Divi svarīgākie iemesli, kāpēc Maksvītim nācās šķirties no Žalgiris

Lietuvas klubu basketbola gods un lepnums Kauņas Žalgiris pērnā gada nogalē kļuva par piekto Eirolīgas klubu, kas sezonas laikā nomainījis treneri. Proti, Kaža Maksvīša vietā tika nolīgts Andrea Trinkjēri. Lai gan lietuvietis ir zināms un godājams treneris, kluba lēmums no viņa atteikties ir saprotams.

Maksvītis, kurš pagājušajā pasaules čempionātā Lietuvu – ar vairākiem svarīgiem spēlētājiem malā – aizveda līdz sestajai vietai, Žalgiri sāka trenēt 2022. gada aprīlī, pēc tam, kad ar savu darbu galā nespēja tikt Jure Zdovcs. Slovēnim jau bija paredzēts nodot stafeti Maksvītim pēc sezonas beigām, taču situācija bija tik slikta, ka šo lēmumu ilgāk nevarēja atlikt.

46 gadus vecā Maksvīša pirmā pilnā sezona ar Žalgiris bija ideāla. Klubs guva skaistas uzvaras gan čempionātā, gan kausa izcīņā, bet Eirolīgā, neskatoties uz mazāku budžetu, aizkļuva līdz izslēgšanas spēlēm, kur ar 0:3 piekāpās Barcelona. Bet būsim godīgi: Žalgiris iekļūšana izslēgšanas spēlēs jau bija lielisks panākums.

Kodols palika, bet spēle nevedās

Šosezon Maksvītis tika pie nedaudz lielāka budžeta, un svarīgu spēlētāju ziņā komandas sastāvs palika nemainīgs. Tiesa, līdzjutēji bija apbēdināti par saspēles vadītāja Aizejas Teilora aiziešanu. Spēlētājs sezonas izskaņā bija lieliskā formā un tika izvēlēts par Lietuvas čempionāta finālsērijas vērtīgāko spēlētāju.

Tāpat dažas dienas pirms sezonas sākuma Olympiacos samaksāja aptuveni pusmiljonu eiro, lai iegūtu aizsargu Ignu Brazdeiķi, kurš šobrīd silda Grieķijas kluba soliņu un kura spēles stils Žalgirim bija ļoti svarīgs, jo tieši viņš bija komandas labākais individuālais uzbrukuma spēlētājs blakus Kīnanam Evansam.

Toties komandas rindās joprojām palika Rolands Šmits, Edgars Ulanovs, Arnas Butkevičs un no Ahileja cīpslas savainojuma atlabušais Evans. Līdz ar to Žalgiris kodols bija pietiekami stiprs, lai atkal piedāvātu konkurenci ārkārtīgi sabalansētajā Eirolīgā.

Sezonas sākums nebija pārāk slikts. Klubs uzvarēja trīs no pirmajām četrām spēlēm, bet vienīgo zaudējumu piedzīvoja pret pašreizējo čempioni un šīs sezonas favorīti Madrides Real. Pēc tam gan Žalgiris, šķiet, iebrauca grāvī, jo nākamajās 13 spēlēs komandai izdevās uzveikt tikai divus pretiniekus: Minhenes Bayern un Milano Olimpia. Tajā pašā laikā Žalgiris nespēja gūt uzvaru arī pret līgas vājākajām komandām Vilerbannas ASVEL un Berlīnes ALBA.

Decembra vidū bija skaidrs, ka Maksvīša krēsls ir sācis ļodzīties. Kā vēsta Lietuvas prese, Žalgiris vadība vēlējās mainīt treneri, taču spēlētāju iejaukšanās viņu tomēr noturēja savā amatā. Izpilddirektors Pauļus Jankūns nedaudz vēlāk sacīja, ka pilnībā uzticas Maksvītim, lai gan jau pirms dažām nedēļām bija skaidrs, ka šie vārdi kalpoja tikai sabiedrības nomierināšanai.

Īstais laiks, lai veiktu izmaiņas

Šī gada pirmās nedēļas dubultkārtā Žalgiri sagaidīja divas spēles, kas bija lieliska iespēja izbraukt no minētā grāvja. Vispirms savās mājās lietuviešu klubs pārspēja ALBA, taču viesos pārliecinoši piekāpās ASVEL. Kamēr Žalgiris Eirolīgā šobrīd ieņem 15.vietu, gan ALBA, gan ASVEL stabili noenkurojušies kopvērtējuma lejasgalā.

Eirolīgā šobrīd aizvadīta jau vairāk kā puse regulārās sezonas, un tabulas desmitā vieta jeb Play-In turnīra slieksnis ir tikai četru uzvaru attālumā. Nokļūt tur Žalgirim ir liels, taču ne neiespējams izaicinājums.

Būtiski ir arī tas, ka Maksvīti bija iespējams nomainīt pret, iespējams, augstāka līmeņa treneri. Trinkjēri ir bijis bezdarbnieks, kopš viņa pilnvaras Bayern rindās beidzās pagājušā gada pavasarī, taču tiek runāts, ka itālis atrodas klubu radaros gandrīz katru reizi, kad tiek atlaists kāds galvenais treneris. Piemēram, kad Stambulas Fenerbahçe atteicās no Dimitriosa Itudisa pakalpojumiem, pēc Turcijas mediju ziņām, vienošanās ar Trinkjēri bija ārkārtīgi tuvu, un tikai pēdējā brīdī klubs izšķīrās par labu Šarunam Jasikevičam.

Žalgiris vadība, visticamāk, nevēlējās riskēt ar Trinkjēri izslīdēšanu caur pirkstiem, dodot Maksvītim papildlaiku.

Maksvīša pirmā kļūda

Atgriezīsimies pie šī raksta virsraksta un paskatīsimies, ko varētu uzskatīt par Maksvīša neveiksmes iemesliem. Pirmkārt, nevar nepieminēt komandas sastāvu, it īpaši papildinājumu ziņā.

Žalgirim vasarā pievienojās trīs vīri: spēka uzbrucēji Daniels Lavrinovičs un Breidijs Maneks, kā arī aizsargs Nazs Mitru-Longs. Ja 24 gadus vecais lietuvietis bija nākotnes projekts, tad leģionāriem bija jāspēlē daudz svarīgāka loma.

Diemžēl amerikānis nav spējis attaisnot uz sevi liktās cerības, bet kanādietis bija tik slikts, ka Žalgirim nebija sirdsapziņas pārmetumu ar viņu lauzt līgumu. Maneks ir labs metējs – tieši to no viņa arī gaidīja –, jo Eirolīgā viņš realizējis 46,3% izpildīto tālmetienu. Tomēr aizsardzībā viņš nespēj izcelties, un tik augstā līmenī ar labu metēju vien nepietiek.

Mitru-Longam pienākums bija ienest asumu uzbrukumā. Zināmā līmenī ziemeļamerikānis ir ļoti labs spēlētājs, jo, piemēram, 2021./22. gada sezonā viņš Itālijas čempionātā spīdēja Brescia kreklā. Viņa regulārās sezonas vidējie rādītāji bija 16,6 punkti, 4,7 rezultatīvas piespēles un 4,5 atlēkušās bumbas. Savukārt četrās izslēgšanas spēlēs Mitru-Longs guva 24,5 punktus un atdeva 7,3 rezultatīvas piespēles.

Nebija pārsteigums, ka ar tik labu sezonu Mitru-Longs nopelnīja līgumu Eirolīgā. Viņš pievienojās Milan, kur diemžēl piedzīvoja vilšanos. Vidēji 7,4 punkti spēlē nav katastrofa, taču, ja tavs metienu realizācijas procents ir tikai 37,1%, tas ir uzskatāms piemērs, ka Eirolīgā no tevis nekas dižs nav gaidāms. Turklāt Mitru-Longs arī nekad nav bijis aizsardzības lauva, bet gan bumbas spēlētājs, kura galvenā uzmanība ir pievērsta grozam.

Tāpat Žalgiris nespēja līdzvērtīgi aizstāt Brazdeiķi. Lietuvietis nav zvaigzne Eirolīgas izpratnē, taču Kauņas klubam viņš bija ļoti nozīmīgs spēlētājs, kurš noņēma no Evansa uzbrukuma nastu. Tā kā Mitru-Longs guva smadzeņu satricinājumu un no Tomasa Dimšas un citiem vietējiem aizsargiem uzbrukumā neko daudz nevar gaidīt, Evanss nevar būt tik rezultatīvs kā, piemēram, pagājušajā sezonā pirms savainojuma.

Novembra beigās Brazdeiķa vietā tika piesaistīts bijušais NBA spēlētājs Edmonds Samners, kurš pagājušajā sezonā Brooklyn Nets sastāvā guva 7,1 punktu spēlē. Tiesa, amerikānim bijis grūti pierast pie Eiropas basketbola, lai gan, piemēram, viņš trāpīja 58,3% tālmetienu. Runājot par Vecās pasaules izcilību, Samners ir lielisks potenciāls, un varbūt viņam beidzot izdosies atvērties Trinkjēri vadībā.

Maksvīša otrā kļūda

Žalgiris pagājušās sezonas panākumu atslēga bija aizsardzība, kas iekļuva Eirolīgas elitē. Pēc pirmssezonas spēlēm Maksvītis apstiprināja, ka komandas identitāte nav mainījusies un viņiem viss sākas ar aizsardzību.

Teorētiski viss šķita pareizi, taču, skatoties uz regulārās sezonas pirmo pusi, ir skaidrs, ka praksē viss bija otrādi. Žalgiris no 100 pretinieku uzbrukumiem ielaidijs vidēji 116,8 punktus, kas ir piektais zemākais rādītājs Eirolīgā.

Aizsardzības statistikas ziņā viņi ir tuvu augšgalam vairākās citās kategorijās: Žalgiris spēlē pieļauj 19,3 soda metienus (16. vieta Eirolīgā), pretinieki pret viņiem zaudē bumbu 11,1 reizes (15. vieta), bet viņiem pašiem izdodas pārtvert bumbu 5,3 reizes (17. vieta).

Butkeviča prombūtne pēdējā mēneša laikā ir atstājusi lielu robu Žalgiris aizsardzībā. Viņš 11. kārtas mačā pret Milan guva savainojumu un vēl apmēram mēnesi sēdēs malā. Tiesa, lai arī Butkevičs ir viens no labākajiem aizsardzības spēlētājiem Eirolīgā, Žalgiris aizsardzība nebija līdzvērtīga pat ar viņu uz laukuma.

Tātad Trinkjēri ir daudz darāmā, lai atkal iedarbinātu Žalgiris motoru.

Starp citu, lai arī Maksvīša laiks ar Žalgiris ir beidzies, viņš no augstākā līmeņa basketbola neatkāpsies. Treneris no Darbēniem turpina vadīt Lietuvas izlasi, un šovasar medīs ceļazīmi uz Parīzes olimpiskajām spēlēm.