Ja to spēja paveikt citi, tad arī Inter ir pa spēkam!
Jau 10. jūnijā Čempionu līgas finālā Stambulā tiksies Manchester City un Inter Milan. Viens no klubiem to ir uzvarējis jau iepriekš, bet otrs ir izteikts favorīts.
Protams, City rīcībā ir Ērlings Holanns, Kevins De Breine un citi dārgi spēlētāji. Angļu klubs visticamāk vairāk pārvaldīs bumbu un izcelsies pozicionālajā spēlē, kā arī pretuzbrukumos. Kluba galvenais treneris Peps Gvardiola šosezon ieviesis vēl vienu taktisko evolūciju, kamēr Abū Dabī nodrošina neierobežotus līdzekļus.
Tikmēr Inter labā spēlē “TikTokeris”, kurš prognozē komandas uzvaru, sitot olas (brīnumainā kārtā – līdz šim nekļūdīgi), kā arī bēdīgi slavenais Jaja Turē lāsts, kas uzlikts Gvardiolam. Tāpat Inter sastāvā ir arī plikpauris pusmūža gados (gluži kā Gorans Pandevs 2010. gadā, tā Henrihs Mhitarjans šogad) un Horvātijas izlases spēlētājs Brozovičs (vismaz viens horvātu spēlētājs triumfējis Čempionu līgā jau 10 gadus pēc kārtas). Savukārt komandas treneris Simone Inzagi (it kā) nekad nav zaudējis plikpaurainam menedžerim.
Tātad situācija pirms lielā fināla, šķiet, ir labi līdzsvarota, vai ne? Patiesību sakot, tik potenciāli vienpusējs Čempionu līgas fināls nav bijis jau labu laiku. Protams, Inter var apbruņoties ar klišejām “spēle sākas ar 0:0”, “itālieši prot aizstāvēties” un tā tālāk, taču, lai paveiktu brīnumu, būs nepieciešams gandrīz brīnums. Viņiem par laimi tā nebūtu pirmā reize Čempionu līgas vēsturē.
Kuri to ir paveikuši iepriekš?
Šodien mēs nerunāsim par 2005. gadu, kad visu uzmanība bija vērsta uz Stambulu. Līdz pat šai dienai nav līdz galam saprotams, kā Liverpool izdevās izlīdzināt 0:3 deficītu, panākot 3:3 pret AC Milan un vēlāk svinēt uzvaru pēcspēles 11 metru sitienos. Milāna bija favorīte, vadībā jau no pirmās minūtes un ar pārliecinošu kontroli pār spēli. Bet tad komanda ar Stīvu Finnanu, Sami Hipija un Djimi Traore sastāvā kaut kādā veidā pārspēja izredzes.
Tāpat šis raksts nebūs par 1997. gadu, kad Borussia Dortmund sarūgtināja čempionus Juventus, kas tolaik lepojās ar tādiem talantiem kā Didjē Dešānu, Zinedīnu Zidānu, Alesandro Del Pjēro un Kristianu Vjēri. Galu galā Dortmundes vienība svinēja uzvaru. Uz maiņu nākušais Larss Rikens guva savus vārtus vien ar pirmo pieskārienu bumbai, lai nodrošinātu gala rezultātu 3:1. Patiesi neaizmirstams brīdis.
Tāpat arī ne 2022. gads. Vai atceries pagājušajā gada finālu? Real Madrid uzvarēja, kas, protams, nav nekas ārkārtējs un pārsteidzošs. Taču tajā vakarā Parīzē Liverpool apsteidza spāņu klubu izpildītajos sitienos ar 23:3. Galu galā tikai viens no Real izpildītajiem sitieniem bija vārtu rāmī, bet ar to pietika, lai triumfētu ar 1:0.
Tā vietā, laipni lūdzam 1986. gadā. Seviļa, Spānija, 7. maijs. Eiropas Savienība vēl nepastāv. Nav arī Lamanša tuneļa. Tomēr ir mūris Berlīnē un Padomju Savienība austrumos. Līdz Baltijas ceļam atlikuši trīs gadi. Pāris nedēļas iepriekš notika katastrofa Černobiļā. Dažus mēnešus vēlāk Djego Maradona tiek kronēts par pasaules čempionu. Tie bija pamisam citi laiki.
1986. gada fināla norise
Vispirms uzskaitīsim dažus vārdus. Uruti, Migeli, Bernds Šusters, Markoss Alonso un Stīvs Arčibalds trenera Terija Venablesa vadībā. Viņi visi veidoja dominantās Barcelona mugurkaulu. Migeli ierindojas septītajā vietā visvairāk aizvadīto spēļu ziņā kluba vēsturē – uzreiz aiz Karlesa Pujola, savukārt Šusters bija zvaigzne, Eiropas čempions, kurš bija pavisam tuvu tam, lai trīsreiz uzvarētu Zelta bumbu.
Angļu komandas bija uzvarējušas septiņus no iepriekšējiem deviņiem tituliem, taču togad tās saņēma aizliegumu piedalīties pēc 1985. gadā Heiselas fināla traģēdijas. Tikmēr uz čempionu godu virzījās tādi smagsvari kā Bayern Munich un Juventus. Tomēr abi klubi izstājās ceturtdaļfinālā, Anderlecht izjaucot Bayern plānus, bet Barcelona sarūgtinot Juventus.
Tagad vēl viens vārdu kopums: Helmuts Dakadams, Miodrags Belodediči, Tudorels Stoika, Viktors Piturka un treneris Emerihs Jenejs. Izņemot Piturku, kurš vēlāk trenēja Rumānijas izlasi un aizveda to līdz diviem Eiropas čempionātu triumfiem, pārējo spēlētāju vārdi mūsdienās ir vairāk vai mazāk nezināmi. 1986. gadā šie vīri veidoja Bukarestes kluba Steaua kodolu.
Steaua bija īpaši spēcīga savā laukumā un pilnībā izmantoja šo trumpi visas sezonas garumā. Viņi iekļuva finālā, nosūtot mājās dāņu komandu Vejle (1:1 izbraukumā; 4:1 mājās), ungāru grandu Budapest Honved (0:1; 4:1) un somu klubu FC Kuusysi (1:0; 0:0). Visbeidzot pusfinālā tika pievarēts beļģu klubs Anderlecht (0:1; 3:0). Tikmēr Barcelona savā pusfināla pirmajā spēlē ar 0:3 zaudēja zviedru vienībai Gothenburg, taču atbildes spēlē savā laukumā izlīdzināja rezultātu un svinēja uzvaru pēc pēcspēles 11 metru sitienu sērijas.
Tālāk sekoja fināls Seviļā, kur Ramona Sančesa Pizžuana stadionā pulcējās 60 000 cilvēki. Kā norādīja komentētājs Braiens Mūrs, 59 000 no tiem bija Barcelona līdzjutēji. Tā kā Rumānija joprojām atradās komunistu pakļautībā, tikai daži izredzētie varēja šķērsot robežu, lai vērotu finālu klātienē. Gandrīz visi stadionā esošie gaidīja Barcelona triumfu.
120 minūtes, ko aizmirst. Vēsture, ko atcerēties
“Vai nebūtu žēl necelt virs galvas čempionu trofeju pēc iekļuvšanas finālā, zinot, ka tāda iespēja varētu nekad vairs nepienākt?” jautāja Steaua treneris Emerihs Jenejs. Lai gan kapteinis Stoika finālā nepiedalījās dēļ diskvalifikācijas, Steaua demonstrēja lielisku aizsardzību, un Barcelona vienīgie gūtie vārti netika ieskaitīti aizmugures dēļ. Pirmo reizi vēsturē Eiropas kausa fināls noslēdzās bez vārtu guvumiem, tāpēc uzvarētājus nācās noteikt pēcspēles 11 metru sitienu sērijā.
Tā bija zvaigžņu stunda Steaua vārtsargam Helmutam Dukadamam. Būdams kaislīgs pokera spēlētājs, viņš izvēlējās iepriekš nepētīt Barcelona soda sitienu izpildītāju tendences. Tā vietā viņš paļāvās uz instinktiem. Steaua nerealizēja pirmo sitienu. Tam sekoja Dukadama atvairīts sitiens vārtu rāmī. Tad Steaua jau atkal sita garām, bet Dukadams vēlreiz bija komandas glābiņš.
Kamēr Steaua beidzot realizēja savu trešo un ceturto sitienu, Dukadams pārliecinoši atvairīja vēl divas bumbas. Pirmās trīs reizes lecot pa labi un pēc tam pa kreisi, viņš atvairīja visus četrus sitienus, šokējot Barcelona spēlētājus un līdzjutējus. Līdz pat šai dienai viņš ir vienīgais vārtsargs, kurš atvairījis četrus 11 metru sitienus Čempionu līgas finālu vēsturē.
Todien viņi bija futbola pasaules karaļi. Steaua 1987. gadā izcīnīja Eiropas Superkausu un pēc trim gadiem vēlreiz sasniedza Eiropas kausa finālu, kurā ar 0:4 piekāpās AC Milan. Rumānijas revolūcija 1989. gada decembrī palīdzēja viņiem iegūt neatkarību kā nācijai, bet Steaua un Rumānijas futbolam tā liecināja par laikmeta beigām. Viņu labākie spēlētāji ātri vien pameta klubu, lai pieņemtu izaicinājumus ārzemju līgās, tiklīdz tika atvērtas robežas.
Kas attiecas uz Seviļas varoni Dukadamu, vārtsarga futbola nākotne nepiedzīvoja laimīgas beigas. Vien dažas nedēļas pēc viņa varoņdarbiem Dukadams pēc neveiksmīga kritiena cieta no asins serecēšanas, kā rezultātā viņa roka kļuva nejutīga. Viņš pameta futbolu. Un lai gan pēc vairākiem gadiem viņš atgriezās zemāka līmeņa komandā, viņa ziedu laiki bija jau sen aiz muguras. Tomēr minētajās 15 slavas minūtēs Dukadams un Steaua uz visiem laikiem ierakstīja savus vārdus futbola vēstures grāmatās.
