Eirolīgas fināls, kurā “nomira” basketbols

Pašķirstot Eirolīgas vēstures grāmatas, starp uzvarētājiem izceļas dažādi Spānijas, Itālijas, Grieķijas un citu basketbola lielvalstu klubi. Viena no valstīm, kas tikai vienu reizi tikusi kronēta par labāko Vecās pasaules spēcīgāko klubu sērijā, ir zināma mums visiem – mēs runājam par Lietuvu un Kauņas Žalgiris. Tomēr, lai noskaidrotu otru, veiksim ātru atmiņas pārbaudi!

Šī ir komanda, kurā spēlējuši, piemēram, igauņi Matiass Tass un Sīms-Sanders Vene. Šī ir komanda, kuras galvenie treneri ir bijuši Božidars Maļkovičs un Duško Ivanovičs. Šī kluba izcelsmes valsts ir zināma ikvienam un, iespējams, zinošākie basketbola entuziasti jau zina atbildi.

Runa ir par bijušo Francijas milzi Limoges, kas šosezon cīnās par palikšanu valsts spēcīgākajā līgā, taču ir 11-kārtējā tās čempione, atpaliekot tikai no Vilerbanas ASVEL. Savu pēdējo titulu klubs izcīnīja pirms deviņiem gadiem.

Tomēr bija arī laiks, kad Limožā bāzētā komanda valdīja ne tikai Francijā, bet arī Eiropā. Laikā no 1989. līdz 1995. gadam Centrālfrancijas klubs trīs reizes sasniedza Eirolīgas labāko četrinieku un trīs reizes aprobežojās ar ceturtdaļfinālu. Viens no neapšaubāmi spilgtākajiem momentiem bija 1992./1993. gada sezonā, kad pusfinālā tika pieveikta Madrides Real, bet finālā – Treviso Benetton.

Līdz ar uzvaru Eirolīgā Limoges kļuva par pirmo Francijas basketbola klubu, kas savā laukumā uzvarējis Eiropas spēcīgākajā līgā. Tajā pašā laikā to nedaudz aizēnoja futbols, proti, 1993. gada 15. aprīlī, pēc mēneša un 11 dienām kopš Limoges uzvaras pār Treviso, Marseļas Olympique Čempionu līgā ar 1:0 pārspēja AC Milan.

Un tiem, kam varētu interesēt: handbolā Francijas klubs Čempionu līgas troni iekaroja tikai 2003. gadā, pateicoties Montpellier, bet divus gadus iepriekš arī volejbolā, kad Parīzes Volley (kas arī atbalstīja Treviso klubu) kļuva par Parīzē notikušā finālturnīra uzvarētāju.

Bet pietiek par citiem sporta veidiem, atgriezīsimies pie Limožas basketbola kluba stāsta.

Treneris, kuru gribēja visi

Astoņdesmito gadu beigas un nākamās desmitgades sākums joprojām ir Limoges veiksmīgākais laikmets. Vienlaikus jāpiemin, ka ļoti lielu lomu kluba spēcīgajā progresā spēlēja vietējie galvenie treneri Pjērs Dao un Mišels Gomess, taču Eirolīgas kontekstā nevar apiet Maļkoviču.

Horvātijā dzimušais serbs spēlētāja karjeru noslēdza 19 gadu vecumā, taču uzreiz pievērsās trenera darbam. Attīstoties leģendārā Aleksandra Nikoliča uzraudzībā un aprūpē savā dzimtenē, Maļkovičs ieradās savā dzimtajā ostas pilsētā Splitā 1986. gadā.

Ar vietējo Jugoplastika, kurā vēlāk spēlēja tādi NBA spēlētāji kā Tonijs Kukočs, Žans Tabaks un Dino Radja, Maļkovičs iesoļoja Eiropas treneru elitē. Kopā viņi izcīnīja divus Eirolīgas titulus un trīs Dienvidslāvijas čempionātus.

Maļkoviča karjera ar Jugoplastika bija tik veiksmīga, ka ikviens gribēja viņu pārvilināt uz savu klubu un bija gatavi par to maksāt lielu naudu. Viņš pārcēlās uz Barselonu, kur pavadīja nedaudz vairāk par sezonu dēļ saspīlējumiem ar kluba vadību. Galu galā viņš pats atkāpās. Viņam ar to vienkārši pietika.

Nedaudz vairāk kā mēnesi vēlāk Maļkovičs atgriezās trenera amatā, sezonas vidū pārņēmot Limoges vadības grožus. Pirmais pusgads tika aizvadīts neizteiksmīgi, lai gan tika sasniegts Francijas čempionāta fināls, kurā viņi ar 0:2 piekāpās saviem ienaidniekiem Pau-Orthez.

Nākamajā vasarā Maļkovičs spēja nokomplektēt sev tīkamu sastāvu un piesaistīja bijušo NBA spēlētāju Maiklu Jangu, Džimu Bilbu, kurš vēlāk ar Franciju izcīnīja olimpisko sudrabu, un slovēņu saspēles vadītāju Juriju Zdovci, kurš pirms dažām sezonām (2021.–2022.) bija Žalgiris galvenais treneris. Starp citu, Jangs ir viens no labākajiem spēlētājiem, kurš jebkad spēlējis Maļkoviča uzraudzībā.

Limoges leģendas Ričarda Dakūrija palikšana klubā bija izšķiroša. Deviņkārtējais Francijas čempions klubā spēlēja gandrīz 20 gadus un spēlēja galveno lomu viņu Eirolīgas triumfā. Ja uzbrukumā Dakūrijs paspīdēja tikai reizēm, tad aizsardzībā, viņš bija fantastisks vienmēr.

Dakūrija Limoges karjeras svarīgākie momenti:

Triumfējošs antibasketbols

Maļkovičs vienmēr ir teicis, ka aizsardzība bijusi viņa basketbola filozofijas vissvarīgākā daļa. Piemēram, viņam ir citāts: “Es uzskatu, ka labs basketbols ir spēle, kas, pēc daudzu domām, nepiedāvā iespaidīgu izrādi”. Tomēr es būšu daudz priecīgāks, ja uzvarēšu ar 51:50, nevis zaudēšu ar 124:128. 1992./93. gada sezonā Eiropā Limoges spēlēja žņaudzošu aizsardzību.

Piemēram, grupu turnīrā pret viņiem tika gūti vidēji 63 punkti, kas bija pārliecinoši labākais rādītājs starp 15 klubiem. 70 punkti tika gūti spēlē pret Limoges tuvāko vajātāju Thessaloniki PAOK. Tieši viņi ieņēma pirmo vietu A grupā apsteidzot Francijas klubu.

Ceturtdaļfinālā Maļkoviča vīri spēlēja vēl ciešāku aizsardzību. Grieķijas milzis Olympiacos uzvarēja pirmo sērijas spēli ar 70:67, bet nākamajās divās spēlēs cieta sakāves, nespēdami gūt vairāk kā attiecīgi 53 un 58 punktus.

Real ar savu līderi un Lietuviešu leģendu Arvīdu Saboni, kurš regulārajā sezonā vidēji guva 84,3 punktus, labāko četriniekā nespēja pārspēt Limoges, gūstot tikai 52 punktus. Starp citu, Spānijas karaliskā kluba sagrāve joprojām tiek uzskatīta par vienu no lielākajiem pārsteigumiem Eirolīgas vēsturē. Spāņu klubam nepalīdzēja arī Saboņa 19 punkti un 14 atlēkušās bumbas.

Saboņa spilgtākie momenti pret Limoges:

Maļkoviča bijušā protežē Kukoča vadītā Benetton, kas tobrīd bija viens no bagātākajiem Eiropā, finālā nokritās par 25 punktiem no sava regulārās sezonas vidējā rādītāja, proti, Limoges pret viņiem ielaida tikai 55 punktus.

Beigu rezultāts 59:55 tobrīd bija zemākais Eirolīgas vēsturē, kuru piecus gadus vēlāk pārspēja Bologna Kinder un Atēnu AEK, kas finālā kopā guva tikai 102 punktus. Kinder uzvarēja ar 58:44.

Toties tieši pirmajā izslēgšanas spēlē pret Olympiacos Limoges guva savu lielāko rezultātu. Laikam nav tādas sezonas, kas labāk ilustrētu klišeju, ka sportā spēles tiek uzvarētas ar uzbrukumu, bet tituli tiek izcīnīti ar aizsardzību.

Interesanti arī atzīmēt, ka, lai arī Benetton zaudēja finālā, tieši Kukočs tika izvēlēts par finālturnīra vērtīgāko spēlētāju. Neviens neapšaubīja, ka horvāts aizvadījis labu turnīru, bet Jangs no Limoges pusfinālā guva 20 punktus un izcīnīja sešas atlēkušās bumbas, bet finālā – 18 punktus un septiņas atlēkušās bumbas. Tikmēr Kukočs finālsērijā vidēji guva 14,5 punktus un atdeva 4,5 rezultatīvas piespēles.

Kukoča spilgtākie momenti finālā:

Benetton galvenais treneris horvāts Petars Skansi, kurš savulaik spēlēja un vēlāk arī trenēja Jugoplastika, pēc fināla ļoti kritiski vērtēja Maļkoviča stilu. “Basketbols šovakar nomira”, viņš sacīja. “Man nemaz nav žēl par zaudējumu, jo esmu pārliecināts, ka nezaudēju basketbola spēli. Es nevaru iemācīt šādu basketbolu”.

Maļkovičs atbildēja, ka, ja viņam būtu bijis Kukoča klases spēlētājs, spēle būtu tikusi aizvadīta pavisam citā stilā. “Man bija jāspēlē ar visu komandu, nevis tikai ar vienu spēlētāju”, viņš iebilda.

Tomēr Limoges finālu iesāka šausmīgi, proti, Benetton pēc pirmajām 12 minūtēm bija vadībā ar 19:8. Francijas klubs pirmo reizi vadībā izvirzījās tikai 7:58 pirms spēles beigu sirēnas. Starp citu, Kukočam tā bija pēdējā Eirolīgas spēle viņa karjerā, jo spēlētājs pārcēlās uz NBA komandu Chicago Bulls.

Maļkovičs uzvarēja vēl vairāk

Tajā sezonā Limoges ne tikai uzvarēja Eirolīgā, bet arī triumfēja Francijas čempionātā, kur viņi arī 1994. gadā izcīnīja zelta medaļas. Ar Maļkoviču viņi divreiz bija labākā komanda kausa izcīņā.

Maļkovičs savā pēdējā sezonā (1994./1995.) ar klubu jau atkal sasniedza Eirolīgas labāko četrinieku, tomēr pusfinālā saldu atriebi guva Real, uzvarot ar 62:49. Spēlē par trešo vietu Limoges ar 77:91 piekāpās Atēnu Panathinaikos. Francijas čempionātā viņi regulāro sezonu noslēdza otrajā vietā, bet pusfināla sērijā piekāpās Pau-Orthez. Ar to arī beidzās Maļkoviča pilnvaru laiks, ar kuru viņš pārliecinoši ierakstīja savu vārdu Limoges vēstures grāmatās.

Viņa un kluba veiksmes stāsts Eirolīgā ir lielisks piemērs tam, ka lielam maciņam ir nozīme panākumu gūšanā, bet tikai labs treneris un viņa pakļautībā esošie spēlētāji spēj sagādāt pārsteigumus, kurus nekādi nevar paredzēt.