Ikonisks EURO moments: Grieķijas 2004. gada Pelnrušķītes stāsts
Līdz 2004. gadam Grieķijas futbola izlase lielajos turnīros bija iekļuvusi tikai divas reizes, 1980. gada Eiropas čempionātā nopelnot tikai vienu punktu, bet 1994. gada Pasaules kausa izcīņā zaudējot visās trīs grupu turnīra spēlēs. Tomēr pirms 20 gadiem tieši viņi sarūpēja vienu no lielākajiem pārsteigumiem Eiropas čempionātu vēsturē.
Grieķijas uzvara bieži tiek salīdzināta ar Dānijas triumfu 1992. gadā. Abi bija vērā ņemami pārsteigumi, taču Skandināvijas komanda lepojās ar tādām zvaigznēm kā Pīters Šmeihels un Braiens Laudrups. Lai gan daži grieķi spēlēja augstākajās līgās Itālijā un Vācijā, tādi spēlētāji kā Anhelos Haristeass un Jorgoss Karagunis bija tālu no atpazīstamiem vārdiem. Turklāt 15 no Otto Rehāgela 23 spēlētāju sastāva spēlēja tur pat Grieķijas vietējā līgā.
Pirms turnīra cerības bija zemas. “Vienīgais mērķis, kas mums bija Euro 2004 laikā, bija būt konkurētspējīgiem, pārstāvēt valsti ar lepnumu un uzlabot šausmīgo rekordu Pasaules kausa izcīņā”, intervijā ar The Guardian atminējās triumfējošās komandas centra aizsargs Nikoss Dabizass.
Pragmatiskais Rehāgels
Pamati panākumiem tika likti 2001. gada augustā, kad par izlases galveno treneri tika iecelts Otto Rehāgels. Viņa pirmā oficiālā spēle beidzās ar sagrāvi pret Somiju ar 1:5, izraisot būtiskas pārmaiņas. Šīs izmaiņas atmaksājās, jo Grieķija kvalifikācijas turnīrā apsteidza Spāniju un Ukrainu, izpelnoties tiešu ceļazīmi uz 2004. gada Eiropas čempionātu.
Rehāgels, kurš Vācijā bija izbaudījis ilgu un veiksmīgu trenera karjeru, bija pragmatiķis. “Nevienam nevajadzētu aizmirst, ka treneris pielāgo taktiku pieejamo spēlētāju īpašībām”, viņš reiz teica. Grieķija necentās spēlēt ārpus savām spējām, bet tā vietā koncentrējās uz savām stiprajām pusēm.
Jau pirmajā mačā Grieķija parādīja, ka var būt bīstama. Viņi ar 2:1 pieveica mājiniekus Portugāli, komandu, kurā spēlēja gados jauns Krištianu Ronaldu, leģendārais Luišs Figu un vairāki spēlētāji, kuri tik tikko bija plūkuši uzvaras laurus Čempionu līgā ar Porto. Tālāk sekoja neizšķirts pret Spāniju, kas padarīja iespējamu izkļūšanu no grupu turnīra, un, neskatoties uz zaudējumu Krievijai ar 2:1, Portugāles uzvara pār Spāniju ar 1:0 nodrošināja Grieķijas progresu.
Izslēgšanas turnīrā Grieķija nodrošināja trīs uzvaras pēc kārtas ar 1:0 – pār Franciju, Čehiju un finālā pret Portugāli. Jāatzīmē, ka šī bija arī pirmā reize lielajā turnīrā, kad komandas no atklāšanas mača tikās arī finālā.
Trenera palīgs Joannis Topalidis atzīmēja, ka uzvarot zvaigžņoto Francijas izlasi, Grieķijai radīja pārliecību, ka tā varētu uzvarēt visā turnīrā. “Kad sasniedzām finālu, mēs vēlējāmies pabeigt brīnumu. Tajā brīdī runa nebija tikai par dalību. Galu galā mēs viņus uzvarējām divas reizes, un tas skaidri liecināja, ka esam labāka komanda: nevis talantīgākā, bet visefektīvākā komanda”, viņš sacīja. “Mums bija jābūt reālistiskiem, paļaujoties uz aizsardzību, izmantojot standartsituāciju priekšrocības un esot efektīviem pretuzbrukumos.
Lai gan Grieķija šokēja futbola pasauli, viņi saskārās ar lielu kritiku. Daudziem nepatika Rehāgela aizsardzības taktika, apzīmējot to kā anti-futbolu. Daži pat nodēvēja Grieķiju par vienīgajiem pastarīšiem vēsturē, ko visi gribēja redzēt zaudējam.
Tomēr eksperti vēlāk norādīja, ka, lai gan Grieķijas futbols nebija ne plūstošs, ne iespaidīgs, tas taktiski bija gandrīz ideāls. Viņi atcēla pretinieku uzbrukumus un, lai arī ielaida dažus vārtus, īstenoja efektīvu uzbrukuma stratēģiju. Labākais piemērs bija fināls pret Portugāli, kurā Grieķija guva vārtus ar savu vienīgo mēģinājumu, kad bumbu tīklā ar galvu raidīja Haristeass.
Starp citu, Rehāgelam nepatikšanas nebija svešas. 1997.–1998. gada sezonā viņš aizveda tikko paaugstināto Kaiserslautern līdz Bundeslīgas titulam, kas ir nepārspējams sasniegums Vācijas futbola vēsturē.
Grieķija bija kā ģimene
Grieķijas panākumu atslēga bija viņu dominēšana gaisa dueļos. Rehāgels nodrošināja, ka viņa komandā ir vismaz trīs spēcīgi spēlētāji otrajā stāvā — divi aizsardzībā, viens uzbrukumā. Haristeass izcēlās kā centra uzbrucējs, būdams ne tikai garš, bet arī fiziski spēcīgs, sekmīgi gūstot panākumus dueļos ar aizsargiem.
Maikls Kokss, žurnālists, kurš ir slavens ar futbola taktisko sarežģījumu skaidrošanu, Grieķijas uzvaru novērtēja kā desmitgades taktiskāko sasniegumu. “Pārvarēt aizstāvošos čempionus (Franciju), labāko komandu (Čehiju) un mājiniekus (Portugāle) secīgās spēlēs – ar vienādu punktu skaitu, gūstot vārtus vienādā manierē – tas nenotiek nejauši. Tas notiek, izmantojot milzīgu taktisko gudrību un rūpīgu stratēģijas izvēršanu, lai tā būtu piemērota katrai spēlei”, viņš rakstīja.
Papildus Rehāgela lieliskajai taktikai Grieķiju virzīja arī komandas gars. “Mēs bijām ģimene, komanda”, skaidroja Haristeass. “Mēs noliekam kolektīvu augstāk par indivīdu; visi spēlēja par valsti, par komandu, nevis par sevi. Mēs visi cienījām viens otru un tik ļoti mīlējām to, ko darījām. Mums bija treneris, kurš ieviesa ļoti labu filozofiju un ļoti labi organizēja komandu. Ja Tu saliec visus šos puzles gabalus kopā, tā ir čempionu recepte”.
Haristeass piebilda, ka Grieķijas triumfs joprojām ir neaizmirstams. “Es apsēžos kaut kur iedzert kafiju, un man blakus būs kāds, kurš sacīs: “Anheloss, es atceros to 4. jūliju …”
Patiešām, kā gan kāds varētu aizmirst 2004. gada Eiropas čempionātu, neatkarīgi no tā, vai viņš ir futbola fans no Grieķijas vai citur?
