Eirosērija bez fināla? Jā, futbola vēsturē tas ir noticis!

Lai gan šī gada klubu sezona joprojām turpinās, pirms četriem mēnešiem noslēdzās mazāk zināms, bet savdabīgs laikmets. Galu galā šī sezona ir pēdējā, kurā Čempionu līgā tiek izmantots tradicionālais grupu turnīrs, un, sākot ar rudeni, tajā tiks ieviesta cita sistēma, tā sauktais pamatturnīrs.

Jau pēc pārpildītā futbola kalendāra bija skaidrs, ka visas 36 komandas – jā, Čempionu līga pieaugs par četrām komandām – savā starpā nespēlēs. Sākotnēji tam risinājumu vajadzēja piedāvāt no šaha pazīstamajai Šveices sistēmai, kur pēc nejaušības principa tiek izlozēti pirmās kārtas pāri, bet turpmāk nejauši tiksies tikai tās komandas, kurām būs vienāds punktu skaits.

Taču tagad zināms, ka arī šī pieeja netiks izskatīta. Tātad, kā komandas zinās savus pretiniekus jaunajā sezonā? Proti, 36 dalībnieki ir sadalīti četrās spēka grupās, pēc kurām katrai tiek izlozēti astoņi pretinieki. Katrai komandai pretī stāsies divas komandas no katras spēka grupas – viena savā laukumā un otra izbraukumā.

Visi sadalīs punktu skaitu, un pamatturnīra beigās (t.i., pēc astoņām kārtām) astoņas labākās iekļūs tieši astotdaļfinālā. 9.-24. vietas savus astoņus pretiniekus atradīs atsevišķi play-in kārtā. Pēc tam viss turpināsies tāpat kā ierasts: ar izslēgšanas spēlēm.

Ja viss iepriekš aprakstītais liek kasīt galvu, varam mierināt: futbola vēsturē ir bijušas vērojamas vēl haotiskākas shēmas. Viena no tādām bija, piemēram, Intertoto kausa sērija, kas noslēdzās 2008. gadā.

Alternatīva draudzības spēlēm

Sacensības, kas sākotnēji tika sauktas par Starptautisko futbola kausu, tika dibinātas 1961./62. gada sezonā, kad austrietis Ernsts Tomens ilgi meklēja, kā piepildīt klubu vasaru – pārtraukumu bez futbola.

Kādā brīdī viņš atrada domubiedrus – zviedru Ēriku Pērsonu un šveicieti Karlu Rapenu –, ar kuriem kopā tika izveidota eirosērija klubiem, kuriem citādi Eiropā nebija biznesa. Atcerēsimies, ka tolaik pastāvēja tikai Čempionu un Kausu ieguvēju kausa turnīri, proti, otrās-trešās-ceturtās vietas dažādās līgās palika tukšām rokām.

Pirmajās divās sezonās Intertoto izskatījās pēc parasta turnīra: pēc astoņām apakšgrupām tika noskaidroti astoņi ceturtdaļfinālisti, vēlāk četri pusfinālisti, kas savukārt noteica divus finālistus, starp kuriem tika noteikts viens uzvarētāju.

Taču situācija sāka lejupslīdi trešajā sezonā, t.i., 1963./64. gada sezonā. Pēc tam turnīrs tika paplašināts un līdzšinējo 32 komandu vietā tika uzņemtas 48 komandas. Vispirms atkal bija grupu posms, kam sekoja… pirmās kārtas spēles? Jo, ja tajā piedalās 12 komandas, tās īsti nevar nosaukt par astotdaļfinālu.

Kā tieši tika izšķirtas astoņas komandas no sešiem pāriem? Protams, palīdzot “labākajiem zaudētājiem” tikt uz priekšu. Tosezon tās bija itāļu Modena un zviedru Örgryte, kuras attiecīgi ar 3:4 un 1:2 piekāpās Bratislavas klubiem Slovnaft un Slovan.

Ardievu, izslēgšanas spēles

Ja Tev jau tas šķita dīvaini, uzgaidi… 1967. gadā sērijas līderiem izdevās izlaist izslēgšanas spēles, kas nozīmē, ka Eirosērija sākās un beidzās ar grupu turnīru.

Lai saprastu, kāpēc tika pieņemts šāds lēmums, ir jāsaprot priekšvēsture. Atskatīsimies uz 1961. gadu, kad Pērsons, Tomens un Rapans vēlējās nodot Intertoto UEFA paspārnē, taču saņēma noraidošu atbildi no Eiropas asociācijas. Iemesls tam bija iesaistīto pušu saikne ar sporta derību birojiem.

Līdz ar to vadošajam trio neatlika nekas cits kā pašiem kaut kā finansēt turnīru. Izmantojot savus sakarus, viņi sazinājās ar Šveices laikrakstu Sport, kas palīdzēja ar būtisku daļu. Tomēr šeit uzsvars tiek likts uz frāzi “būtisku”.

Viss grozījās ap izmaksām

Lai arī Intertoto tika maksātas prēmijas, summas bija smieklīgi mazas un neļāva klubiem atgūt eirosezonā radušos izdevumus – ceļošana tolaik bija daudz grūtāka un dārgāka. Par peļņu nemaz nerunājot.

Turklāt Intertoto spēles tika aizvadītas vasarā, laikā, kad spēlētāji labprāt būtu atpūtušies no garās līgas sezonas, kas beigusies vien dažas nedēļas iepriekš. Ak, un starp šīm sacensību spēlēm bija arī jāsāk gatavoties jaunajai sezonai!

Līdz ar to veiksme Intertoto turnīrā bija vairāk kā sods – pieauga izmaksas, un spēlētāji bija noguruši –, kādēļ tika nolemts, ka pietiks tikai ar apakšgrupu, lai noskaidrotu iznākumu un izslēgšanas spēles nav nepieciešamas. Tika nolemts, ka tikai labākie katrā apakšgrupā saņems naudas balvu, kas bija no 10 000 līdz 15 000 Šveices franku.

Jaunā sistēma, kas sākotnēji šķita kā risinājums, tomēr laika gaitā radīja sekojošu jautājumu – kāpēc mums jāspēlē kausa sērija, kurā nekas nav atkarīgs no uzvaras vai sakāves? Jo nebija uzvarētāja kā tāda, un neviens nenopelnīja trofeju, kuru atrādīt.

UEFA beidzot nāca palīgā

Ļoti vajadzīgais glābšanas riņķis Intertoto tika mests 1995. gadā, kad UEFA pēc gandrīz 30 gadu pastāvēšanas nolēma tos ņemt savā paspārnē. Ne tikai tas, bet arī, lai sērijai iedvestu dzīvību, tika mainīts arī formāts – 12 piecu dalībnieku apakšgrupas, no kurām ar “labāko otro vietu komandu” palīdzību tika noskaidrotas sešpadsmit astotdaļfināla dalībnieces. Tāpat tika piešķirta motivējoša balva: abiem finālistiem tika atvēlēta vieta UEFA kausa izcīņā, kas bija Eiropas līgas priekštecis.

Tiesa, ne visi sliecās tam uzreiz uzticēties, un pirms inovācijas debijas sezonas (95./96. gada sezonā) VISI Anglijas futbola klubi atteicās no vietas Intertoto kausa sērijā. Protams, tas nepalika nepamanīts arī UEFA, kas Anglijas Futbola asociācijai un Premjerlīgai draudēja ar 150 000 mārciņu naudassodu.

Taču arī šī – no klubiem iekasētā summa – komandām nelika kustināt ne pirkstu. Neviens nevēlējās ziedot laiku, kuru varēja pavadīt, lai gatavotos jaunajai sezonai: Intertoto grupu spēles notika no 24. jūnija līdz 23. jūlijam, bet fināls bija paredzēts 22. augustā.

Tomēr, kad UEFA draudēja Anglijai atņemt visas viņiem rezervētās Eiro vietas, tostarp Čempionu līgu un UEFA kausu, Totenhemas Hotspur, Wimbledon un Sheffield Wednesday piekrita spēlēt Intertoto, lai gan ar apšaubāmu dedzību. Taču tas lielā mērā tika darīts, lai ievilktu ķeksīti, jo tur spēlēja rezervisti un jaunatnes spēlētāji, un neviens no viņiem nebija redzams ārpus apakšgrupas.

Bordeaux brīnums

Tomēr, kad tajā pašā sezonā atjaunotā Intertoto kausa pirmie “uzvarētāji” Bordeaux iesoļoja UEFA kausa finālā pa sētas durvīm, angļu attieksme mainījās. Apzinoties, ka šādā veidā viņi var iegūt iespēju piedalīties īstā Eirosērijā, viņi sāka šo lietu uztvert nopietni. Tādējādi 1999. gadā Intertoto “triumfēja” West Ham United, 2001. gadā Aston Villa un Newcastle United, bet 2002. gadā Fulham.

Tā sauktā panku ēra – kad “uzvarētāji” bija no Dānijas, Ungārijas un Bulgārijas – Intertoto kausa ietvaros beidzās un to nomainīja periods, kurā “labākie” bija no Anglijas, Spānijas, Itālijas, Vācijas un Francijas.

Tāpēc ne pārāk daudz asaru tika izliets, kad UEFA nolēma atteikties no Intertoto kausa izcīņas pēc 2007./08. gada sezonas pēc Mišela Platinī kļūšanas par prezidentu. Jo īpaši tāpēc, ka tās pašas eirosērijas reformas laikā tika paplašināta arī UEFA kausa sērija, kas ieguva jaunu seju Eiropas līgas izskatā.

Pabeigsim ar “uzvarētājiem” (un kāpēc tos rakstām pēdiņās).

Pēc nonākšanas UEFA paspārnē 1995. gadā Intertoto kausa sērijas čempioni vairs netika noskaidroti, bet turnīru sistēma tika veidota tā, ka paralēlās izslēgšanas spēlēs tika noskaidroti divi vai trīs labākie, kuriem pēc tam tika piešķirtas vietas UEFA Kausu sērija.

Tomēr 2006. gadā viss tika apgriezts augšpēdus vēl vairāk: apakšgrupas tika anulētas, un klubi, kas piedalījās sērijā, trīs izslēgšanas spēļu kārtās izšķīra 11 “uzvarētājus”, kuri visi iekļuva UEFA kausa izcīņā. Klubs, kura ceļš eirozonā bija visgarākais, pēc tam tika kronēts par Intertoto kausa “uzvarētāju uzvarētājiem”.

Tie bija Newcastle United 2006. gadā, Hamburg 2007. gadā un Braga 2008. gadā, kas visi nopelnīja… goda plāksni. Jā, arī tad netika izsniegta īstena Intertoto trofeja.