Kad aizsargi gūst vārtus: Argentīnas varonis, kurš nebija draugos ar Maradonu
Ronaldu izpilda driblu, skrien un gūst vārtus! Mesi jau atkal lauž kārtējo rekordu! Neimārs – uzvaras vārti! Mēs visi esam dzirdējuši šos saucienus futbola laukumos: zvaigžņu uzbrucējs jau atkal izglābj situāciju. Bet patiesībā laukumā ir vēl desmit citi spēlētāji, un, kā saka – uzbrukums uzvar spēles, aizsardzība – titulus.
Lai labotu (futbola) pasaules netaisnību, aicinām Tevi uz desmit rakstu sēriju Olybet.TV, kurā mēs runājam par aizsargiem. Lai padarītu šo sēriju apetīti rosinošāku, parunāsim par rezultatīvākajiem aizsargiem futbola vēsturē.
Djego Maradona vai Lionels Mesi? Šis jautājums izraisa lielas diskusijas un ažiotāžu, iespējams, katrā (sporta) bārā Argentīnā. Kurš tomēr ir bijis labāks spēlētājs? Par to mēs gan nedebatēsim. Tā vietā mēs Tevi iepazīstināsim ar labāko aizsargu, kurš jebkad ir valkājis La Albiceleste kreklu: Danielu Pasarellu.
Pasarella, kurš šogad nosvinēja savu 70. jubileju, bija tas, kurš 1978. gadā pirmo reizi aizstūrēja Argentīnas valstsvienību līdz Pasaules kausa izcīņai un kā kapteinis virs galvas cēla prestižo trofeju . Viņš pārstāvēja izlasi arī spilgti balti svītrainajā kreklā, kad Argentīna Pasaules kausā triumfēja otro reizi astoņus gadus vēlāk.
Lai gan divi Pasaules kausa tituli ir Pasarellas lielākais ieguldījums savas izlases labā, tas nebūt nav vienīgais, jo aizsargs savas ar medaļām bagātās karjeras laikā guva arī 175 vārtus.
River Plate karalis
Pasarellam, kurš dzimis Buenosairesas priekšpilsētā Čakabuko, bērnībā futbols bija tikai spēle. Par futbolu kā darbu viņš pirmo reizi sāka domāt 18 gadu vecumā, kad pievienojās kaimiņpilsētas klubam Sarmiento. Passarella valkāja šī kluba kreklu divus gadus, līdz 1973. gadā pie durvīm klauvēja River Plate.
Tieši ar Los Millonarios viņš patiešām kļuva atpazīstams. Pasarella organizēja un vadīja River Plate aizsardzību, palīdzot komandai 1975. gadā izbeigt 18 gadus ilgušo sauso periodu.
Gadu vēlāk River Plate ar aizsargu komandu, kuru vadīja šodienas stāsta varonis, pirmo reizi vēsturē iekļuva Copa Libertadores finālā. Lai gan toreiz līdz zeltam tikt neizdevās – trijās spēlēs kopumā triumfēja brazīliešu klubs Kruzeiro – pateicoties saviem varoņdarbiem, Pasarella tika izvēlēts par Argentīnas gada futbolistu 1976. gadā.
Turpmākajos gados viņš turpināja plūkt slavas laurus savā dzimtenē: Pasarella tika kronēts par Argentīnas čempionu ar River Plate 1977., 1979., 1980. un 1981. gadā. Taču šīs zelta medaļas nobālēja līdzās 1978. gada Pasaules kausa titulam.
Pirmais argentīnietis
Passarella debitēja savas valstsvienības labā 1976. gadā, un divus gadus vēlāk, kad pie durvīm klauvēja Pasaules kauss, viņš jau bija izlases kapteinis! Argentīna ceļā uz Zelta kausu Pasarellas vadībā pārspēja Ungāriju, Franciju, Poliju, Peru un pēc papildlaika finālā arī Nīderlandi.
Tā kā Pasarella bija valstsvienības kapteinis, tieši viņa vārds iegāja vēsturē kā pirmais argentīnietis, kurš virs galvas pacēlis Pasaules kausa trofeju.
Četrus gadus vēlāk argentīnietim neizdevās nosargāt titulu – izlase otrajā kārtā zaudēja gan Itālijai, gan Brazīlijai –, taču Passarellas lieliskie sniegumi pievērsa itāļu vienības Fiorentina uzmanību, kas kļuva par pirmo klubu, kas pārvilināja argentīnieti uz Eiropu.
Protams, bija vajadzīgs zināms laiks, lai Pasarella pielāgotos vecajā pasaulē piekoptajam futbola spēles stilam, taču pat Fiorentina rindās viņš ātri vien kļuva par komandas balstu. 1985./86. gada sezonā viņam jau gāja tik gludi, ka aizsargs pat cītīgi metās uzbrukumā, sezonas laikā gūstot 11 vārtus. Šis rekords tika pārspēts tikai 2000./2001. gada sezonā, kad Marko Materaci Perugia labā guva 12 vārtus.
Maradona…
Tad Pasarella pārcēlās uz lielisko Inter Milan, ar kuru viņš tomēr nespēja triumfēt. Kāpēc? Daļēji tāpēc, ka Djego Maradona tajā pašā laikā darīja savus varoņdarbus Neapolē.
Maradona bija galvenais spēlētājs Argentīnā, 1986. gadā otro reizi tiekot kronēts par pasaules čempionu. Jā, arī toreiz zelta medaļa tika iekārta arī Pasarellas kaklā, taču šai monētai bija divas puses…
Passarella bija tas, kura vārtu guvums grupu turnīrā pret Peru nodrošināja Argentīnai vietu Pasaules kausa izcīņā, taču viņš nevarēja spēlēt finālturnīrā. Gastroenterīts bija tas, kas viņu vispirms atturēja no pamatsastāva, taču tiek uzskatīts, ka savu lomu spēlēja arī Pasarellas sliktā saikne ar Maradonu.
Aizsargs apgalvojis, ka tieši komandas zvaigžņotais spēlētājs toreiz spiedis uz galveno treneri Karlosu Bilardo atstāt viņu uz rezervistu soliņa pat pēc tam, kad viņš bija pārvarējis savas veselības problēmas. Cik daudz šajā stāstā ir patiesības, zina tikai iesaistītās puses. Taču ir arī skaidrs: pēc izcīnīta Pasaules kausa uzvarētāji netiks tiesāti.
Gadu gaitā ir bijuši mēģinājumi no Pasarellas noskaidrot, kāpēc viņam bijušas tik lielas nesaskaņas ar Maradonu. Taču netīro veļu viņš publiski nav mazgājis. “Tas ir privāti”, viņš sacīja El Grafico 1995. gadā.
Tituli arī kā trenerim
Pasarella karjeru noslēdza savā mīļotajā River Plate, kuru viņš vēlāk īsu (bet veiksmīgu) laiku arī trenēja. Proti, viņa vadībā tika izcīnīti 1990., 1991. un 1993. gada Argentīnas čempionāti.
Pēc tam viņš tika paaugstināts par Argentīnas izlases galveno treneri, taču lolotie panākumi nesekoja. 1995. gadā viņi uzvarēja Panamerikas spēlēs un gadu vēlāk izcīnīja sudrabu olimpiskajās spēlēs, bet 1998. gada Pasaules kausā izlase sasniedza tikai ceturtdaļfinālu. Savas vēlākās trenera karjeras laikā viņš trenēja arī Urugvajas izlasi, Parmu (Itālija) un Corinthians (Brazīlija) un kļuva par Meksikas čempionu ar Monterrey.
Tomēr, atgriežoties pie Pasarella spēlētāja karjeras, viņš galvenokārt tika raksturots kā lielisks līderis un cīnītājs. Viņš tika dēvēts par El Gran Capitan (pēc Argentīnas brīvības cīnītāja Hosē de San Martina), El Kaiser (pēc Franca Bekenbauera) un El Caudillo (“virsaitis”), tieši viņa lielo slāpju pēc uzvarām un cīņaspara dēļ.
Lai gan Pasarella bija augumā īss aizsargs – tikai 173 cm, viņš uzvarēja ārkārtīgi daudz gaisa dueļos. Savu lomu tajā nospēlēja arī vīrieša prasmīgā elkoņu izmantošana, kurus viņš pielietoja prasmīgi un regulāri, bet tieši tik viltīgi, ka tiesneši to nepamanīja.
Papildus vārtu gūšanai no stūra sitieniem Pasarellam bieži tika uzticēti brīvsitieni un soda sitieni, kas arī noderēja viņa gūto vārtu bilances palielināšanai. Kopumā argentīnietis savā klubu karjerā guva 153 vārtus (538 spēlēs), kam pievienojami arī 22 vārti (70 spēlēs) Argentīnas izlases rindās.
“Kad aizsargi gūst vārtus” līderu tabula:
10. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: 200 tūkstošu ieguldījums, kas pārsteidza ikvienu
9. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Brazīlijas bombardieris Robertu Karlušs
8. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Vācijas bombardieris vārdā Pauls
7. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju
6. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Anglijā dzimušais 11 metru maestro, kurš pārstāvēja Skotiju
5. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: spēlētājs, kuru lielākā daļa ienīst, bet mājas pūlis mīl
3. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Īstena Real un Spānijas izlases leģenda
