Berlīnes ALBA neparastā situācija
ALBA Berlin Eirolīgā ir piedalījusies nepārtraukti kopš 2019./2020. gada sezonas, taču šajā laikā ne reizi nav iekļuvusi izslēgšanas spēlēs. Šosezon Vācijas klubs jau atkal ir kļuvis par vienu no sliktākajām komandām līgā, radot jautājumu: vai ALBA patiešām ietilpst Eiropas elites konkurencē?
Pašlaik 12 no 18 Eirolīgas vietām pieder klubiem, kuriem ir ilgtermiņa licence un kuri ir Akcionāru valdes locekļi. Atlikušās vietas ieņem “wild card” komandas un iepriekšējās sezonas Eirokausa uzvarētāji.
Šosezon nelicencētie klubi ir Serbijas vienības Belgradas Partizan un Belgradas Crvena Zvezda, Francijas komanda Monaco, Itālijas milzis Virtus Bologna, Spānijas klubs Valencia un ALBA, kas šosezon atrodas Eirolīgas lejasgalā līdzās ASVEL Villeurbanne ar divām uzvarām un 11 zaudējumiem.
ALBA tiekšanās būt iekļautiem
2023. gada jūlijā ALBA sporta direktors Himars Ojeda paskaidroja, ka, lai gan viņiem vēl nav pastāvīgas licences, ALBA ir tās iegūšanas procesā. Spānis turpināja, norādot, ka process varēja tikt pabeigts jau pagājušajā vasarā, taču ASVEL un Bayern Munich iekļaušana pērn izraisīja aizkavēšanos. Ojeda joprojām cer, ka, iespējams, nākamvasar ALBA varētu tikt piešķirta pastāvīga licence.
Pastāv dažādi viedokļi par ALBA iespējamo iekļaušanu. No vienas puses, viņi laiku pa laikam ir bijuši konkurētspējīgi Eirolīgā, tomēr izslēgšanas spēles joprojām ir nenotverams mērķis. Viņu labākā sezona kopš 2019. gada bija 2021./2022. gada sezona, kad klubs finišēja desmitajā vietā un izlaida ceturtdaļfinālu tikai dēļ divām neveiksmēm. Tomēr ir svarīgi atzīmēt, ka viņu finiša pozīciju ietekmēja Krievijas komandu – Maskavas CSKA, Sanktpēterburgas Zenit un Kazaņas UNICS – izslēgšana pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā. Visi Krievijas klubi pirms izslēgšanas bija labāko astoņniekā.
Ņemot vērā ALBA finansiālos ierobežojumus salīdzinājumā ar citām Eirolīgas komandām, tā koncentrējas uz jaunāku spēlētāju attīstīšanu, parakstot spēlētājus, kuri vēl nav guvuši panākumus Eirolīgā vai nāk tieši no Ziemeļamerikas. Savā ziņā ALBA kalpo kā tramplīns vai atspēriena punkts.
ALBA ir pelnījusi atzinību par talantu audzināšanu un palīdzību spēlētājiem sasniegt lielākus augstumus. Piemēram, Simone Fontekio, Itālijas izlases zvaigzne, 2020./2021. gada sezonā, spēlējot ALBA, iedvesa cerību, pirms viņš pārcēlās uz Baskonia un pēc tam pievienojās NBA klubam Utah Jazz.
Lūks Sikma ALBA sastāvā pavadīja četras sezonas Eirolīgā, pirms pievienojās Grieķijas smagsvaram Olympiacos. Šosezon vācu centra Johanesa Tīmana konsekventais sniegums noteikti ir nostādījis viņu uz Eiropas lielāko klubu radaru. Turklāt ALBA spēlēja savu lomu brāļu Franča un Morica Vāgnera karjerā, kuriem šobrīd klājas lieliski pāri okeānam.
Arī ALBA ir pelnījusi atzinību par to, ka nepieņēma sasteigtus lēmumus. Kamēr Zvezda, ASVEL un Baskonia šosezon mainīja galvenos trenerus, ALBA ir saglabājusi savējo, neskatoties uz nieka divām uzvarām 13 spēlēs Izraēla Gonsalesa vadībā. Tomēr spāņa vadībā ir Eirolīgā salīdzinoši nepieredzējis spēlētāju sastāvs, un ALBA parasti piedāvā izklaidējošu basketbolu. Tāpēc slikts Eirolīgas rekords nekādā gadījumā nepārsteidz.
Vai Eirolīga paplašinās savu redzesloku?
Tagad apskatīsim monētas otru pusi. Pirmkārt, Eirolīgas ainava varētu kļūt vēl sarežģītāka, kad Krievijas komandām tiks ļaut atgriezties, jo faktiski pastāv 13 klubi ar pastāvīgu Eirolīgas licenci – viena pieder arī Maskavas CSKA.
Otrkārt, neviena no pašreizējām “wild card” komandām nav pelnījusi tik izsvītrota, lai priekšroka tiktu dota ALBA, jo tās vienkārši ir spēcīgākas komandas ar daudzsološiem projektiem. Vai tiešām mēs varētu iedomāties Eirolīgu bez Serbijas milžiem? Monako projekts pārsniedz finanses, un viņi ir pierādījuši savu varēšanu arī laukumā. Virtus šobrīd ir viena no labākajām komandām, un tās jauno arēnu plānots pabeigt 2024. gada beigās vai 2025. gada sākumā. Valencia ir spēcīga komanda ar mērķtiecīgiem līdzjutējiem un īpašnieku, kurš ir Spānijas bagātākais cilvēks un ik gadu komandā iegulda vairāk nekā 15 miljonus eiro.
Bayern Munich rīkotājdirektors Marko Pešičs novembra sākumā paziņoja, ka Eirolīgai ir jāpaplašina redzesloks. “Ne tādā nozīmē, ka līgā obligāti būtu jāspēlē klubam no Dubaijas, bet gan resursu rašanas problēmu un citu ekonomisko likstu dēļ”, intervijā Serbijas izdevumam Mozzart Sport sacīja vācietis.
Ir ticams, ka tuvākajā nākotnē Eirolīgā būs vairāk nekā 18 komandas; 24 šķiet atbilstošs skaitlis. Pirmkārt, Dubaijas, Parīzes un Londonas integrēšana pašreizējā kombinācijā palielinātu klubu skaitu līdz 21. Turklāt Eiropā parādās citi ambiciozi projekti, kas varētu tikt izmantoti kā “Wild card”, piemēram, Prometey (Ukraina), Venezia (Itālija) un AEK Athens (Grieķija).
Tomēr Eirolīgas paplašināšana, saglabājot pašreizējo formātu, būtu gandrīz neiespējama. 24 komandu sastāvs garantētu 46 spēles regulārajā sezonā, kas ir par 12 vairāk, salīdzinot ar pašreizējo grafiku.
Labākajām komandām grafiks jau ir vairāk nekā pietiekami smags. Pagājušajā sezonā daži Eirolīgas klubi aizvadīja vairāk spēļu nekā NBA komandas ar pašreizējo Eirolīgas čempionu Real Madrid kā izcilu piemēru: Spānijas līgā, Spānijas kausa izcīņā, Spānijas Superkausā un Eirolīgā kopumā viņi aizvadīja 88 spēles.
No NBA viedokļa 88 spēles nav nekas neparasts, vai ne? Tomēr, ņemot vērā Eiropas kontekstu, kurā klubiem ir mazāk resursu ceļošanai un spēlētāju aprūpei, 88 spēles ievērojami noslogo spēlētājus un personālu salīdzinājumā ar NBA.
Sadalīsim 24 komandas četrās grupās pa sešām katrā. Četras labākās komandas no katras grupas iekļūst labāko sešpadsmitniekā. Tur būtu četras grupas pa četri, tās spēlētu mājās un izbraukumā, un divas labākās no katras grupas izcīnītu biļeti uz ceturtdaļfinālu. Izklausās pazīstami? Tas ir tāpēc, ka Eirolīga jau iepriekš ir izmantojusi šo formātu, un pēdējā šāda sezona bija 2011./2012. gadā.
Tā kā ALBA turpina pastāvīgās licences medības, šķiet, ka viņi sasniegs savu mērķi. Un tas nav slikti, ja Eirolīga tuvākajā nākotnē paplašinās savu redzesloku, taču tās nebūs labas ziņas, ja ALBA iekļaušana spēcīgākus klubus atstātu ārpus līgas.
