Kā Lielbritānija pasaulei dāvāja futbolu
Lai gan par futbola dzimteni parasti tiek uzskatīta Lielbritānija, precīza šī spēles izcelsme nav zināma. Kāpēc futbols joprojām tiek piedēvēts britiem? Šis raksts to izskaidros.
Futbolu, kādu mēs pazīstam šodien (11 pret 11), patiesībā Britu salās sāka spēlēt agrāk nekā jebkur citur: 19. gadsimtā. Tomēr futbolam līdzīga spēle pirmo reizi tika minēta Ķīnā, Haņu dinastijas ierakstos, apmēram pirms 2000 gadiem.
Līdzīgi, piemēram, Japānā 7. gadsimtā ir izdarītas piezīmes par “Kemari” (dažos avotos “Kenatt”), spēli, kas pārstāvēja “karali”. Mehānika bija vienkārša – noturēt bumbu gaisā, visiem spēlētājiem sadarbojoties, lai to izdarītu.
Futbols Britu salas sasniedza caur romiešiem, kuri iekarojumu laikā atnesa sev līdzi „harpastum”. Kā bumbas spēli Lielbritānijā to sāka piekopt otrdienās pirms Pelnu trešdienas. Noteikumi tolaik, 12. gadsimtā, bija samērā vienkārši: divas komandas ar neierobežotu spēlētāju skaitu mēģināja iedzīt bumbu pretinieku vārtos.
Vai to vispār varam saukt par “bumbas spēli”? Toreiz viņi spēlējās ar visu, kas pagadījās pa rokai. Vai tas būtu cūkas pūslis vai laupītāja galva, kurš ieradās iekarot, bet tā vietā saskārās ar bēdīgu likteni!
Tam, kas ir uz papīra, ir nozīme
Rakstiskas liecības par futbolam līdzīgu spēli Londonas ielās ir datētas ar 1175. gadu. Tomēr bija vajadzīgi gandrīz septiņi simti gadu, līdz spēle tika patiesi salabota. Pirmie oficiālie futbola noteikumi tika pierakstīti uz papīra 1846. gadā Kembridžas universitātes kungu H. De Vintona un Dž.K.Tringa vadībā.
Diemžēl oriģinālo futbola noteikumu kopijas nav saglabājušās. Agrākais noteikumu kopums, ar kuru mēs varam salīdzināt mūsdienu spēli, ir datēts ar 1862. gadu, un to publicēja misters Trings. Viņš tolaik futbolu sauca par “vieglāko spēli”.
Vieglākās spēles noteikumi
- Vārti tiek gūti, kad bumba tiek raidīta pāri vārtu līnijai un arī zem pārliktņa, ja vien tas netiek izdarīts ar roku.
- Roku drīkst izmantot tikai, lai apturētu bumbu un novietotu to pie kājām.
- Bumbu drīkst spert tikai ar kāju.
- Spēlētājs nedrīkst spert bumbu, kamēr tā atrodas gaisā.
- Nav atļauts klupināt pretiniekus vai spert pa kājām.
- Ja bumba tiek izsista ārpus sānu līnijām, spēlētājam, kurš izspēra bumbu, tā jānovirza atpakaļ uz laukuma centru, no kurienes bumba šķērsoja līniju starp karogiem.
- Ja bumba tiek izsista aiz vārtu līnijas, to no tās pašas līnijas izsit aizsargājošās komandas spēlētājs.
- Neviens spēlētājs nedrīkst atrasties tuvāk par sešiem soļiem spēlētājam, kurš veic sitienu.
- Ja spēlētājs ir priekšā bumbai, viņš nekavējoties ir “ārā no spēles” un viņam pēc iespējas ātrāk jāatgriežas pie bumbas. Ja bumbu piespēlē savas komandas spēlētājs, viņš nedrīkst pieskarties vai sist bumbu uz priekšu, kamēr pretinieki nav pieskārušies bumbai vai savas komandas spēlētājs nav spēris bumbu tādā pašā attālumā kā viņš vai viņa priekšā.
- Pretiniekam nedrīkst uzbrukt spēlētājs, kurš ir “ārpus spēles”, t.i., kad bumba atrodas aiz viņa.
Kā izrādās, ir līdzības starp spēli toreiz un šodien. Tiem, kuri, lasot devīto un desmito punktu, apmulsa, toreizējo aizmugures principu mēģināts skaidrot ar domu “ārā no spēles”. Kā redzams, tas nebija vieglākais uzdevums arī pirms 160 gadiem…
Viņi to izplatīja visur
Uz papīra pierakstītie noteikumi ir arī iemesls, kāpēc futbols tiek uzskatīts par britu spēli. Bet ne tikai. 1863. gadā Londonā, Frīmensona krodziņā Great Queen Street, tika nodibināta arī pasaulē pirmā futbola asociācija: Anglijas FA, kas, starp citu, tajā laikā vēl bija apvienota ar Regbija savienību. Tomēr drīz abas spēles tika nošķirtas.
Trešais ļoti lielais iemesls, kāpēc tieši angļi var dziedāt “Football is Coming Home”, ir fakts, ka viņi bija tās pirmie misionāri. Pateicoties savām spējām ceļot — Anglija bija ļoti spēcīga jūrniecības valsts —, viņi izplatīja futbolu visā pasaulē.
Jebkur, kur viņi ieradās, tika pulcēti vietējie iedzīvotāji un izveidoti futbola klubi. Tā 19. gadsimta beigās Austrijā tika dibināts Vienna FC un Vīnes kriketa un futbola klubs, kas vēlāk kļuva par FK Austria. Itālijā dienas gaismu ieraudzīja Dženovas futbola un kriketa klubs un AC Milan (nevis AC Milano).
“Dzelzceļš” pret “gāzi”
1874. gadā britu jūrnieki arī bija pirmie, kas spēlēja futbolu Brazīlijas smilšainajās pludmalēs. Taču Čārlzs Millers tiek uzskatīts par Brazīlijas futbola pionieri: Sanpaulu dzimušu angļu imigrantu pēcteci, kurš devās studēt uz Angliju un pēc desmit gadiem atgriezās ar Sauthemptonā iegūtām futbola zināšanām un divām pavisam jaunām futbola bumbām.
Millera vadībā tika likti pamati arī pirmajiem futbola klubiem Dienvidamerikā, kas radās no tādiem lieliem britu uzņēmumiem kā Gas Company, London Bank un Sao Paolo Railway. Pirmajā mačā, kas norisinājās 1894. gadā, “dzelzceļš” uzvarēja “gāzi” ar 4:2.
Lielbritānijas ietekmi Dienvidamerikas futbolā var redzēt līdz pat šai dienai. Tu vari atrast Corinthians Brazīlijā, Liverpool un Wanderers Urugvajā, Everton un Rangers Čīlē un Newell’s Old Boys un River Plate Argentīnā.
Laikam ejot, futbols arvien vairāk nostiprinājās Vecajā pasaulē, un līdz ar to, piemēram, Francijas, Vācijas un Portugāles kolonijām bija sava loma futbola ieviešanā Āfrikā, bet Spānijai un Portugālei – Āzijā.
Šobrīd futbolu spēlē praktiski visā pasaulē, ar vienu izņēmumu. Futbola kartē nav atrodamas Māršala salas. Bet tā jau ir tēma citam rakstam…
