Darījumi, kas verētu uzlabot situāciju Eirolīgā

Lai gan NBA spēlētāju maiņa ir ļoti izplatīta, Eiropas basketbolā situācija ir pavisam citāda. Tomēr… Kas varētu mainīties šosezon, ja Eirolīgas klubiem ļautu veikt maiņas darījumus?

Stambulas Anadolu Efes pašlaik saskaras ar traumu krīzi, kas visspēcīgāk ietekmē komandas priekšējo līniju. Savainojumos iedzīvojušies gan spēka uzbrucējs Dereks Viliss, gan sākuma centrs Ante Žižičs. Bet pat tad, kad amerikānis un horvāts atgriezīsies, Turcijas grands, iespējams, saskarsies ar problēmām kluba aizsardzībā zem groza.

Galvenā trenera Erdema Džana komanda ir viena no sliktākajām aizsardzībā visā Eirolīgā, jo īpaši zem groza. Proti, Efes ļauj pretiniekiem realizēt 58,9 procentus no izpildītajiem divpunktu metieniem, kas ir sliktākais rādītājs līgā. Tāpat divkārtējie Eirolīgas čempioni streiko ar atlēkušajām bumbām gan uzbrukumā, gan aizsardzībā.

Taču ir darījums, kas varētu ievērojami uzlabot kluba aizsardzību zem groza: Efes uz Olympiacos vajadzētu nosūtīt aizsargu Dariusu Tompsonu un Žižiču apmaiņā pret centru Mustafu Falu.

Pagājušajā sezonā Tompsons bija viens no labākajiem uzbrukuma spēlētājiem līgā, vidēji spēlē gūstot 12,6 punktus. Tāpat amerikānis ne tikai terorizēja pretinieku aizsardzību, bet demonstrēja spēcīgu sniegumu arī aizsardzībā.

Trūcīgs sākums

Daudzi lielie klubi mēģināja aizvilināt 28 gadus veco aizsargu prom no Baskonia, un Olympiacos bija viens no tiem. Galu galā Tompsons parakstīja ienesīgu līgumu ar Efes, kura labā viņš nav spējis demonstrēt tādu pašu sniegumu kā Baskonia rindās.

Protams, tam ir dažādi iemesli. Tā kā Baskonia ir viena no budžeta ziņā nabadzīgākajām Eirolīgas komandām, tā nevar atļauties saliktu sastāvu, kurā katrā pozīcijā ir divi vai trīs vienlīdz labi spēlētāji. Nē, Tompsons tika iecelts kā galvenais komandas spēlētājs, un viņš šos pienākumus pildīja teicami.

Efes stāsts ir ļoti atšķirīgs. Šeins Larkins, vēl viens amerikāņu aizsargs, ir komandas vissvarīgākais spēlētājs, caur kuru tiek vadīti uzbrukumi. Larkins ir ne tikai lielisks punktu guvējs ar vienu no ātrākajiem pirmajiem soļiem līgā; viņš var būt arī lielisks saspēles vadītājs.

Tā kā Larkins spēlē daudz minūšu, ir skaidrs, ka Tompsonam nav tik daudz spēles laika kā ar Baskonia, kā rezultātā viņš nejūtas tik pašpārliecināts kā Spānijas komandā. Tāpat Tompsonam vairāk jāspēlē bez bumbas, kur savukārt izceļas tādi spēlētāji kā Rodrigs Bobuā un Elaiža Braients, ierobežojot Tompsona minūtes.

Taču Tompsona līdz šim vājā sezona noteikti nenozīmē, ka viņš ir bezjēdzīgs, jo, tāpat kā Baskonia pašreizējā zvaigzne Čima Moneke sacīja, “Ne katra sistēma ir piemērota visiem, bet tas nepadara tevi par sliktu spēlētāju”.

Pirejas Olympiacos, tāpat kā Baskonia pagājušajā gadā, spēlē ļoti plūstošu un uz komandu balstītu basketbolu, kas Tompsonam būtu daudz labāk piemērots. Pēc Kostas Sluka zaudēšanas senajiem sāncenšiem Panathinaikos, Olympiacos ilgojas pēc radoša aizsarga, jo ne Naidžels Viljamss-Goss, ne Tomass Volkups neatbilst šiem kritērijiem.

Arī Goss un Volkups nav slikti spēlētāji. Gluži pretēji, Volkups ir viens no līgas labākajiem perimetra aizsargiem, taču viņš nav ne labs metējs, ne īsts saspēles vadītājs. Viņš daudz labāk spēlē kopā ar uzbrukuma orķestri, ļaujot viņam likt lielāku uzsvaru uz aizsardzību. Viljamss-Goss ir kombinētais aizsargs, kurš bez problēmām var gūt 20 punktus, bet nākamajā spēlē klusēt.

Nav jālūdz Šerloka Holmsa palīdzība, lai saprastu, kāpēc 218 cm garais, aizsardzībā stabilais centrs ir labs risinājums Efes. Tomēr ir arī skaidrs, ka Olympiacos šajā darījumā būtu nepieciešams cits centrs, jo, zaudējot Fallu, Nikola Milutinovs paliktu par komandas vienīgo centru. Žižiča maiņa uz Olympiacos šķiet loģiskāka, jo viņš ir uzbrūkošs spēlētājs, kas lieliski papildinātu Milutinovu.

Nepieciešams saspēles vadītājs

Milānas Olimpia ir ļoti nepieciešams aizsargs. Kā spilgti norādīja galvenais treneris Etore Mesina, Kevins Pangoss nav īsti piemērots viņa komandas virzienam, un kanādietis pēdējo nedēļu laikā ir bijis ārpus komandas. Tikko kronētais pasaules čempions Maodo Lo ir labs aizsargs, taču viņa spēle ir vairāk orientēta uz skriešanu līdz grozam, nevis uz to, lai uzlabotu pārējo sniegumu.

Eirolīgas pasaulē, kurā ir iespējami darījumi, Milānai ir daži aktīvi, no kuriem atbrīvoties. Kā gudri norādījuši kritiķi un fani, Mesina izveidojis komandu ar septiņiem spēka uzbrucējiem. Tas, protams, ir (neliels) pārspīlējums, taču tas pierāda, ka tā tas ir.

Nikola Mirotičs un Ševons Šīldss Milānā ir neaizskarami, jo viņi ir Mesinas komandas kodols. Maiņas darījumu scenārijā komandai nebūtu iespējas iegūt augstākā līmeņa saspēles vadītāju, piemēram, Lorenco Braunu vai Nikolasu Laprovitolu.

Tomēr neuztraucies, jo starp otrā līmeņa aizsargiem ir patiešām labs variants: Telavivas Maccabi Tamirs Blats. Komandā, kas lepojas ar superzvaigznēm Braunu un Veidu Boldvinu IV, Blats spēlē 20 minūtes naktī un izdaiļā piecas rezultatīvas piespēles, ierindojot viņu otrajā vietā Maccabi rindās. Izraēlietis ir arī spējīgs trīspunktu metienu izpildītājs un viņam patīk uzspiest tempu – laba kvalitāte, ņemot vērā, ka Milānas uzbrukums dažkārt ir stagnējošs – lai gan viņam ir tendence uz bumbas zaudēšanu. Taču šajā posmā Milānai viņu vajadzētu tvert bez liekiem aplinkiem, savukārt Maccabi varētu atļauties viņu zaudēt, pateicoties kluba aizsargu rotācijai.

Lai saldinātu darījumu, Milāna varētu nosūtīt divus spēlētājus uz Maccabi. Piemēram, šāvējus Ismaelu Kamagati un Billiju Baronu, kurš pašlaik atgūstas no savainojuma. Kamagate ir aizraujošs un potenciāli daudzsološs francūzis, kurš izcēlās kā viens no labākajiem centriem Eirokausā, taču Milānas rindās nav spējis patiesi izgaršot Eirolīgas pieredzi.

Barons Maccabi uzbrukumam pievienotu dimensiju, kuras viņiem nav. Tāpat viņš varētu veidot lielisku saskaņu ar tādiem dominējošiem spēlētājiem kā Brauns un Boldvins, jo viņa pastāvīgā kustība rotē aizsardzību un atbrīvo vietu metieniem ikvienam.

Kāpēc Eirolīgas komandas neveic maiņas darījumus?

Tradicionāli Eiropas basketbola līgas nav paļāvušās uz spēlētāju maiņas mehānismiem kā komandas veidošanas līdzekli. Uzsvars ir vairāk likts uz spēlētāju attīstību, akadēmijām un vervēšanu, nevis uz jau pazīstamu spēlētāju tirdzniecību.

Turklāt spēlētāju līgumi Eiropā atšķiras no NBA līgumiem. Ja komanda X vēlas kādu noteiktu spēlētāju, kurš sezonas laikā spēlē citā NBA komandā, ieinteresētajai pusei nav iespējas viņu vienkārši izpirkt no līguma. Komandai būtu jāmēģina panākt maiņas līgumu, kurā tā zaudētu vairāk nekā tikai naudu spēlētājos un/vai nākotnes drafta izvēlēs.

Eiropā šāds scenārijs ir iespējams, jo daudzu spēlētāju līgumos ir iekļautas izpirkšanas klauzulas. Piemēram, tieši pirms šīs sezonas sākuma Olympiacos parakstīja līgumu ar Ignu Brazdeiķi no Kauņas Žalgiris, samaksājot Lietuvas klubam 500 000 eiro kā izpirkuma maksu. Sezonas laikā Olympiacos noslēdza līgumu ar Nazu Mitrou-Longu no Žalgiris, taču tika ziņots, ka spēlētāja izpirkšana nenotika, jo Mitru-Longs un Žalgiris abpusēji nolēma šķirties.

Tomēr parasti spēlētāju izpirkšanas darījumi sezonas ietvaros starp Eirolīgas klubiem nenotiek.  Tā vietā Eirolīgas komandas pērk spēlētājus no citām Eiropas līgām. Spilgts piemērs ir Belgradas Partizan, kas novembrī izpirka Bruno Kaboklo darījumu no Itālijas vienības Venezia.