Eirolīgas “Final Four” lielākā izgāšanās

2004./2005. gada Eirolīgas sezonā šķita, ka zvaigznes bija sakārtojušās Maskavas CSKA labā ar nolūku, lai izbeigtu savu 34 gadus ilgušo čempionu titulu sausumu Eiropas augstākā līmeņa sacensībās. Pēc dominēšanas pār gandrīz visiem ceļā uz “Final Four”, kas pat tika aizvadīts savā laukumā, krievu smagsvars pilnībā sabruka.

Kā vienmēr, CSKA sakopoja spēcīgu sastāvu priekš sezonas, tostarp Eirolīgas saspēles vadītāju Teodoru Papalukasu, naturalizēto amerikāni Džonu Robertu Holdenu un raženo punktu guvējs Markusu Braunu.

Klubs bija ne tikai pārpildīts ar zvaigznēm uz laukuma, bet CSKA trenēja viens no visu laiku labākajiem Eiropas taktiķiem Dušans Ivkovičs. Serbu treneris tika nolīgts 2002. gadā ar vienu mērķi – pirmo reizi kopš 1971. gada atgriezt Eirolīgas titulu Maskavā.

14-0

Pirms 20 gadiem Eirolīgā piedalījās 24 komandas, kas bija sadalītas trīs grupās pa astoņām. Regulārajā sezonā katra komanda savā grupā spēlēja ar katru otro komandu gan mājās, gan izbraukumā, kā rezultātā pirmajā posmā katrai komandai bija jāaizvada 14 spēles. Katras grupas piecas labākās komandas kopā ar labāko sesto vietu iekļuva nākamajā kārtā.

Tur CSKA saskārās ar spēcīgu pretestību C grupā, kurā bija Atēnu Panathinaikos (Grieķija), Tau Ceramica (Spānija), kas tagad pazīstama kā Baskonia, un Benetton Treviso (Itālija). Neskatoties uz spēcīgo konkurenci, Ivkoviča vīri uzvarēja visās 14 spēlēs.

Labāko sešpadsmitniekā CSKA sacentās ar Skavolini Pezāro (Itālija), Barcelona un Madrides Real (abi Spānijas klubi). Tāpat kā regulārajā sezonā, Krievijas grands bez lielām grūtībām tika uz priekšu, lai gan viņi zaudēja savu pirmo Eirolīgas sezonas spēli, savā laukumā ar 68:79 piekāpjoties Barcelona vienībai. Protams, nav kauns zaudēt komandai, kurā spēlēja Eiropas izcilnieki Dežans Bodiroga, Huans Karloss Navarro un jaunais topošais NBA čempions Marks Gasols.

Ceturtdaļfinālā CSKA pretī stājās Ülker, kuru viņi regulārajā sezonā jau bija pieveikuši divas reizes. Šobrīd vairs neesošais Turcijas klubs mēģināja cīnīties, taču sērijā pārliecinoši zaudēja. CSKA viņus uzveica ar attiecīgi 14 un 18 punktu pārsvaru.

Kad “Final Four” ieradās Maskavā, CSKA pārliecinoši bija favorīti uz triumfu, lai gan bija skaidrs, ka Tau Ceramica būs grūts pretinieks pusfinālā. Viņu regulārās sezonas spēles bija ciešas, CSKA abās spēlēs uzvarot ar nelielu pārsvaru: piecu punktu pārsvars Maskavā un četru punktu pārsvars Vitorijā.

Problēmas uz soda metienu līnijas

Tā gada pusfināls bija savdabīgs. CSKA izcīnīja 16 atlēkušās bumbas uzbrukumā un realizēja daudz soda metienu (precīzāk 28), taču nespēja izmantot savas otrās iespējas un realizēja tikai desmit metienus no soda līnijas. Pat Brauns, kurš savā karjerā tobrīd realizēja 85,7% soda metienu, realizēja tikai vienu no četriem mēģinājumiem.

Tau Ceramica tonakt bija daudz labāki šāvēji, īpaši no distances. Turklāt CSKA bija diezgan bezpalīdzīgi pret vienu no sava laika labākajiem Eiropas uzbrukuma spēlētājiem Arvīdu Macijausku, kurš guva 23 punktus.

Kamēr CSKA sastāvs bija iespaidīgs, Tau Ceramica arī lepojās ar lieliskiem spēlētājiem. Lai gan Macijausks bija līderis pusfinālos, viņam daudz palīdzēja topošie NBA spēlētāji Hosē Kalderons, Luiss Skola un Pablo Pridžioni.

Pēc zaudējuma pusfinālā ar 78:85 CSKA sirds tika salauzta. Divas dienas vēlāk viņi cīnījās, lai kaut ko glābtu no “Final Four” ietvaros, taču, neskatoties uz to, ka viņi pret Panathinaikos bija vadībā atlēkušajās bumbās ar 52:35, uzvaru izcīnīja grieķu klubs, pateicoties Maika Batista 28 punktiem.

CSKA sezona, kas bija gandrīz ideāla līdz pat “Final Four”, tika sagrauta vien divās spēlēs.

Ivkovičs pēc daudziem gadiem atzīmēja, ka 2005. gadā CSKA bija visi priekšnosacījumi, lai izcīnītu titulu, un klubs darīja visu, ko varēja. “Pusfinālā pret Tau Ceramica mums nepaveicās. Bijām viņus uzvarējuši četras reizes pēc kārtas, un vienā spēlē Papalukass pat izdarīja žestu, kas liecināja, ka esam viņus ‘nogalinājuši’”.

“Final Four” Maskavā noteikumu dēļ CSKA tika aizliegts trenēties arēnā, kurā bija paredzētas spēles. “Zem spiediena, bez treniņiem laukumā saskārāmies ar ļoti spēcīgu komandu. Viņiem bija Kalderons, Pridžioni, Macijauskas, Andress Nočioni, Skola un Fabricio Oberto. Ja mēs būtu spēlējuši neitrālā laukumā, mēs būtu izcīnījuši trofeju,” pārliecināts bija Ivkovičs.

Viņš pat apgalvoja, ka ir personīgi parādā CSKA par 2005. gada neizcīnīto Eirolīgas titulu.

Neizbēgamas pārmaiņas

Lai gan CSKA savu vietējo sezonu noslēdza ar cita čempionāta titulu (trešo Ivkoviča vadībā), bija skaidrs, ka nākamā vasara nesīs būtiskas pārmaiņas. Kamēr daži galvenie spēlētāji, piemēram, Brauns un amerikāņu uzbrucējs Antonio Greindžers, aizgāja, komandas kodols palika neskarts.

Tika piesaistīti vairāki nozīmīgi spēlētāji. Slovēņu spēka uzbrucējs Matjažs Smodišs pievienojās pēc lieliskas sezonas Fortitudo Bologna rindās, un bijušais NBA drafta 11. numurs Trajans Lengdons tika iegūts no CSKA pilsētas konkurenta Dinamo. Duets ātri ieguva ievērojamas lomas savā jaunajā klubā.

Iespējams, lielākās izmaiņas CSKA veica 2005. gada vasarā uz rezervistu soliņa. Kamēr Lengdons no Dinamo pārnāca uz CSKA, Ivkovičs izvēlējās citu ceļu, un viņa vietā stājās cits ļoti veiksmīgs un cienījams galvenais treneris Etore Mesina.

Itāļu meistara vadībā CSKA ne tikai palika Eiropas basketbola priekšgalā, bet arī spēja izcīnīt divus Eirolīgas titulus 2006. un 2008. gadā.

Postošais 2005. gada finālčetrinieks aizdedzināja uguni komandā, veicinot viņu apņēmību izbeigt ilgstošo čempionātu sausumu Eiropā.