Kad aizsargi gūst vārtus: Vācijas bombardieris vārdā Pauls

Ronaldu izpilda driblu, skrien un gūst vārtus! Mesi jau atkal lauž kārtējo rekordu! Neimārs – uzvaras vārti! Mēs visi esam dzirdējuši šos saucienus futbola laukumos: zvaigžņu uzbrucējs jau atkal izglābj situāciju. Bet patiesībā laukumā ir vēl desmit citi spēlētāji, un, kā saka – uzbrukums uzvar spēles, aizsardzība – titulus.

Lai labotu (futbola) pasaules netaisnību, aicinām Tevi uz desmit rakstu sēriju Olybet.TV, kurā runāsim par aizsargiem. Lai padarītu šo sēriju apetīti rosinošāku, parunāsim par rezultatīvākajiem aizsargiem futbola vēsturē.

Mūsu sākuma stāsta varonis Džeimss Tavernjē, kurš guvis vairāk nekā 100 vārtus Glāzgovas Rangers labā, turpina izcelties laukumā vēl šodien, savukārt ar mūsu otrā stāsta galveno varoni nebija nepieciešams iepazīstināt — visi zina Roberto Karlosu! Tomēr, lai uzzinātu vairāk par mūsu sērijas trešo varoni, mums nāksies mazliet paceļot atpakaļ laikā. Dāmas un kungi, iepazīstieties ar Paulu Breitneru.

Pauls Breitners – 113 vārti

Nopietniem futbola līdzjutējiem 72 gadus vecais vācietis nav svešs. Galu galā viņš tika uzskatīts par vienu no sava laika – tātad 70. gadu – labākajiem spēlētājiem.

Tā kā mazā Bavārijas pilsētiņa Kolbermūra talantīgajam spēlētājam ātri vien kļuva par mazu, viņš apguva būtiskos futbola pamatus Freilasigā. 18 gadu vecumā Breitners jau bija sasniedzis Bayern Munich rindas, kur viņš pildīja kreisās malas aizsarga pienākumus.

Tomēr nevar teikt, ka Breitners būtu bijis gluži lojāls aizsargs: lai gan aizsardzībā viss vienmēr bija kārtībā, viņam bieži vien patika doties uz priekšu. Par laimi, galvenie treneri tobrīd nebija pret, un līdzjutēji ik pa laikam varēja vērot, kā spēles laikā labās malas uzbrucēja vietā darbojās Breitners.

Sava radošā un apņēmīgā stila dēļ viņš ātri vien tika uzaicināts uz Vācijas izlasi, kurā viņš kopā ar Francu Bekenbaueru un Berti Vogelsu izveidoja neuzveicamu aizmugurējo līniju.

1972. gadā šī trijotne ar Vāciju kļuva par Eiropas un divus gadus vēlāk par pasaules čempioniem. Un tieši Breitners bija tas, kurš 1974. gada Pasaules kausa finālā pret Nīderlandi pirmajā puslaikā realizēja 11 metru soda sitienu, kas galu galā palīdzēja izcīnīt uzvaru ar 2:1.

Ardievu Vācija. Sveika Spānija!

Tomēr pēc veiksmīgā PČ Breitners nolēma pamest dzimteni. Viņš pārcēlās uz Real Madrid un pārtrauca pārstāvēt nacionālo izlasi. Breitners kopumā Spānijā pavadīja trīs sezonas, kuru laikā tika izcīnīti divi čempionāti. Būtiski ir tas, ka tieši Madridē vācietis tika pārcelts no kreisā aizsarga lomu uz pussarga pozīciju.

Kad viņš 1977. gadā atgriezās dzimtenē, Breitners jau bija rūdīts pussargs — pievērsim acis par labu šim stāstam — un sāka regulāri priecēt ar vārtu guvumiem. Ja pirmajos septiņos karjeras gados viņš kopā guva 27 (līgas) vārtus, kas tomēr ir pieklājīgs rādītājs priekš viņa pozīcijas, tad nākamajos sešos gados viņš savu bilanci papildināja ar vēl 66 vārtu guvumiem.

Savā otrajā termiņā Bayern rindās Breitnera spīdēja vēl spožāk: viņš palīdzēja klubam izcīnīt vairākus čempionātus pēc kārtas, kļuva par komandas kapteini un dominēja pār pretiniekiem vidējā līnijā kopā ar Karlu Haincu Rumenigi. Šis dinamiskais duets tika nodēvēts par “Breitnigge”.

Otrais Pasaules kausa fināls un sāpīgās beigas

1981. gadā Breitners pēc toreizējā galvenā trenera Jupa Dervola lūguma atgriezās Vācijas izlasē un nākamajā vasarā palīdzēja vāciešiem atkal iekļūt Pasaules kausa finālā.

Lai gan izlasei spēlē pret Itāliju nācās samierināties ar sudraba medaļu, Breitners šajā 1:3 zaudējumā tomēr spēja izcelties ar vārtu guvumu.

Tādējādi viņš kļuva tikai par trešo spēlētāju aiz Pelē un Vavas, kurš guvis vārtus divos Pasaules kausa finālos. Vēlāk šai ekskluzīvai grupai pievienojās arī Zinedins Zidāns un Kiljans Mbapē.

Taču šī nav vienīgā ekskluzīvā grupa, kurā figurē Breitners. 2004. gadā FIFA viņu iekļāva starp 125 labākajiem futbolistiem.

Breitners, iespējams, būtu spējis vēl vairāk papildināt savus piecus Vācijas čempionātus, divas uzvaras PČ un vienu uzvaru Eiropas kausa izcīņā, ja vien 32 gadu vecumā Hamburgas spēlētājs Volfgangs Rolfs nebūtu pielicis briesmīgu punktu Breitnera karjerai, nopietni traumējot leģendāro spēlētāju.

Prognozes un potenciālu par viņa iespējamo nākotni bez šīs karjeru noslēdzošās traumas īpaši sāpīgu padara fakts, ka 1981. gada Ballon d’Or vēlēšanās Breitneru apsteidza tikai viņa laukuma vidusdaļas partneris Karls Haincs Rumenige.