Cerības – futbols Florencē. Realitāte – zemestrīce, Banki un Oktoberfests

Ir raksti un dzīves notikumi, kuros pieturas punkti jāmeklē un jāveido pašam, bet ir raksti un dzīves notikumi, kuros sižets veidojas pats no sevis un nebeidz pārsteigt ar dažādiem nejaušiem pavērsieniem. Došanās pirms nedēļas uz Toskānu izrādījās otro notikumu kategorijā, kurā sportiskā sadaļa jeb A sērijas futbols no centrālā notikuma beigās kļuva gandrīz vai par vismazāk nozīmīgo ceļojuma posmu.

Budžets un bumba pret efektivitāti un presingu

Renesanses šūpulim Florencei (itāliski Firenze jeb Firence), kurā dzīvo nedaudz vairāk par 350 tūkstošiem cilvēku, ir milzu nozīme Eiropas vēlo viduslaiku vēsturē, un šo vēstures elpu lieliski jūt, starp tūristu pūļiem lavierējot pa šaurajām un burvīgas arhitektūras pilnajām ieliņām. Bet Florencei nesenā pagātnē bijusi arī itin nozīmīga loma Latvijas futbola kontekstā – pagājušā gada septembrī tieši Florencē debiju Eirokausu grupu turnīrā piedzīvoja tā brīža Latvijas čempionvienība RFS, kas, pateicoties nu jau pārdotā serbu uzbrucēja Andreja Iliča vārtu guvumam, nopelnīja neizšķirtu 1:1, bet šomēnes uz šo pusi devās arī pilngadības dāvanu saņēmušais “Super Nova” un Latvijas U19 izlases uzbrūkošais pussargs Ivans Patrikejevs, kurš uz “Fiorentina” brauca stažēties.

Es savukārt “Fiorentina” sponsora OlyBet kompānijā uz Florenci devos baudīt A sērijas augšdaļas klubu dueli pret Bergamo “Atalanta”. Kaut gan šī spēle bija starp izlašu pārtraukumu un Eirokausu grupu turnīra pirmo kārtu un sastāvi, gatavošanās nebija optimālā līmenī (“Atalanta” pamatsastāvā, piemēram, nebija abu dārgāko pirkumu – 28 miljonus vērtais El Bilals Turē savainojuma dēļ debiju vēl gaida, bet 25 miljonus vērtais Džanluka Skamaka nāca uz maiņu), sportiskā puse nebūt nelika vilties – abas komandas ir uzbrūkoša un atraktīva futbola piekritējas, un “Fiorentina” mājās svinēja pelnītu 3:2. Kaut abu puslaiku sākumos labāka bija “Atalanta”, kas jau ilgāku laiku labāka bijusi arī A sērijas griezumā – iepriekšējo septiņu sezonu laikā “Fiorentina” labākais rādītājs ir septītā vieta un augstāk par “Atalanta” finišējusi tikai vienu reizi (taču nesen – 2021./22. g. sezonā, kad komandas bija septītajā un astotajā vietā) un arī savstarpējās spēlēs šo septiņu sezonu laikā drusku atpalika (3-6-5). Pavasarī sasniegusi Eiropas Konferences līgas finālu, šosezon “Fiorentina” Eirokausos iekļuva vienīgi Turīnas “Juventus” diskvalifikācijas dēļ.

“Fiorentina” un “Atalanta” dueli vēl interesantāku padara arī klasiskā pieeju atšķirību sadursme. Neskaitot sezonas, kad “Atalanta” tika pie Čempionu līgas bagātībām, normālos apstākļos lielāka finansiālā rocība ir “Fiorentina”, kas pērk skaļākus spēlētājus un spēlē ar lielu bumbas kontroli (“Fiorentina” šai rādītājā ir sezonas līdere, iepriekšējās divās sezonās atpalika tikai no “Napoli” – atgādinājums, ka tabulā tā bijusi krietni aiz labāko četrinieka), taču nedara to diez ko efektīvi un šosezon ir trešajā vietā no beigām sitienu ziņā. Turpretī “Atalanta” ar naudu rīkojusies daudz praktiskāk, pirkusi talantīgus spēlētājus tirgum, spēlējusi ar mazāku bumbas kontroli, bet ar agresīvāku presingu un asām pārejām. Šāda pieeja gan nozīmē arī regulāru līderu pārdošanu un modeļu pārbūvi – piemēram, šovasar par 75 miljoniem eiro uz “Manchester United” devās dāņu uzbrucējs Rasmuss Hejlunns.

Pēc piecām kārtām “Fiorentina” ar 10 punktiem ierindojas piektajā vietā, “Atalanta” ar deviņiem ir uzreiz aiz savas sāncenses, taču xP jeb paredzamo punktu ziņā sezonu labāk sākusi “Atalanta” – 9,4 pret 6,1. Tiesa gan, tas vairāk “Fiorentina” spēļu dēļ pret Milānas “Inter” (0:4, xP 0,4-5,2) un “Udinese” (2:0, xP 0,3-2,4, sitieni 6:20, mērķī 2:7, stūra sitieni 3:10), bet konkrētajā mačā pret “Atalanta” labākā komanda laukumā bija “Fiorentina” (xP 1,5-0,6, bumba 57%, sitieni 15:11, mērķī 8:4). Ne tik spilgtu spēli šoreiz aizvadīja uzbrukuma zvaigzne Niko Gonsaless, kura kreklu kluba veikalos varēja iegādāties par 128 eiro (lētākie krekli no pagājušās sezonas bez apdrukas bija ap 50 eiro, cenas kopumā drusku augstākas nekā “Bayern” veikalā Minhenes lidostā), bet uzvaras vārtus guva tieši viņu nomainījušais Kristians Kuamē. Vieni vārti arī argentīniešu centra aizsargam Lukasam Martinesam – trīs spēļu posmā centra aizsargi guvuši četrus no septiņiem “Fiorentina” vārtiem.

Ultras pret sāncenšu treneri

92 gadus vecajā un iepriekšējoreiz pirms 10 gadiem atjaunotajā Artēmio Franki stadionā ir nedaudz vairāk kā 43 tūkstoši vietu, un Florences stadions ir ceturtais lielākais A sērijā – aiz Sansīro/Džuzepes Meacas stadiona (75,9), kurā spēlē “Milan” un “Inter”, Romas Olimpiskā stadiona (70,6), kurā spēlē “Roma” un “Lazio”, un aiz Djego Maradonas stadiona (54,7) pašreizējo čempionu pilsētā Neapolē. Pret “Atalanta” ieradās 32100 skatītāju – par divarpus tūkstošiem mazāk nekā A sērijas sezonas pirmajā mājas spēlē, bet tukšumi pārsvarā bija viesu dēļ: patukšs “Atalanta” fanu sektors un pilnīgi tukši norobežojošie blakus sektori, lai mazinātu nekārtību risku. Eiropas Konferences līgas “play-off” kārtā pret Vīnes ‘Rapid” bija 25,2 tūkstoši skatītāju, un arī iepriekšējā sezonā daudz lielāka apmeklētība bija tieši A sērijas mačos – vidēji 32,2 tūkstoši, visvairāk pret “Milan” (40410), vismazāk pret “Salernitana” (27329). Tikmēr Eirokausos un Itālijas kausā tikai trijās no vienpadsmit spēlēm bija vairāk par 18,6 tūkstošiem – pret RFS sanāca tikai 11738 skatītāji, kas kļuva par otro vissliktāk apmeklēto “Fiorentina” mājas spēli sezonā (10496 skatītāji kausā pret Dženovas “Sampdoria”).

“Fiorentina” fanu aktīvie sektori rūpējās par lielisku atmosfēru spēles laikā, spilgtākajos brīžos pieslēdzoties arī pārējam stadionam, un mājinieku ultras parūpējās arī par tēmu nākamajām preses konferencēm. Kaut gan starp Florenci un Bergamo ir vairāki simti kilometru atkarībā no izvēlētā transporta veida un derbiji, klasikas ir pret citām pilsētām, šo klubu spēles kļuvušas diezgan principiālas: gan tādēļ, ka tie ir no līdzīgas svara kategorijas, gan tādēļ, ka ļoti īpašas (šoreiz sliktā nozīmē) izveidojušās attiecības starp Florences ultrām un 65 gadus veco “Atalanta” treneri Džanpjēro Gasperīni. Bez īpaša aicinājuma jau pirms spēles sākuma skanēja skaļi un nepārprotami saukļi “Gasperīni – sūda brālis”, “Gasperīni – palaistuves dēls”, kas vairākkārt tika atkārtoti arī spēles laikā. Gasperīni preses konferencē šos apvainojumus uztvēra kā pagodinājumu: “Šie divi klubi allaž cīnās par vieniem un tiem pašiem mērķiem, sešos no septiņiem gadiem esam viņus pārspējuši, tādēļ saprotu “Fiorentina” fanu vilšanos. Viņi mūs uztver kā lielu klubu – šādus apvainojumus parasti rezervē svarīgākajām komandām.” Pēc Gasperīni preses konferences vēl tuvākās dienas turpinājās viņa un “Fiorentina” īpašnieka, ASV itāliešu miljardiera Roko Kommiso polemika.

Gasperīni un Florences attiecībām ir sena pagātne. Tās sāka veidoties jau 2008./09. g. sezonā, kad “Fiorentina” tikai savstarpējo spēļu bilances dēļ Čempionu līgas cīņā apsteidza Gasperīni vadīto “Genoa” (izbraukuma spēlē Dženovā rumānis Adrians Mutu ar vēlu hat-trick no 0:3 izrāva 3:3), bet saasinājās 2018. gada septembrī, kad Gasperīni sāncenšu talantu Federiko Kjēzu pēc pendeles nopelnīšanas nosauca par simulantu un pieprasīja diskvalifikāciju. Par slavenu kļuva preses konference arī 2020. gada janvārī, kad Gasperīni Florencē saņēma šos pašus saukļus: “Nekad nevienu neesmu aizvainojis. Gribēju redzēt, kā mana komanda uzvar, bet viņi vairākkārt man kliedza, ka esmu palaistuves dēls. Mana māte piedalījās karā, lai šiem stulbeņiem dotu vārda brīvību. Tie ir viņi, kuri ir palaistuves dēli. Es nevaru pieņemt šādu uzvedību!” Gasperīni “Atalanta” galvenā trenera amatā ir jau astoto sezonu pēc kārtas.

Zemestrīce un Banki Florencē

Florencē caur Oslo ielidojām svētdienas pēcpusdienā, spēle bija svētdienas vakarā, un lidojums caur Minheni uz Rīgu bija paredzēts pirmdienas vakarā. Un te nu sākās ceļojuma pārsteigumu daļa. Pamostoties pirmdienas rītā un viesnīcā ieslēdzot telefonu, priekšā bija Itālijā studējoša kolēģa ziņas par masveidā atceltiem vilcieniem – ja nu gadījumā plānoju doties uz Romu, Milānu, Pizu vai kādu citu pilsētu. Iemesls – plkst. 5.10 apkaimi pie Marradi pilsētiņas, kas ir aptuveni tikai 65 kilometru attālumā no Florences, satricinājusi 4,8 magnitūdu (citos avotos arī 5,1) zemestrīce. Protams, krietni (par divām magnitūdām) vājāka nekā mēneša sākumā Marokā, kas prasīja gandrīz trīs tūkstošu cilvēku dzīvības, bet arī ne vāja. Par laimi, šī zemestrīce neradīja nekādus postījumus, vietējiem cilvēkiem prasīja tikai trauksmainākus brīžus un man būtu aizgājusi garām pilnīgi nemanīta, ja vien nebūtu kolēģa ziņu. Arī mūsu kompānijā, vaicājot par zemestrīci, gandrīz visiem sejā parādījās liels izbrīns. Tiesa gan, trīs no deviņiem cilvēkiem bija to jutuši, un arī es pats atminos pamošanos rīta pusē, taču gadiem ilgi trauslā miega un Itālijas laika apstākļu (pa dienu bija virs 30 grādiem, taču mākoņu dēļ no karstuma izspruku – tad jau Latvijas 25 grādi un saule dažas dienas vēlāk bija daudz jūtamāki) dēļ īslaicīga pamošanās šķita tik ierasta, ka pat neiedomājos, ka tas varētu būt cita iemesla dēļ.

Dienas pirmajā pusē beidzot izdevās Florenci apskatīt un izstaigāt drusku vairāk, bet tad sekoja nākamais pārsteigums. Ceļojuma biedrs, kurš uz Florences lidostu bija devies daudz agrāk – turpceļa lidmašīnā atstātas pases un iPad dēļ (eID karte joprojām bija pie viņa, bet pase, ko bija cerēts atgūt nozaudēto mantu glabātuvē, jau bija aizceļojusi atpakaļ uz Oslo lidostas policijas iecirkni…), vēstīja, ka Florences-Minhenes reiss kavēsies par stundu. Tā kā starp savienojošiem reisiem bija mazāk par pusotru stundu, kļuva skaidrs, ka risks uz to netikt ir ļoti liels. Un sākās sakritību virtene. Ja nebūtu pirmā reisa kavēšanās, mēs Florences lidostas pilnajos gaiteņos, kas šaurības ziņā ļoti atgādināja pilsētas sānieliņu labirintus, diezin vai būtu satikuši Latvijas basketbola izlases galveno treneri Luku Banki – Boloņas “Virtus” jaunais vadītājs un topošais Itālijas superkausa ieguvējs ceļoja uz Barselonu, ar mums laipni parunāja, nofotografējās un parādīja viņa pilsētiņas sarūpētos Latvijas karogus, lai godinātu Pasaules kausā paveikto sensāciju. Vēl zīmīgāka šī sakritība ir tādēļ, ka OlyBet ir Latvijas izlases ģenerālsponsors: pamēģiniet tagad kādam iestāstīt, ka šāda saskriešanās nebija izplānota…

Oktoberfests Minhenē

Stundas kavējums, kā jau tas bieži notiek, pārvērtās divu stundu kavējumā, un Minhenē ielidojām jau krietni pēc savienojošā reisa izlidošanas. Nekavējoties devāmies uz vietējās lidsabiedrības Lufthansa klientu centru, kurā rinda vēlāk izvērtās daudz garāka, nekā stāvējām sākumā, un mūs pārlika uz reisu caur Frankfurti 24 stundas vēlāk. Lieki teikt, ka man nākamajā rītā bija plānota rīta maiņa, tādēļ liels paldies kolēģiem par operatīvu izlīdzēšanu, bet mums reisu pārcelšana savukārt nozīmēja apbrīnojamu sakritību uz dienu iestrēgt Minhenē laikā, kad nupat sācies Oktoberfests. Ikdienā pats šādu ceļojumu diezin vai būtu plānojis, bet te no zila gaisa parādījās iespēja ievilkt ķeksīti vienreiz dzīvē apmeklējamo pasākumu sarakstā. Gan šajā, gan iepriekšējos gados lasīts diezgan daudz kritikas arī no bavāriešiem par to, ka alkohola nozīme arvien vairāk sāk nomākt vēsturisko, tradicionālo pusi, bet arī šajā ziņā mums laikam paveicās: bijām otrdienas pēcpusdienā, kad rindu vēl nebija un nopietni iereibušo – ne tik.

Līdz šim manu, kā jau futbola mīļa, iespaidu par Oktoberfestu veidoja galvenokārt Minhenes “Bayern” futbolistu dalība dažādos svētku pasākumos, tādēļ bija interesanti redzēt, kā tas viss izskatās uz vietas. Ieeja teritorijā par velti, tālāk apmeklētājus sagaida virkne stendu, karuseļu, citu izklaides iespēju un, protams, lielu alus telšu, kas, ja pareizi sapratu, pieder katrai atsevišķai brūvētavai, un dzīvo mūziku. Un apkalpotājām, kuru alus kausu nestspēja atbilst visiem Oktoberfesta stereotipiem. Vairums cilvēku tiešām bija tradicionālajos apģērbos – viens no bavāriešiem sacīja, ka viss ietērps viņam maksājis ap 500 eiro, bet netrūka arī ikdienišķi ģērbto, kā mēs. Pirmajā no teltīm tā dēļ gan netikām iekšā – viena biedra Florencē pirktie skriešanas šorti iekšā laidējiem šķituši par prastu, citās teltīs apģērba prasību gan nebija. Kā jau gaidāms, uzcenojums visam, protams, bija ievērojams, bet no redzētā samērīgākās cenas bija tieši alum – litrīgs alus (mazāku tilpumu pat neprasiet!) bija par 13,5 eiro vienā un par 14,5 eiro citā teltī, sātīgi un lielas porcijas paēdām par nedaudz vairāk kā 20 eiro. Suvenīriem un aksesuāriem gan cenu temperatūra drīzāk bija pēc Fārenheita mērāmas, nevis Celsija.

Man, kā cilvēkam, kurš diez ko netic liktenim, bet tic savas laimes kalšanai (varbūtības ir un būs, bet no mums ir atkarīgs tas, kā nejaušību radītās iespējas izmantosim vai palaidīsim vējā), šis brauciens un tik ļoti sakrītošās sakritības vēl ilgi paliks atmiņā. Tā arī nezinu, vai mūsu un citi Lufthansa reisi kavējās zemestrīces radītās ķēdītes dēļ vai tādēļ, ka neilgi kavējumi ir visai ikdienišķa parādība aviācijā – arī nākamajā dienā mūsu reiss uz Frankfurti kavējās 20 minūtes, bet Rīgas reiss izlidoja stundu vēlāk. Līdz absolūti kosmiskai sakritību virknei vēl tikai pietrūka tikšanas uz Minhenes “Bayern” Čempionu līgas spēli pret “Manchester United” (4:3) un Frankfurtes “Eintracht” Eiropas Konferences līgas spēli pret “Aberdeen” (2:1), taču abus stadionus vismaz izdevās redzēt ceļā uz un no lidostas – Minhenes arēna ir redzama no bāņa, bet no lidostas sešu kilometru attālā Frankfurtes arēna ir lieliski apskatāma nosēšanās vai pacelšanās laikā.

Gluži kā Oktoberfests ķeksīšu sarakstā var būt pat nedzērājam, tā arī futbola apmeklējumam jābūt sarakstā pat tam, kuram futbols neinteresē. Atmosfēra pilnos un pat pustukšos stadionos ir neaprakstāma, un tik daudz izvēles iespēju ir rokas stiepiena attālumā – ja ir vēlme ķert kaifu no atmosfēras, tad labāk pat meklēt biļetes uz Zviedrijas un Polijas derbijiem, nevis tūristu pilnajām un dārgajām superklubu ikdienas mājas spēlēm. Un, kas zina, varbūt ātri vien kļūsiet par futbola cienītājiem. Bet vislabāk ir apmeklēt un atbalstīt vietējo sportu!

Raksta avots – SportaCentrs, Agris Suveizda