Kad aizsargi gūst vārtus: Francijas izlases balsts, kurš savu karjeru sāka tieši tāpat kā leģendārais igaunis Vasiļjevs!

Ronaldu izpilda driblu, skrien un gūst vārtus! Mesi jau atkal lauž kārtējo rekordu! Neimārs – uzvaras vārti! Mēs visi esam dzirdējuši šos saucienus futbola laukumos: zvaigžņu uzbrucējs jau atkal izglābj situāciju. Bet patiesībā laukumā ir vēl desmit citi spēlētāji, un, kā saka – uzbrukums uzvar spēles, aizsardzība – titulus.

Lai labotu (futbola) pasaules netaisnību, aicinām Tevi uz desmit rakstu sēriju Olybet.TV, kurā mēs runājam par aizsargiem. Lai padarītu šo sēriju apetīti rosinošāku, parunāsim par rezultatīvākajiem aizsargiem futbola vēsturē.

10. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: 200 tūkstošu ieguldījums, kas pārsteidza ikvienu

9. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Brazīlijas bombardieris Robertu Karlušs

8. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Vācijas bombardieris vārdā Pauls

7. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju

6. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Anglijā dzimušais 11 metru maestro, kurš pārstāvēja Skotiju

5. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: spēlētājs, kuru lielākā daļa ienīst, bet mājas pūlis mīl

Pēc neliela pārtraukuma par godu Lionelam Mesi, kurš oktobra izskaņā uzvarēja savu astoto “Ballon d’Or”, mēs turpinām rezultatīvāko aizsargu sēriju. Ceturtajā vietā šajā rakstu sērijā gozējas Lorāns Blāns.

57 gadus vecais francūzis tagad galvenokārt ir pazīstams kā treneris (viņš tikko tika atlaists no Lionas), taču savulaik viņš bija biedējošs spēlētājs, kurš kļuva gan par Eiropas, gan pasaules čempionu un uzvarēja arī Premjerlīgas titulu.

Sācis kā uzbrūkošais pussargs

Blāna vārds vēstures grāmatās ierakstīts kā aizsargs, taču, kad viņš astoņdesmitajos gados sāka spēlēt Montpellier kluba labā, talantīgais spēlētājs pildīja uzbrūkošā pussarga, proti, 10. numura, pienākumus. Jā, Blāns jaunībā bija gluži kā leģendārais igaunis Kostja Vasiļjevs!

Spēlējot pretinieku laukuma trešdaļā, Blāns varēja demonstrēt savu brīnišķīgo tehniku, un 1986./1987. gada sezonā viņš ar saviem 18 gūtajiem vārtiem bija “galvenais vaininieks” pie tā, ka Montpellier pēc vairākiem gadiem atkal pacēlās uz Ligue 1, pēc ciešanām otrajā divīzijā.

Tomēr Francijas augstākajā līgā Blāns neturpināja tik rezultatīvi – 87./88. gada sezonā viņš guva tikai sešus vārtus, taču tam bija pamats. Toreizējais Montpellier  galvenais treneris Mišels Mežī, bijušais Francijas izlases dalībnieks, Blānam atklāja, ka viņš komandai būtu noderīgāks aizsardzības līnijā. Mežī skatījumā tas bija kompromiss situācijai, kad viņš laukumā vēlējās Blāna redzējumu un piespēļu prasmes, bet tajā pašā laikā apslēpt arī viņa ātruma trūkumu.

Tomēr instruktors pilnībā trāpīja naglai uz galvas. Ar savu fizisko formu un spēku Blāns pārliecinoši saimniekoja Montpellier aizsardzībā, vienlaikus nodrošinot uzbrucējus ar asām vertikālām piespēlēm no aizmugures līnijas. Nemaz nerunājot par gūtajiem vārtiem no stūra sitieniem un 11 metru soda sitienu atzīmes.

Beidzot vārti nāca aumaļām: 88./89. sezonā Blāns guva 16 vārtus, kam sekoja 14 un vēl 15 nākamajos divos gados. Viņa gūtie vārti palīdzēja Monpeljē bāzētajam klubam izcīnīt savu pēdējo Francijas kausu: 1990. gadā viņi finālā ar 2:1 pārspēja RC Paris.

Pārcelšanās uz ārzemēm nebija veiksmīga

Tomēr 1991. gadā Blāns nolēma, ka ir pienācis laiks virzīties uz priekšu, un apvienoja spēkus ar Itālijas augstākās līgas klubu Napoli. Ja iepriekšējos gados Neapoles klubs jau plūca medaļas makaronu un picu zemē, tad pirmajā sezonā pēc Djego Maradonas aiziešanas tas neguva tik labus panākumus. Klubam togad nācās samierināties ar ceturto vietu līgā.

Blānam izdevās gūt vārtus arī Napoli kreklā, sešas reizes, taču francūzis tik un tā juta, ka piegājiens Itālijā neļauj viņam sniegt visu iespējamo, tāpēc viņš atgriezās mājās.

Nākamās četras sezonas viņš pavadīja savā dzimtenē, attiecīgi spēlējot Nimes, Saint-Etienne un Auxerre rindās (ar pēdējo viņš kļuva arī par čempionu!) un kopā guva 23 vārtus. Tad 1996. gada vasarā pie durvīm klauvēja katalāņu gigants Barcelona.

Toreizējais Barcelona galvenais treneris Johans Kruifs dedzīgi vēlējās redzēt francūzi savā komandā, taču likteņa līkloču rezultātā tajā pašā dienā, kad Blāns pateica “jā” un parakstīja līgumu, treneris tika atlaists… Rezultātā , Blāna pārcelšanās uz spāņu klubu neizvērtās pārāk veiksmīga, un pēc vienas nožēlojamas sezonas viņš jau atkal atgriezās mājās.

Izauga par prezidentu savā dzimtenē

1997. gada vasarā no Francijas klubiem tieši Marseille spēja pārliecināt Blānu, un tieši tur viņš atrada pašapziņu un vēlreiz apliecināja sevi kā vienu no labākajiem aizsargiem valstī. Solīda snieguma un 13 (!) gūto vārtu rezultātā nu jau 31 gadu vecais veterāns aizsargs izpelnījās iesauku “Le President”.

1998./1999. gada sezona Blānam un Marseille bija vēl labāka, taču galamērķi viņiem neizdevās sasniegt – viņi ierindojās otrajā vietā Ligue 1, piekāpjoties par čempioniem kronētajiem Bordeaux tikai ar viena punkta starpību. Arī UEFA kausa izcīņā – Eiropas līgas priekštecē – nācās samierināties ar sudraba medaļām, finālā ar 0:3 piekāpjoties Parma vienībai.

Tad, neskatoties uz divām negatīvām pieredzēm iepriekš, Blāns nolēma uz kādu laiku doties uz ārzemēm un pievienoties Inter Milan. Otrais brauciens uz Itāliju izrādījās labāks, un, lai gan medaļu nebija, 2000. gadā aizsargs kļuva par Pirata d’Oro, t.i., paša Inter labāko spēlētāju.

Anglijas čempions ar United

2001. gadā 35 gadu vecumā Blāns spēra karjeras lielāko soli, pievienojoties Manchester United. Sākums Anglijas Premjerlīgā gan nebija rožains, jo līdz decembrim United kopā ar Blānu bija zaudējuši jau piecas spēles. Ļoti savdabīgā veidā šīs sakāves bija pret Bolton, Liverpool, Arsenal, Newcastle United un Chelsea, kas veido Blāna vārdu (franču valodā) ar šo klubu pirmajiem burtiem.

Protams, tā bija tikai nejaušība, un aiz tās neslēpās nekādas saistības. Lai gan sezonas otrajā pusē United un Blāna sniegums uzlabojās, viņiem neizdevās panākt Arsenal. Šajā sakarā kļūdas tika izlabotas jau nākamajā 2002./2003. gada sezonā, kad klubs kļuva par Premjerlīgas čempioniem.

Tā nu Blāns varēja doties pensijā kā Anglijas čempions, kas, starp citu, bija tikai otrais tituls viņa karjerā līdzās Francijas čempionātam 95./96. sezonā.

Pasaules kausa izlases varonis

Savas zelta medaļas Blāns saņēma Francijas kreklā, uzvarot 1998. gada Pasaules kausā un 2000. gada Eiropas čempionātā. Blāna lomu šajos čempionātos nevajadzētu novērtēt par zemu. Pirmkārt, viņš bija viens no komandas vicekapteiņiem un 1998. gadā guva pirmos zelta vārtus Pasaules kausa izcīņas vēsturē, palīdzot Francijai astotdaļfinālā ar 1:0 pārspēt Paragvaju.

Kopumā viņš 97 spēlēs valstsvienības labā guva vārtus 16 reizes. Kas ir zīmīgi: spēlēs, kurās Blāns guva vārtus, Francija ne reizi nezaudēja! 1999. gadā žurnāla France Football lasītāji aizsargu iebalsoja kā ceturto labāko franču spēlētāju vēsturē pēc Mišela Platinī, Zinedīna Zidāna un Reimonda Kopas.

Blāna kluba karjeras vārtu guvumi sadalījās sekojoši: Montpellier (80, kas joprojām ir kluba rekords!), Napoli (6), Nimes (1), Saint-Etienne (18), Auxerre (4), Barcelona (1) , Marseille (17), Inter (6) un Manchester United (4).

Tomēr, neskatoties uz viņa 153 gūtajiem vārtiem, Blāns joprojām ir pazīstams, pirmkārt un galvenokārt kā pašaizliedzīgs aizsargs, kurš nekad nevienam nepadevās, vienmēr cīnījās līdz galam un neitralizēja uzbrukumus savu vārtu priekšā par katru cenu.