Ikonisks EURO moments: Dānijas dinamīta 1992. gada brīnums
Astoņdesmitajos gados Dānijas futbola izlase izpelnījās iesauku Dānijas dinamīts, sasniedzot Eiropas čempionāta pusfinālu, taču tai ne reizi neizdevās veikt būtisku izrāvienu. Tas viss mainījās 1992. gadā, kad Dānijai pat nebija paredzēts spēlēt Eiropas čempionātā.
Kvalifikācijā, kas sākās divus gadus iepriekš, dāņi paklupa pie otrā un trešā šķēršļa, nokļūstot bedrē, no kuras nevarēja tie izrāpties. Vispirms Dānija nospēlēja neizšķirti 1:1 ar Ziemeļīriju, bet pēc tam Kopenhāgenā ar 0:2 zaudēja Dienvidslāvijai.
Spriedze saasinājās apkaunojošās sakāves dēļ, kas izraisīja nesaskaņas starp Dānijas lielāko zvaigzni Maiklu Laudrupu, viņa brāli Braienu un galveno treneri Ričardu Mēleru Nīlsenu. Līdz ar to ne Maikls, ne Braiens nepiedalījās pārējās kvalifikācijas spēlēs.
Lai gan Dānijai izdevās savā laukumā uzveikt Dienvidslāviju, tas bija Balkānu izlases vienīgais punktu zaudējums kvalifikācijā, un tā gozējās grupas priekšgalā, par vienu punktu apsteidzot Dāniju.
Virtuves uzstādīšanai nācās uzgaidīt
Nedaudz vairāk kā sešus mēnešus pēc kvalifikācijas turnīra sākuma Dienvidslāvijā atskanēja bumbu dārdoņa un apšaude, iezīmējot asiņaina kara sākumu. 1992. gada 30. maijā Apvienoto Nāciju Organizācija ieviesa sankcijas Dienvidslāvijai. Nākamajā dienā UEFA un FIFA nolēma uz nenoteiktu laiku aizliegt valstij piedalīties starptautiskajā futbolā.
Dienvidslāvija 1992. gada turnīrā varēja tikt tālu, lepojoties ar vairākiem spēlētājiem no 1987. gada pasaules jaunatnes čempionāta uzvarētājas komandas un 1990. gada U21 Eiropas čempionāta sudraba medaļniekiem. Turklāt Serbijas klubs Crvena Zvezda triumfēja Čempionu līgas priekšteča turnīrā 1991. gadā.
2020. gada intervijā laikrakstam The Guardian Dienvidslāvijas spēlētājs Slaviša Jokanovičs paziņoja, ka viņu komanda ir daudz spēcīgāka par Dāniju. “Mums atņēma Eiropas čempionātu, un mēs tos nekad nesaņēmām atpakaļ”, viņš teica. “Bet, lūk, citi cieta daudz vairāk. Mūsu [problēmas] bija sports; tur notika tik daudz kas cits”.
Spriedze Dienvidslāvijā nepārprotami ietekmēja valstsvienību. Vairāki galvenie spēlētāji atteicās pārstāvēt valsti, un viņiem bija grūti atrast pretiniekus, kas būtu gatavi spēlēt pret viņiem pirms Eiropas čempionāta.
ANO sankcijas nāca tik vēlu, ka Dānijai, aizstājot Dienvidslāviju, bija tikai desmit dienas līdz Eiropas čempionāta sākumam. Braiens Laudrups atgriezās nacionālajā izlasē, taču Mikaels uzskatīja, ka Dānijas izredzes ir tik vājas, ka viņš nemainīs savus brīvdienu plānus.
Arī Nīlsens zināja, ko vēlas darīt tajā vasarā – viņam vajadzēja mājās iekārtot jaunu virtuvi, taču galu galā atlika šo svarīgo projektu, lai realizētu vēl lielāku.
Komanda ar lielo sākumburtu
Pretēji izplatītajam uzskatam, Dānija nebija šokēta, uzzinot, ka valstsvienībai nāksies aizstāt Dienvidslāviju. Spēlētāji bija dzirdējuši baumas par šādu iespēju, un komanda nebija izkaisīta pa pludmales kūrortiem visā pasaulē, kā liecināja mīts. Septiņas dienas pirms pirmās čempionāta spēles viņiem bija paredzēta draudzības spēle pret NVS izlasi, kuras sastāvā bija 12 bijušās padomju “republikas”, izņemot Igauniju, Latviju un Lietuvu.
Pussargs Kims Vilforts BBC atgādināja, ka pēc Dienvidslāvijas izslēgšanas nebija nekādu diskusiju par to, vai viņiem vajadzētu doties uz Eiropas čempionātu Zviedrijā. “Turnīrā bija jāpiedalās Dānijai. Nebija iespējams pateikt “nē”, jo tas nebūtu veicinājis attiecības starp UEFA un Dānijas Futbola asociāciju”, viņš skaidroja.
Braiens Laudrups atgādināja, ka Nīlsens pirmajā sapulcē pirms turnīra spēlētājiem teica, ka viņiem ir jātic, ka viņi varētu uzvarēt. “Mēs visi sākām smieties”, viņš atcerējās. “Bet es domāju, ka tieši tajā brīdī viņš iestādīja ideju, ka mēs varam sasniegt neiespējamo”.
Treneris uzskatīja, ka Dānijai nav vajadzīga viņu lielākā zvaigzne Mikaels Laudrups. Lai gan viņš bija ārkārtīgi radošs un tehniski izcils, Nīlsena plāns bija gūt panākumus, izmantojot aizsardzības disciplīnu un pretuzbrukumus, un Laudrupa lietošana vājinātu viņu aizsardzību. Nīlsens bija diezgan apmierināts, ka zvaigzne bija atteikusies no dalības, jo pretējā gadījumā viņam obligāti būtu bijis jāiekļauj Laudrupu komandā, ņemot vērā viņa statusu Dānijā.
Galu galā Nīlsena komanda pārsvarā sastāvēja no spēlētājiem, kuri pelnīja iztiku Dānijā. Vecākie bija 31 gadu veci, un slavenākie ārzemju spēlētāji bija Bayern Munich radošais talants Braiens Laudrups un Manchester United vārtsargs Pīters Šmeihels, kurš deviņdesmito gadu sākumā kļuva par pasaules labāko vārtsargu.
Lai gan Dānijas komanda nebija pilna ar zvaigznēm, viņiem bija kaut kas svarīgāks par neapstrādātu talantu un noslīpētām prasmēm – viņi bija komanda katrā šī vārda nozīmē. “Desmit no mūsu komandā esošajiem spēlētājiem vai nu spēlēja, vai iepriekš bija spēlējuši Brondby komandā. Gadu pirms Eiropas čempionāta, Brondby iekļuva UEFA kausa izcīņas pusfinālā – tas Dānijas klubam bija liels sasniegums.
“Daudzi komandas dalībnieki bija spēlējuši arī U-21 un Olimpiskajā komandā, kas 1988. gadā bija kvalificējusies Dienvidkorejai. Mums nebija labākie spēlētāji, bet mums bija labākā komanda. Mums bija fantastisks cīņas gars”, Vilforts skaidroja BBC.
Tas, ka neviens no viņiem neko negaidīja, arī lika pamatu Dānijas panākumiem. Viņi varēja zaudēt visas trīs grupu turnīra spēles ar 0:5, un neviens nebūtu bijis pārāk vīlies.
Eiropas čempionāts Dānijai sākās draudīgi ar bezvārtu neizšķirtu pret Angliju, kam sekoja zaudējums mājiniekiem un senajai sāncensei Zviedrijai. Izšķirošajā mačā viņiem bija jāuzvar Francija, kas lepojās ar lielām zvaigznēm, tostarp “Ballon d’Or” ieguvēju Žanu Pjēru Papēnu. Tomēr francūži nebija savā labākajā formā – viņi bija izlaiduši pēdējos divus galvenos turnīrus kopš 1986. gada Pasaules kausa.
Vilforts sacīja, ka dāņi neizjuta spiedienu pret Franciju, jo visi bija pārliecināti, ka šī būs viņu pēdējā spēle turnīrā. Tomēr Henrika Larsena un Larsa Elstrupa vārti nodrošināja Dānijai svarīgu uzvaru ar 2:1.
Vilforts nokavēja Francijas spēli, jo viņš apmeklēja savu septiņus gadus veco meitu Līnu, kura cīnījās ar leikēmiju. Diemžēl viņa devās aizsaulē dažas nedēļas pēc čempionāta.
Varonis Vilforts
Pēc cīņām ar Angliju un Franciju dāņi pusfinālā tikās ar Eiropas čempioni Nīderlandi. Pēc neizšķirta 2:2 pamatlaikā un papildlaikā Dānija uzvarēja 11 metru soda sitienu sērijā ar 5:3. Marko van Bastens bija vienīgais, kurš netrāpīja, jo viņa sitienu atvairīja Šmeihels.
Gēteborgā, nepilnus 100 km no Dānijas, notikušajā finālā pretī stājās turnīra favorīti Vācija. Šmeihels pirmajās 15 minūtēs veica vairākus būtiskus atvairījumus, pirms Džons Džensens 18. minūtē guva vienus no saviem trim valstsvienības vārtiem.
Dāņi drosmīgi aizsargājās, un izmisušie vācieši beidzot tika apturēti 78. minūtē, kad Vilforts, kurš bija guvis vārtus 11 metru soda sitienu sērijā pret Nīderlandi, raidīja sitienu pa vārtu stabu un garām Bodo Igneram.
Vāciešiem sakāve bija īpaši sāpīga, jo viņi pirmo reizi spēlēja kā vienota valsts, turklāt trenera Berti Vogta sastāvā bija vairāki spēlētāji, kuri divus gadus iepriekš bija uzvarējuši Pasaules kausā Rietumvācijas izlases sastāvā. Tagad viņus uzvarēja komanda, kurai pat nebija paredzēts piedalīties turnīrā.
Šmeihels UEFA sacīja, ka Dānijas komandai ir pienākums pierādīt, ka tā spēj sacensties visaugstākajā līmenī. “Man ir jāatgriežas pat 1984. gadā, kad Dānija zaudēja Spānijai Eiropas čempionāta pusfinālā. Es biju tajā paaudzē, kas nāca pēc tam un [smēlos] no tā iedvesmu, un sapratni, ka, lai arī esam no mazas valsts, kurā futbolu spēlē ierobežots skaits cilvēku, ja smagi strādā un meklē savu veiksmi, un pastāvīgi ražojam prasmīgus spēlētājus, tad ir iespēja uzrādīt ļoti, ļoti labus rezultātus”.
Turklāt Eiro fināls bija nozīmīgs ne tikai dalībniekiem, bet arī futbolam kopumā. Tā bija pēdējā oficiālā spēle, kurā spēlētāji drīkstēja piespēlēt bumbu atpakaļ savam vārtsargam, kurš pēc tam varēja to paņemt rokās. Šāda taktika tika vairākkārt izmantota tieši spēlē pret Vāciju, lai tērētu laiku un palēninātu tempu.
Tomēr tas nekādā veidā nemazina viņu sasniegumus. Lai gan Dānija bija spēcīgāka par Grieķiju, kas divpadsmit gadus vēlāk šokēja Eiropu, Nīlsena komandas panākumi joprojām ir viens no lielākajiem triumfiem sporta vēsturē.
