Ja nu…? Adriano uzplaukums un traģiskais kritums

Ikviens, kurš pirms pāris gadu desmitiem spēlēja videospēli Pro Evolution Soccer (PES), zina, ka Adriano tajā laikā bija spēcīgākais futbolists pasaulē. Ne tas labākais, bet tieši jaudīgākais, jo viņu nebija iespējams nogāzt, un viņa kreisā kājā raidīja tik spēcīgus sitienus, ka tie gandrīz vienmēr atrada tīkla aizmuguri.

Uzbrucējam, kurš toreiz spīdēja Milānas Inter rindās, bija jākļūst par Ronaldu pēcteci (brazīļu, nevis Krištianu). Adriano, spēlējot savā bērnības klubā Flamengo, jau bija izcils Brazīlijas jaunatnes izlasēs, uzvarot gan U-17 Pasaules kausā, gan Dienvidamerikas U-20 čempionātā. 19 gadu vecumā viņš ieradās Eiropā, parakstot līgumu ar Inter.

Adriano nekad nebija produktīvs vārtu guvējs, spēlējot dažādos Itālijas klubos. Viņa labākā sezona bija 2004./2005. gada sezona, kad viņš guva 16 vārtus A sērijā, taču, neskatoties uz to, brazīlietis joprojām ir kulta leģenda. Tas ir daļēji pateicoties tieši PES, bet vairāk gan tāpēc, ka viņa zvaigzne ātri un traģiski izbalēja.

Itālijas futbola mediji noskaidrojuši, ka Adriano karjeras zenīts ilga no 2004. gada 11. jūlija līdz 2005. gada 29. jūnijam, kā laikā viņš visās sacensībās guva 42 vārtus. Pirms divdesmit gadiem viņš FIFA labākā spēlētāja balsojumā palika sestajā vietā, zaudējot tikai īstiem izcilniekiem. Par labāki bija tikai Ronaldinju, Tjerī Anrī, Andrijs Ševčenko, Pāvels Nedveds un Zinedīns Zidāns.

Traģēdija, kas mainīja Adriano dzīvi

Adriano pilnais potenciāls palika neizmantots viņa tēva nāves dēļ. Almiram Leitem Ribeiro 2004. gadā bija vairākas veselības problēmas, un tā paša gada augustā viņš nomira no sirdslēkmes 45 gadu vecumā. Viņš nomira tikai dažas dienas pēc tam, kad viņa dēls aizvadīja Brazīliju līdz Copa America titulam. Viņš bija turnīra rezultatīvākais spēlētājs ar septiņiem vārtiem un tika nosaukts par Copa labāko spēlētāju.

Nāve Adriano iedzina depresijā, un, lai gan Inter darīja visu iespējamo, lai atbalstītu uzbrucēju, viņi nespēja viņu izvilkt no bezdibeņa. Viņš līdz pat šai dienai nav pilnībā izrāvies no tā, lai gan vismaz tumšākie laiki ir aiz muguras.

Šobrīd ir vērts dot vārdu Inter leģendai un ilggadējam kapteinim Havjeram Zaneti, kurš runāja ar kluba fanu vietni Semper Inter: “Adriano bija tēvs, kuram viņš bija ļoti pieķēries. Pirms sezonas, kad spēlējām TIM Trofeo, notika kaut kas šokējošs. Viņam piezvanīja no Brazīlijas: “Adi, tētis ir miris”… Es redzēju viņu savā istabā. Viņš nometa telefonu un sāka kliegt.

Tu nevari iedomāties tādu kliedzienu. Man parādās zosāda pat līdz šai dienai. Kopš tās dienas [bijušais Inter īpašnieks] Masimo Morati un es viņu pieskatījām tā, it kā viņš būtu mūsu mazais brālis.

Tikmēr viņš turpināja spēlēt futbolu; turpināja gūt vārtus un skatījās pret debesīm, veltot tos savam tēvam. Kopš šī telefona zvana nekas nebija kā agrāk.

Ivans Kordova (Inter centra aizsargs) pavadīja kopā ar viņu vienu nakti un teica: “Adi, tu esi Ronaldu un Ibrahimoviča sajaukums. Vai apzinies, ka Tu varētu kļūt par visu laiku labāko spēlētāju?

Mums neizdevās viņu izvilkt no depresijas. Un tā, iespējams, ir lielākā sakāve manā karjerā. Tas joprojām mani sāpina, es biju tik bezspēcīgs”.

Adriano portālam R7 sacījis, ka neviens cits kā viņš pats nezina, cik daudz viņš cieta sava tēva nāves dēļ. “Mana tēva nāve atstāja milzīgu robu. Es jutos viens, un izolējos, kad viņš nomira. Itālijā man bija skumji un depresija, un tieši tad es sāku dzert. Es jutos laimīgs tikai dzerot. Es dzēru visu savā priekšā: vīnu, viskiju, degvīnu, alu… Es varēju gulēt tikai tad, kad biju dzēris”.

Līdz ar mīļotā tēva aiziešanu mūžībā pazuda arī Adriano mīlestība pret futbolu.

Došanās mājup nepalīdzēja

Līdz 2006. gadam Adriano spožums bija izbalējis. Alkoholisms un depresija bija stingri pārņēmuši savulaik vareno futbolistu, un viņa pastāvīgās ballēšanās dēļ viņš izlaida spēles gan Brazīlijas izlasē, gan Inter.

Morati mēģināja atdzīvināt savu bijušo dārgakmeni. Gadu gaitā viņš vairākas reizes sūtīja Adriano mājās uz Brazīliju, cerot, ka spēlētājs atgūs formu un vismaz nelielu daļu mīlestības pret spēli. Lai gan ik pa laikam uzplaiksnīja cerības, 2009. gadā viņu ceļi šķīrās uz visiem laikiem.

Gadu vēlāk Adriano atgriezās Itālijā. Viņš pievienojās AS Roma, taču izturēja tikai septiņus mēnešus, kuru laikā piedalījās piecos līgas mačos, negūstot nevienus vārtus. Līdz ar to viņa zvaigzne beidzot bija nodzisusi.

Angļu futbola žurnālists Tims Vikerijs, kurš Brazīlijā dzīvo 30 gadus, pēc Adriano aiziešanas no Romas raidsabiedrībai BBC rakstīja, ka spēlētājs baidījās uzņemties ģimenes galvas statusu pēc sava tēva nāves. “Viņa lielākā motivācija spēlēt futbolu bija iepriecināt tēvu un, protams, pelnīt naudu. Kāda jēga bija tagad, kad viņa tēvs bija aizgājis mūžībā un viņa bankas atlikums arvien sarūkošs?

Sportista dzīves upuri, kas kādreiz bija daļa no viņa ikdienas, tagad bija nepanesams ierobežojums. Kāpēc gan nodarboties ar treniņiem, ja viņš varētu dzert vai sērot par tēva zaudējumu, vai arī svinēt to, ka viņš var nopirkt visus dzērienus, ko vēlas. Protams, traģēdija ir tā, ka viņa talantam ir pārdošanas termiņš.

Adriano karjera, iespējams, ir lielākais “kā būtu, ja būtu” jautājums futbolā. Lai gan ir bezjēdzīgi spekulēt, vai viņš patiešām būtu varējis kļūt par Ronaldu pēcteci, ir skaidrs, ka viņam futbolā bija paredzēts ilgs un veiksmīgs laiks.

Diemžēl šis laiks faktiski beidzās, kad Adriano bija tikai 24 gadus vecs.