols no nulles, jo šogad izlasē bija redzami vairāki daudzsološi talanti, sākot ar 22 gadus veco Manchester City malējo uzbrucēju Džeremiju Doku un beidzot ar Atlético Madrid 19 gadus veco pussargu Arturu Vermērenu.

Ir cerība, ka tāpat kā Roberto Martiness, kurš lielā mērā vadīja zelta paaudzi, kļuva par vienu veselu ar Beļģiju, to darīs arī pašreizējais galvenais treneris Domeniko Tedesko. Augsti novērtētajam trenerim ir tikai 38 gadi, un šī gada Eiropas čempionāts bija viņa pirmais lielais turnīrs, kas viņam sniedza bagātīgu pieredzi.

Lai gan Tedesko turpinājums nav iecirsts akmenī, neskatoties uz to, ka viņa līgums ir spēkā līdz 2026. gada Pasaules kausam, Beļģijas futbola eksperti uzskata, ka viņš netiks atlaists. Futbola asociācija lēmumu par jauno treneri pieņems tuvāko nedēļu laikā. Viņa palikšanas iespējamību palielina fakts, ka Tedesko atlaišana izmaksātu ļoti dārgi, kā arī asociācijas finansiālais stāvoklis nav pārāk labs. Arī pats treneris izteicis vēlmi turpināt.

Varbūt vēl svarīgāk ir tas, ka zelta paaudzes beigas atbrīvos no smagās nastas, kas gadiem ilgi ir bijusi uz Beļģijas pleciem. Lai gan joprojām ir gaidāma iekļūšana galvenajos turnīros, piedalīšanās bez favorītu nastas varētu būt apsveicama pārmaiņa.

Neapšaubāmi, ir vieglāk darboties uz spēlēt kā pastarītim.