Ferrari aizstāj sarkano krāsu pret zilu priekš Maiami. Kāpēc?
Ferrari un sarkanā krāsa. Kurš gan spēj abus šķirt? Izrādās, ka pats Ferrari, jo gaidāmajā Maiami GP itāļu komanda tērpsies zilā krāsā, kas ir viņu pašu lēmums.
Uzreiz jāprecizē, ka tas nav novēlots 1. aprīļa joks. Ferrari F1 komanda pagājušajā nedēļā patiešām paziņoja, ka uz Maiami GP ieradīsies ar “svaigām un negaidītām krāsām”, kas ir Azzurro La Plata un Azzurro Dino, t.i., gaiši un tumši zilā krāsā.
Pirmais no tiem Azzurro La Plata ir veltījums Alberto Askari, kurš ar Ferrari kļuva par pasaules čempionu pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados un kurš sacensību laikā valkāja gaiši zilu kombinezonu un ķiveri. Otrs, Azzurro Dino, kopumā vairāk atgādina F1 sākuma gadus, kad Ferrari piloti dažkārt startēja ar tumši zilām formām.
Bet kāpēc Ferrari, kas 20. gadsimta 20. gados sacīkšu pasaulē ienāca sarkanā krāsā, pēkšņi kļuvuši zili? Un kāpēc sarkanā krāsa viņiem ir kļuvusi par sinonīmu? Lai noskaidrotu atbildes, Olybet.TV ienira krāsu pasaulē.
Alfa Romeo, strīdi un karš
Pirmkārt, mums ir jāatgriežas gandrīz gadsimtu atpakaļ, līdz 1929. gadam, kad Enzo Ferrari nodibināja Scuderia Ferrari. Taču toreiz tā nebija atsevišķa vienība, bet gan komanda, kas darbojās Alfa Romeo paspārnē.
Šī sadarbība drīz vien kļuva veltīga, un 1939. gadā Ferrari kungs nolēma atvadīties no pārējiem lēmumu pieņēmējiem un nodibināja pats savu komandu. Taču juridisku nianšu dēļ viņš nevarēja tai piešķirt iepriekšējo nosaukumu, tāpēc sākotnēji jaunā uzņēmuma nosaukums bija Auto Avio Costruzioni. Viņu ražošanas līnijas pirmais mazulis bija 815, kuram pirms Otrā pasaules kara uzliesmojuma izdevās piedalīties tikai vienā sacīkstē.
Jaunizveidotā Ferrari kompānija kara laikā pievērsa uzmanību lidmašīnu dzinēju un citu rezerves daļu ražošanai Itālijas armijai, kas veidoja labus ieņēmumus. Kad karš beidzās, Enzo Ferrari nolēma nopelnīto naudu ieguldīt sacīkstēs.
Sarkanā bija obligāta
Pa to laiku viņš arī atrisināja situāciju saistībā ar nosaukumu ar Alfa Romeo, un 1947. gadā dienasgaismu ieraudzīja pirmais Ferrari sacīkšu automobilis vēsturē: Ferrari 125 S, kas, protams, bija sarkanā krāsā. Plaši tiek uzskatīts, ka tā vienkārši bija Enzo Ferrari mīļākā krāsa.
Faktiski automašīna bija sarkana konkrēta noteikuma dēļ. Proti, tolaik – un līdz 1968. gadam – pastāvēja Starptautiskās Automobiļu federācijas (FIA) krāsu kods, kas noteica, ka katrai automašīnai ir jābūt savas valsts krāsā. Krāsas bija sekojošas: Anglija – zaļa, Francija – zila, Vācija – sudraba/pelēka, Itālija – sarkana.
Tātad, pat ja Ferrari kungam patika sarkanā krāsa, patiesais iemesls bija meklējams noteikumu grāmatā. Kad Ferrari kādu laiku vēlāk sāka ražot tā sauktās ielas mašīnas, bija loģiski arī tās nokrāsot sarkanā krāsā, lai piebalsotu sacīkšu auto krāsām. Mārketinga ABC!
Runājot par F1, tās pamati tika likti 1950. gadā, un klāt bija arī Scuderia Ferrari. Sarkanā krāsā. Kā arī pārējās Itālijas komandas: Alfa Romeo SpA, Scuderia Ambrosiana, Officine Alfieri Maseratti un Scuderia Milano.
Zilais Ferrari tika pamanīts uzreiz
Tomēr jau pirmajā sezonā karaliskajā sērijā uz starta līnijas bija redzams arī zils Ferrari. Vainīgais bija francūzis Raimonds Zommers, kurš automašīnu Monako GP aizņēmās no itāļiem un pēc tam nokrāsoja savas dzimtenes Francijas krāsās.
Mašīnu pārkrāsošana toreiz nebija nekas neparasts. Arī vēlākais pasaules čempions Huans Manuels Fangio tajā pašā ziemā bija startējis savā dzimtenē ar Ferrari 166, kas nokrāsots zili dzeltenā krāsā, pamatojoties uz Argentīnas zili dzelteno karogu – saule uz debesis. Ar šo mašīnu Dienvidamerikā brauca līdz 1952. gadam.
Tajā pašā gadā F1 tika izlaists vēl viens zils Ferrari. Francūzis Luiss Rozjē bija tas, kurš nopirka mašīnu no itāļiem, bet pēc tam to nokrāsoja, braucot zem nosaukuma Team Ecurie Rosier. To pašu viņš darīja arī nākamajā sezonā un sezonu pēc tam, kopā ar zilo Ferrari piedaloties 17 posmos.
Taču ASV GP, kas noslēdza 1959. gadu, pirmo reizi gadījās, ka Ferrari komanda pati nokrāsoja auto zilā krāsā. Kamēr trīs viņu braucēji Tonijs Brūkss, Klifs Elisons un Volfgangs fon Trips tobrīd sēdās sarkanajā mašīnā, Filam Hilam, kurš startēja mājas trasē, tika atļauts nokrāsot savu auto zilā krāsā. Spēkrata “deguns” palika balts!
Leģenda vēsta, ka…
Tomēr slavenāko zilo Ferrari vēsturē varēja redzēt 1964. gadā. Lai saprastu kontekstu: tiek runāts, ka Enzo Ferrari gribēja izlaist savu jauno 250 GTO mašīnu jau 1962. gadā, taču saskārās ar problēmu, jo viņam nebija obligātie 100 piemēri, kurus parādīt.
Ferrari kungs esot atrisinājis lietu, vispirms uzaicinot FIA pārstāvjus uz kādu no garāžām apskatīt spēkratus, pēc tam piedāvājot obligātu kafiju. Toreiz tās pašas mašīnas tika nogādātas citā vietā, kur tās atkal apciemoja un apskatīja FIA pārstāvji. Tā viņš kopā sasniedza aptuveni 100, un atļauja bija rokā.
Nav zināms, vai tā ir taisnība, taču tiek uzskatīts, ka tas ir iemesls, kāpēc FIA apturēja viņu vēlmi divus gadus vēlāk, kad Ferrari vēlējās homologēt 250 LMi.
Tas saniknoja Ferrari kungu, un Itālijas Motoru sporta asociācijas (ACI) lēmums strīdā nostāties FIA pusē viņu vēl vairāk padarīja traku. Tāpēc viņš nometa uz galda komandas sacīkšu licenci un apsolīja nekad vairs nesacensties sarkanā krāsā.
Atcerēsimies, ka tolaik vēl bija spēkā nacionālās krāsas prasība, tāpēc tas bija ļoti spēcīgs apgalvojums: būtībā Enzo Ferrari atteicās no Itālijas kā valsts!
Pirmais un pēdējais zilās pasaules čempions
Tomēr pēc tam notikušajā ASV GP, kas noslēdza 1964. gadu, mēs redzējām, par ko īsti ir runa. Jā, de facto Scuderia Ferrari patiešām bija izstājušies, taču patiesībā Džons Sērtijs un komandas biedrs Lorenco Bandīni, kuri cīnījās par pasaules čempiona titulu, joprojām bija uz starta ar Ferrari 158.
Vienkārši zem nosaukuma North American Racing Team, kas ir Ferrari meitasuzņēmums ASV, kas izveidots sešus gadus iepriekš. Sērtijs ASV GP izcīņā finišēja otrais, ar ko pietika, lai kļūtu par individuālo pasaules čempionu.
Tādējādi viņš kļuva par pirmo – un līdz šai dienai vienīgo – pilotu, kurš kronēts par čempionu gan uz diviem, gan uz četriem riteņiem. Kā arī vienīgais Ferrari pilots, kurš nodrošinājis pasaules čempiona titulu ar zilu automašīnu.
Šeit uzsvars uz vārdu “auto”, jo arī citi Ferrari vīri patiesībā ir startējuši (un uzvarējuši) zilā krāsā. Piemēram, 1952. un 53. gadā par pasaules čempionu kronētais Alberto Askari līdz pat savai pāragrajai nāvei 1955. gadā startēja tikai gaiši zilā kombinezonā un ķiverē.
Kāpēc viņš to darīja? Personīgā izvēle: itālis uzskatīja gaiši zilu par savu laimīgo krāsu. Taču jāatzīmē arī tas, ka Askari bija ārkārtīgi māņticīgs. Viņš brauca tikai ar noteiktiem numuriem, neļāva nevienam citam pieskarties viņa ekipējuma somai un nekad nepiedalījās sacīkstēs mēneša 26. datumā. Proti, viņa tēvs gāja bojā avārijā Francijas Grand Prix 1925. gada 26. jūlijā.
Džons Sērtijs, Kriss Amons, Lorenco Bandīni, Kriss Amons un Ludoviko Skārfioti arī turpmākajos gados tērpās gaiši zilos formas tērpos, sekojot Askara piemēram. Tomēr 1974. gadā Nikijs Lauda un Klejs Regazoni brauca tumši zilā nokrāsā – viņi arī bija pēdējie Ferrari vīri, kas netērpās sarkanā.
Vēsturē atrodama arī dzeltenā un zaļā
Blakus trasei pat 90. gados varēja redzēt “nesarkanus” Ferrari vīrus, jo Itālijas komandas mehāniķu ugunsdrošais kombinezons bija dzeltens. Taču vēlāk tika nolemts arī asistentus padarīt sarkanus.
Protams, kas attiecas uz dzelteno, trasēs ir redzētas arī dzeltenas Ferrari automašīnas. Tas bija tālajos 1950.–1960. gados, kad automašīnu aizdošana vēl bija populāra. To, piemēram, izdarīja brazīlietis Čiko Landi, kurš Dienvidamerikā startēja savas dzimtenes obligātajā krāsā.
Eiropā dzeltenā krāsa bija rezervēta Beļģijai, un arī viņu slavenākās komandas Ecurie Nationale Belge un Ecurie Francorchamps savus iegādātos Ferrari krāsoja dzeltenā krāsā. Tomēr vienīgais dzeltenais Ferrari F1 sērijā ir datēts ar 1961. gada Beļģijas GP, kad beļģis Olivjē Gendebjēns savā mājas trasē startēja kā privāts pilots.
Visbeidzot, kaut kas “hardcore” formulas faniem. Pirms Vanvolas komanda 1958. gadā tika kronēta par pirmo F1 Konstruktoru kausa ieguvēju, viņi sacentās sērijā Formula Libre, sacenšoties ar lietotiem un pārbūvētiem Ferrari, kas bija nokrāsoti… zaļā krāsā.
