Cerības uz titulu un tumšie zirdziņi: Kurš triumfēs Eirolīgā?

Eirolīgā nekas nav pilnīgā skaidrs, izņemot to, ka Berlīnes “ALBA”, visticamāk, noslēgs sezonu pēdējā vietā turnīra kopvērtējumā vai vismaz tuvu tam. Jaunā sezona, kas sāksies 3. oktobrī, sola daudz aizraujošu notikumu. Klubi vasarā ir bijuši aizņemti: daži ir atklājuši sevi no jauna, bet citi pievienojuši tik ļoti svarīgo un trūkstošo puzles gabalu.

Ikviens, kurš cer noskaidrot, kurš klubs nākamā gada maijā virs galvas cels trofeju, būs vīlies. Pat ja gribētos paredzēt uzvarētāju, tas nav iespējams, jo ir pārāk daudz spēcīgu kandidātu un starpība starp tiem ir maza. Vai arī, kā saka sportisti: “Galu galā velns slēpjas detaļās.”

Sāksim ar pašreizējo čempioni Atēnu “Panathinaikos”. Tā vietā, lai atpūstos uz lauriem un paliktu pie viena sastāva, klubs iztērēja miljonus, iegādājoties Lorenco Braunu no Telavivas “Maccabi” un piesaistot divus turkus no NBA: Emeru Jurcevenu un Džedi Osmanu.

Tā kā “Panathinaikos” galvenais treneris ir arī Turcijas izlases treneris Ergins Atamans, ir skaidrs, kāpēc Osmans un Jurcevens atgriezās Vecajā pasaulē kopā ar komandu, kas pagājušajā pavasarī izcīnīja savu septīto Eirolīgas čempionu titulu.

“Olympiacos” ieguva savu cilvēku

“Panathinaikos” personāla atlases politika ir lielisks piemērs trim transfēru tirgū redzamām tendencēm. Pirmkārt, Eiropas klubi vienā vasarā nekad nav atveduši tik daudz spēlētāju tieši no NBA. Otrkārt, nauda ne tuvu nepazūd no Eiropas augstākā līmeņa basketbola. Treškārt, klubi arvien vairāk cenšas veidot komandas ar pēc iespējas dziļāku un kvalitatīvāku sastāvu.

Piemēram, nav šaubu, ka “Panathinaikos” aizmugures līnijas zvaigznes joprojām ir Kostass Slukass un Kendriks Nans, bet, pievienojot Braunu, ja kāds no abiem minētajiem saskarsies ar veselības problēmām, komanda tik ļoti necietīs.

Madrides “Real”, kas vienmēr ir pretendenti uz titulu, gadiem ilgi ir bijuši komandas dziļuma etalons. Pēc zaudējuma Spānijas Superkausa finālā pret Malagas “Unicaja” galvenais treneris Čuss Mateo atzina, ka klubam ir nepieciešams pastiprinājums, jo “Real” citādi nevar izturēt aptuveni 90 spēļu garo sezonu.

Spānijas karaliskajam klubam ir nepieciešama papildu palīdzība aizmugures līnijā, jo pēc Karlosa Alocena, Serhio Rodrigesa, Rūdija Fernandesa un Fabjena Kauzera aiziešanas ir pievienoti tikai divi jauni spēlētāji – Andress Feliss un Havjers Ratans-Majs.

Iespējams, Mateo arī vēlētos kādu pastiprinājumu uzbrucēja pozīcijās, kur parādījies robs pēc Geršona Jabuseles pārsteidzošās atgriešanās NBA pēc spožā snieguma Olimpiskajās spēlēs.

“Panathinaikos” mūžīgais sāncensis “Olympiacos” vasarā zaudēja četrus spēlētājus, lai gan nozīmīga loma no tiem bija tikai Aizejam Kanaānam. Tomēr viņu papildinājumi ir satriecoši: Aleksandrs Vezenkovs atgriezās no NBA, bet Tailers Dorsijs, Evans Furnjē, Luka Vildoza un Kīnans Evanss tika piesaistīti, lai gūtu punktus no aizmugures līnijas.

Uzbrūkošā ugunsspēka trūkums aizmugures līnijā bija “Olympiacos” Ahileja papēdis pagājušajā sezonā. Dorsijs ir nekonsekvents, bet savā dienā var būt fantastisks; Furnjē atgriežas Eiropā pēc 12 sezonām NBA un teorētiski ir tieši tas, kas bija vajadzīgs “Olympiacos”; Vildozam ir potenciāls kļūt par izcilu Eirolīgas spēlētāju, taču kopš atgriešanās no NBA viņš vēl nav atradis savu ritmu; Evanss vairākus mēnešus ir bijis malā ceļgala savainojuma dēļ.

Stambulas “Fenerbahce” izmantoja “Maccabi” slikto situāciju, pieaicinot Veidu Boldvinu un Bonziju Kolsonu. Viņi pastiprināja arī savu centra pozīciju, pievienojot Nikolo Meli, Kemu Birču un 224 cm garo Bobanu Marjanoviču, kurš NBA pavadīja vairākus gadus. Galu galā galvenais treneris Šarūns Jasikēvičs komandai ir pievienojis trīs uz aizsardzību orientētus centrus, Birčam un Marjanovičam esot lieliskiem aizsargiem zem groza.

Tāpat nevajadzētu par zemu novērtēt Barselonu, kurai ir jauns galvenais treneris Hoans Penjaroja un dziļāka, kvalitatīvāka komanda. Tas pats attiecas arī uz Monako.

“Partizan” jaunais izskats

Kā uz tumšajiem zirdziņiem jāskatās uz divām komandām, kuras trenē leģendāras personības: Žeļko Obradoviča Belgradas “Partizan” un Etores Mesinas Milānas “Olimpia”.

Pagājušajā sezonā neko neuzvarējusī “Partizan” praktiski pārbūvēja visu sastāvu. Vienīgais, kas saglabāja savu vietu, bija Balša Koprivica, rezerves centrs rezerves centram. Protams, ņemot vērā uzvārdus uz papīra, Belgradas klubs nešķiet tik spēcīgs kā, piemēram, “Panathinaikos”, “Olympiacos” vai “Real”, taču…

Obradovičs ir Obradovičs, un, kā viņš šovasar minēja, viņš reti ir bijis situācijā, kad viņa kluba budžets ir lielākais Eirolīgā. Neskatoties uz to, serbu trenerim ir deviņi tituli piecās dažādās komandās.

Citiem vārdiem sakot, Obradovičs var nodrošināt fantastiskus rezultātus bez zvaigžņota sastāva. Ņem, piemēram, iepriekšējo sezonu, kad vienīgā zvaigzne viņa komandā bija “Barcelona” jauniegūtais Kevins Panters.

Tā sezona beidzās ar “Partizan” esot vienas uzvaras attālumā no Eirolīgas finālčetrinieka, Lesorts izvirzījās par vienu no Eirolīgas labākajiem centriem, bet Dante Eksums spēlēja tik labi, ka nopelnīja atgriešanos NBA.

“Partizan” ir izveidojuši komandu gan ar jaunību, gan pieredzi. Ja komandu vajadzētu raksturot vienā vārdā, tā būtu “dinamiska”, jo Obradovičam ir daudzpusīgi un mobili spēlētāji katrā pozīcijā.

Būs aizraujoši redzēt Kārlika Džounsa sniegumu. Dienvidsudānas aizsargs sevi pierādīja kā augstas kvalitātes spēlētāju Pasaules kausa izcīņā un olimpiskajās spēlēs, un līdzās centram Brendonam Deivisam viņš ir bijis “Partizan” izcilākais spēlētājs pirmssezonas spēlēs.

Mesīnas pēdējā iespēja?

Etore Mesīna, kurš ir izcīnījis “tikai” četrus Eirolīgas titulus, šodienas spēlē bieži tiek uzskatīts par dinozauru, kuram nav vietas treneru elitē. Pēdējo pāris sezonu laikā viņa komandas nav gluži spēlējušas skaistu basketbolu, taču itālietim nav bijis tāda spēlētāja, kas varētu atdzīvināt viņa sistēmu.

Tam Mesīnai ir vajadzīgs īstais saspēles vadītājs, un šim nolūkam viņš savervēja Nenadu Dimitrijeviču. Viņš kļuva par zvaigzni Krievijā un tika nosaukts par Itālijas Superkausa MVP, kurā “Olimpia” uzvarēja pagājušajā nedēļas nogalē. Zaks Ledejs ir atgriezies, un jaunais sākuma centrs ir Džošs Nebo.

Ņemot vērā, ka Šavons Šīldss un Nikola Mirotičs turpina spēlēt uzbrucēju pozīcijās, Milānas kluba starta piecinieks ir viens no labākajiem Vecajā pasaulē un var izturēt spiedienu pat pret “Panathinaikos” un citiem favorītiem. Tomēr vai Mesīna spēs veidot komandu vienotā spēkā, un vai rezervistu soliņš ir pietiekami dziļš, lai cīnītos par titulu? Atbildes ir attiecīgi varbūt un nē.

Tomēr nenorakstīsim “Olimpia” pirms sezonas sākuma. Tā kā Mesīnai patīk spēlēt ar savām zvaigznēm vairāk nekā 30 minūtes spēlē, dziļums var pat nebūt tik svarīgs. Galu galā, Atamans pagājušajā sezonā izmantoja savus pamatsastāva spēlētājus pilnā sparā, bet tomēr triumfēja gan Eirolīgā, gan Grieķijas čempionātā.

No otras puses, nerauc uzacis, ja “Olimpia” sezonu sāk ar divām uzvarām un sešiem zaudējumiem un Mesīnas sēdeklis sāks svārstīties.

Atkal.