Ergins Atamans – sērijveida uzvarētājs, kura karjera sākās Itālijā

Lai cik daudz fanu dievina 58 gadus veco turku, atradīsies tik pat daudz tādu, kas nevar ciest basketbola treneri no Stambulas.

Taču nevar noliegt: Atamans ir treneris, kurš sniedz rezultātus. Savas vairāk nekā 25 gadus ilgās galvenā trenera karjeras laikā viņš ir uzvarējis četrās dažādās Eiropas sacensībās, aizvadījis savas komandas līdz čempionātiem gan Grieķijā, gan Turcijā, un trijās no pēdējām četrām Eirolīgas sezonām tieši viņa vadīts klubs izcīnījis čempionu titulu. Taisnības labad jāsaka, ka rezultāts varēja būt četri no pieciem, ja ne COVID-19 pandēmija, kas apturēja 2019./2020. gada Eirolīgas sezonu, kā laikā līgā dominēja Atamana vadītā Stambulas Anadolu Efes.

Tāpat taisnība, ka Atamans nekad nav bijis tādā pašā taktiskajā līmenī kā, piemēram, Žeļko Obradovičs. Viņa stiprās puses slēpjas komandas veidošanā, nelokāmā pārliecībā un spēlētāju motivēšanā atdot sevi visu. Tu vari mīlēt vai ienīst viņa trenēšanas stilu, taču, skatoties uz rezultātiem, nav iespējams viņu saukt par sliktu treneri.

Savas ilgās karjeras laikā Atamans ir bijis deviņu dažādu klubu galvenais treneris. Neskaitot dzimteni un Grieķiju viņš ir strādājis arī Itālijā, un daudzām komandām vīrs, kurš šosezon aizveda Panathinaikos līdz kluba pirmajam Eirolīgas čempiona titulam 13 gadu laikā, ir kas vairāk nekā tikai viņu bijušais treneris.

Piemēram, Stambulas Galatasaray. Savā pirmajā sezonā ar klubu 2013. gadā viņš uzvarēja Turcijas čempionātā. Neskatoties uz to, ka klubs nākamajā gadā saskārās ar finansiālām grūtībām, viņš tajā palika līdz 2017. gadam, 2016. gadā izcīnot Eirokausa titulu, kas ir otrā spēcīgākā klubu sacensība Eiropā.

Vai, piemēram, Itālijas klubs Montepaschi Siena, kura labā Atamans strādāja no 2001. līdz 2003. gadam. 2002. gadā viņš aizvadīja savu komandu uz pēdējo Saporta kausa izcīņu, Montepaschi pirmo un vienīgo Eiropas čempionu titulu. Nākamajā Eirolīgas sezonā viņi pirmo reizi iekļuva “Final Four”, galu galā ierindojoties trešajā vietā.

Efes nosūtīja Atamanu uz ASV

Atšķirībā no daudziem labākajiem Eiropas treneriem, Atamana spēlētāja karjera nebija nekas iespaidīgs, jo viņš nekad nav veicis izrāvienu profesionālajā basketbolā. Tomēr tas neapdzēsa viņa aizraušanos ar sportu un degsmi sasniegt kaut ko nozīmīgu.

Eirolīgas podkāstā “The Crossover with Joe Arlauckas” Atamans atminējās, ka viņš sāka trenēt bērnus jau 20 gadu vecumā pēc tam, kad Eczacıbaşı klubs viņam teica, ka viņš nekad neiekļūs pirmajā komandā, spiežot viņu doties pāragrā pensijā.

Papildus bērnu trenēšanai Atamans Stambulas universitātē studēja ekonomiku. “Manai ģimenei bija uzņēmums, kurā laiku pa laikam biju iesaistīts kā viceprezidents. Man bija svarīgi, lai man būtu plāns B. Tas man ļāva ar mierīgu sirdi izvēlēties un uzņemties riskus basketbolā”, viņš piebilda.

Viņa tēvam, kurš šogad aizgāja mūžībā, Atamana vēlme kļūt par basketbola treneri bija pārsteidzoša. “Sākotnēji viņš man teica, lai es to daru uz pusslodzi, bet es uzreiz sapratu, ka, ja neskaita naudu, kas nebija tik slikta, basketbols ir atšķirīgs. Tā bija mana dzīve, tas bija vairāk nekā darbs”, sacīja Atamans.

Galveno lomu Atamana stāstā spēlē Aidins Ors, nozīmīga figūra Turcijas basketbolā, kurš bija viņa mentors Efes rindās. Lai gan Atamans savus pirmos soļus kā galvenais treneris veica citur (Türk Telekom Ankara un Pinar Karşıyaka), Efes vadība sazinājās ar viņu pēc Pinar pavadītā laika un izteica priekšlikumu: doties uz ASV, mācīties basketbolu un attīstīties. Kad Ors drīz dosies prom, Efes galvenā trenera amats būs Tavs.

Atamans piekrita un 1998./99. gada sezonu pavadīja kā vērotājs Stenfordas Universitātē, kuras basketbola komandu trenēja ļoti cienījamais Maiks Montgomerijs. Ko turks uzzināja? “Montgomerija lielo cilvēcību un ļoti profesionālo sporta organizāciju. Tie bija jaunieši, kuri trenējās sešos no rīta, pēc tam devās uz skolu un pēc tam atgriezās, lai trenētos vairāk, pirms kā vienmēr notika sapulces ar video sesijām utt.”, Atamans atcerējās, gūstot daudzas mācības no Montgomerija un Stenfordas.

Pēc sezonas beigām Atamans informēja Efes, ka viņš atgriežas Turcijā. Ors vēl nebija gatavs atkāpties, tāpēc Atamans atgriezās Pinar uz septiņām spēlēm. Sezonas beigās Ors nolēma aiziet, un, lai gan Atamanam bija līgums ar Pinar, Efes to izpirka.

Atamana vadībā Efes guva panākumus Eiropā. Lai gan viņi neuzvarēja Eirolīgā, viņš kļuva par vienu no Eiropas cienījamākajiem jaunajiem treneriem. Pielūdzēji sāka klauvēt pie durvīm, un 2001. gadā turku treneris nolēma pārcelties uz Sjēnu Itālijā.

Nekaunīgais Atamans

Intervijā ar Eurohoops Atamans skaidroja, ka Montepaschi piedāvājums bija pagrieziena punkts viņa karjerā. “Lūzuma punkts manā dzīvē bija piedāvājums, ko saņēmu no Sjēnas, kad man bija tikai 35 gadi. Tas mani padarīja par starptautisku treneri. Atklāti sakot, tas nebija piedāvājums, ko es gaidīju tik agrā vecumā”, viņš sacīja. “Es pie sevis domāju, ka, ja došos uz Itāliju, tas būtu tikai tāpēc, lai kļūtu par čempionu”.

Ir svarīgi atzīmēt, ka Itālijas čempionāts tajā laikā neapšaubāmi bija spēcīgākā vietējā līga Eiropā, un tajā strādāja vairāki labākie treneri. Atamans jau toreiz bija ļoti nekaunīgs, vietējiem medijiem stāstot, kā Montepaschi viņa vadībā gūs lielus panākumus.

Itāļu žurnālists Simone Macola atgādinājis, ka Atamans Sjēnā sākotnēji tika uzskatīts par parastu un augstprātīgu treneri, kurš domāja, ka ir daudz labāks nekā patiesībā. Taču uzvara Saporta kausā un trešā vieta Eirolīgā jau nākamajā sezonā parādīja, ka, lai arī trenerim bija liela mute, viņam uz to ir visas tiesības.

Pēc šī gada Eirolīgas triumfa Panathinaikos uzbrucējs Dinoss Mitoglu stāstīja, kā Atamans pagājušajā vasarā teica komandai, ka viņi uzvarēs Eiropas spēcīgāko klubu sacensībās. Pēc Mitoglu teiktā, trenerim neviens neticēja, taču vēsture liecina, ka šī nebija pirmā reize, kad Atamans izteica grandiozu paziņojumu. Tas ir viņa stils, un tam ir iemesls.

“Es esmu uzstājīgs cilvēks, lai kur es dotos. Pirmkārt, Tu izvirzīsi lielo vīziju un apgalvojumu, un tad Tu motivēsi cilvēkus izveidot komandu, kas sasniegs šo mērķi”, sacīja Atamans. “Turklāt es izvirzīju viņiem šo mērķi jau no pirmās dienas ne tikai tāpēc, ka pārcēlos uz Itāliju, bet arī tāpēc, ka domāju, ka man tur jāparāda savs spēks”.

2001. gada beigās Itālijas izdevuma Il Palio žurnālists Fabio Fineši rakstīja par Atamana pirmajiem mēnešiem Montepaschi Eiropas basketbola līdzjutējiem pazīstamā veidā: “Pietika ar dažām dienām, lai saprastu, ka šis turks atstās pēdas Sjēnā. Pēc dažiem mēnešiem mēs varam viegli teikt, ka Atamans izcīnīs kausu Itālijā”.

Macola komentēja, ka Atamana vadībā Montepaschi kļuva par nozīmīgu spēku Eiropā. “Līdz tam Montepaschi bija pazīstams tikai Itālijā. Atamans noteikti ielika pamatu vēlākajiem panākumiem, un šajā ziņā viņš ir pelnījis lielu atzinību”.

Trīs trofeju sezona

Aplūkojot rezultātus, ir skaidrs, ka Atamans kļuva par sērijas uzvarētāju pēc Montepaschi pamešanas. No 26 galvenā trenera tituliem 24 tika iegūti pēc divām sezonām Sjēnā. Jo īpaši viņa CV ietver sezonu Turcijā, kurā viņš ar Efes guva izcilus panākumus: 2009. gadā viņi triumfēja čempionātā, kausā un superkausā.

Trīs gadus vēlāk cits Stambulas gigants Beşiktaş sajuta Atamana zelta pieskārienu. Lai gan vasara iesākās ar finansiālām grūtībām un bez jauniem spēlētājiem augustā, viņiem, pateicoties NBA lokautam, izdevās atvest uz Eiropu NBA zvaigzni Deronu Viljamsu.

Pēc tam Atamans vērsās pie Turcijas lielākās gāzes kompānijas īpašnieka un pārliecināja viņu kļūt par Beşiktaş  sponsoru. Finansiālais pieaugums atnesa tādus spēlētājus kā puertorikāņu leģendu Karlosu Arojo un britu Popu Mensā-Bonsu. Neskatoties uz NBA lokauta beigām un Viljamsa atgriešanos Ņūdžersijas Nets, Beşiktaş spēlēja izcili, uzvarot FIBA ​​EuroChallenge, kā arī Turcijas čempionātā un kausā.

Viens Atamana panākumu stūrakmens ir pielāgošanās laikam. Viņš sacīja Arlauckam, ka gadu gaitā ir devis saviem spēlētājiem lielāku brīvību laukumā. Atamans piebilda: “Es vienmēr cienu spēlētājus kā indivīdus. Cenšos saprast, kādas ir viņu labās īpašības, un likt viņiem justies svarīgiem klubā. Ir arī svarīgi, lai vide ap spēlētājiem būtu profesionāla un lai algas un prēmijas tiktu izmaksātas laikā”.

Tāpēc nav pārsteigums, ka Atamans ir iemīļots treneris starp saviem spēlētājiem, kuri ir gatavi laukumā atdot sevi visu viņa dēļ. Un tas nav pārsteigums, ka Atamana komandas uzvar daudz, jo lieliska trenera un lielisku spēlētāju kombinācija ir, tēlaini izsakoties, nāvējoša.