Ikonisks EURO moments: Monētas metiens, kas izbeidza Itālijas futbola sausumu
Vai esi kādreiz metis monētu, lai pieņemtu lēmumu? Tici vai nē, šī vienkāršā metode savulaik nospēlēja izšķirošu lomu Eiropas futbola čempionātā, nosakot, kura komanda finālā tiksies ar Dienvidslāviju.
1986. gadā Eiropas čempionāts bija trešais, un atšķirībā no šodienas labākās komandas tika noskaidrotas finālčetrinieka turnīrā. Tas notika Itālijā, un mājiniekiem labāko četriniekā pievienojās Padomju Savienība, Anglija (pasaules kausa ieguvēji pirms diviem gadiem) un Dienvidslāvija.
Pusfinālā Itālija tikās ar Padomju Savienību. Mačs Neapolē tika aizvadīts stipra lietus laikā, un neviena no komandām vārtus neguva ne pamatlaikā, ne papildlaikā. Itālijai lielāko spēles daļu nācās izturēt desmit spēlētāju sastāvā, jo jau mača piektajā minūtē savainojumu guva izlases zvaigzne Džanni Rivera, un tobrīd Eiropas čempionātā spēlētāju maiņas netika atļautas.
Tā kā 11 metru soda sitienu sērija turnīrā tika ieviesta tikai 1972. gadā, finālista noteikšanai bija nepieciešama cita metode.
Nav laika atkārtojumam
Loģiskākais risinājums būtu bijis atkārtojums, taču tam nebija laika, jo fināls bija paredzēts vien trīs dienas vēlāk. Līdz ar to finālists bija jānosaka ar monētas mešanu, kas notika nevis laukumā, bet gan tiesneša Kurta Čenšera ģērbtuvē. Taisnīguma labad viņu pavadīja abi komandas kapteiņi – itālis Džakinto Fačeti un Padomju Savienības pārstāvis Alberts Šesterņovs.
Kā pastāstīja kreisās malas aizsargs Fačeti, viņa komandas biedrs Tarčisio Burgnihs jautāja, kurš izvēlēsies ciparu vai ģerboni. Izdzirdot kapteiņa vārdu, Burgnihs komentēja, ka pusfināls ir beidzies, jo “Fačeti ir veiksmīgs cilvēks.”
Dažādi avoti sniedz dažādus pārskatus par to, kurš tieši devās uz tiesneša istabu. Fačeti atgādināja, ka katru kapteini pavadīja pārstāvis no savas delegācijas. Ir arī ziņas, ka klāt bija Padomju Savienības galvenais treneris Mihails Jakušins un uzbrucējs Aleksandrs Ļeņovs, kurš vēlāk norādīja, ka viņam nav ne jausmas, kā viņš tur nokļuva.
Pārskati atšķiras arī par to, kas notika ģērbtuvē. Daži saka, ka Čenšers jautāja Fačeti tieši, kuru monētas pusi viņš vēlas izvēlēties, savukārt citi apgalvo, ka vāciešu tiesnesis jautāja angļu valodā, vai tas būs cipars vai ģerbonis, taču Šesterņovs nesaprata jautājumu, pēc kura Fačeti veica ātru izvēli.
Viens ir skaidrs – Itālijas kapteinis izvēlējās ciparu, un, kad Čenšera monēta nokrita, sākās Itālijas uzvaras svinības, jo Fačeti izvēle bija pareiza!
Fināla sasniegšana Itālijai bija nozīmīga ne tikai tāpēc, ka turnīrs notika savās mājās. 1934. un 1938. gada Pasaules kausa čempioni nebija sasnieguši Eiropas turnīra finālu 30 gadus, tāpēc 68 000 skatītāju vidū stadionā un visā valstī bija milzīgs.
Fināls norisinājās trīs dienas vēlāk, taču pusfināla laikā neviens nezināja, ka ar vienu maču nepietiks, lai noskaidrotu Eiropas čempionu. Itālija un Dienvidslāvija pirmajā mačā nospēlēja neizšķirti 1:1, un divas dienas vēlāk izlasēm bija jātiekas vēlreiz. Laukuma saimnieki pārspēlē ar 2:0 uzvarēja Stadio Olimpico, nopelnot savu pirmo Eiropas čempiontitulu, ko viņi vēlāk spēja atkārtot tikai 2021. gadā.
Neizšķirts, neizšķirts, neizšķirts
Protams, spēles beidzās neizšķirti vēl ilgi pirms Starptautiskās Futbola asociācijas valde (IFAB) deva zaļo gaismu soda sitienu sērijai 1970. gadā. Monētu mešana nebija vienīgie dīvainie risinājumi, kas tika izmantoti, pirms IFAB nāca pie prāta, kā tas bija 20. gadu sākumā. Lai noskaidrotu uzvarētāju dažos labdarības mačos, ja spēle beidzās neizšķirti, tika izmantots stūra sitienu skaits.
Lai noskaidrotu uzvarētāju, visbiežāk tika izmantotas pārspēles, taču pat tās ne vienmēr bija efektīvas. 1964./65. gada sezonā Liverpool un Cologne tikās Čempionu līgas priekšteces ceturtdaļfinālā, savā starpā spēlējot veselas trīs reizes. Pēc diviem neizšķirtiem ar 0:0 izšķirošā spēle Roterdamā noslēdzās ar 2:2.
Tā kā abas puses nekas nevarēja atdalīt, bija nepieciešams kārtējo reizi mest monētu. Liverpool kapteinis Rons Jeits un viņa Ķelnes kluba kolēģis Volfgangs Overats izmēģināja veiksmi centra aplī. Beļģu tiesnesis Roberts Šauts iemeta monētu, taču tā iestrēga plaisā zālājā.
“Es teicu tiesnesim, ka viņam nāksies mest monētu vēlreiz”, atcerējās Jeitss. “Man likās, ka vācu kapteinis viņu iekaustīs, jo viņš kļuva traks, monētai krītot uz viņu pusi. Bet Šauts paņēma monētu un atkārtoti to meta.
Šoreiz veiksme uzsmaidīja Jeitsam un Liverpool, kas iekļuva pusfinālā pret Inter Milan, kurai galu galā zaudēja ar 3:4. “Mēs izgājām no laukuma un kurš gan cits tur stāv, ja ne menedžeris Bils Šenklijs. Es biju pirmais nost no laukuma, un viņš teica: “Labi darīts, lielais. Es lepojos ar Tevi. Ko Tu izvēlējies?”.
“Es teicu: “Ciparu, priekšniek”. Es gaidīju uzslavu, bet viņš vienkārši sacīja: “Es pats būtu izvēlējies ciparu” un aizgāja”, stāstīja Jeits.
Vienpadsmit gadus iepriekš trīs reizes savā starpā nācās aizvadīt arī Spānijai un Turcijai. 1954. gada Pasaules kausa izcīņas kvalifikācijas turnīrā Spānija bija labāka kopumā ar 4:2 divu maču kopsummā, taču, tā kā katra komanda uzvarēja pa vienai spēlei, bija nepieciešama izslēgšanas spēle. Tā, protams, beidzās ar neizšķirtu 2:2.
Izšķirošā spēle par vietu Pasaules kausa izcīņā tika aizvadīta Itālijā, kur komandu likteni izšķīra 14 gadus vecais Luidži Franko Džemma. Viņš, kā tiek runāts, bija Stadio Olimpico darbinieka dēls, un viņam bija aizsietas acis, veicot izlozi. Un tā tieši Turcija rezervēja ceļazīmi uz Šveicē notikušo turnīru.
Cerams, ka futbola līdzjutēji, kuri soda sitienu sēriju uzskata par pilnīgu izlozi, tagad saprot, ka faktiskās laimes spēles laukumā beidzās pirms vairāk nekā pusgadsimta.
Un, lai gan veiksmei futbolā joprojām ir sava loma, neviens finālists nekad vairs netiks noteikts tā, kā tas būtu labāk piemērots kazino.
