Kad aizsargi gūst vārtus: visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju

Ronaldu izpilda driblu, skrien un gūst vārtus! Mesi jau atkal lauž kārtējo rekordu! Neimārs – uzvaras vārti! Mēs visi esam dzirdējuši šos saucienus futbola laukumos: zvaigžņu uzbrucējs jau atkal izglābj situāciju. Bet patiesībā laukumā ir vēl desmit citi spēlētāji, un, kā saka – uzbrukums uzvar spēles, aizsardzība – titulus.

Lai labotu (futbola) pasaules netaisnību, aicinām Tevi uz desmit rakstu sēriju Olybet.TV, kurā mēs runājam par aizsargiem. Lai padarītu šo sēriju apetīti rosinošāku, parunāsim par rezultatīvākajiem aizsargiem futbola vēsturē.

10. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: 200 tūkstošu ieguldījums, kas pārsteidza ikvienu

9. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Brazīlijas bombardieris Robertu Karlošs

8. vieta – Kad aizsargi gūst vārtus: Vācijas bombardieris vārdā Pauls

Mūsu stāsta varonis šodien ir Stīvs Brūss, kuru mūsdienu futbola fani pazīst galvenokārt kā treneri. Gadu gaitā 62 gadus vecais anglis ir vadījis Sheffield United, Huddersfield Town, Wigan Athletic, Crystal Palace, Birmingham City, Sunderland, Hull City, Aston Villa, Sheffield Wednesday, Newcastle United un West Bromwich Albion.

Savas spēlētāja karjeras laikā Brūss paguva būt vēl slavenāka kluba sastāvā: proti, viņš deviņus gadus valkāja Manchester United kreklu. Taču vārtus alkstošais aizsargs vien par mata tiesu nepalaida garām iespēju veidot savu karjeru futbolā.

Futbols vai santehnika?

Brūss dzimis mazajā Korbridžas pilsētiņā netālu no Skotijas robežas. “Maza pilsēta” ir domāts burtiski: tajā dzīvoja aptuveni 4000 iedzīvotājiem. Kā īsts anglis viņš jau agrā vecumā iemīlēja futbolu, un, atrodoties blakus Ņūkāslai pie Tainas, viņš, protams, uzauga kā Newcastle United fans.

Jaunībā Brūsam gan neizdevās veikt īpašu izrāvienu, un svarīgākais brīdis viņa pusaudža gados bija 1974. gadā, kad viņš bija viens no laimīgajiem, kurš tika izvēlēts par “bumbas puiku” Līgas kausa finālā. Tādējādi viņš varēja vērot, kā Wolverhampton Wanderers ar 2:1 pazemoja Manchester City no pirmajām rindām.

Šī pieredze tikai padziļināja Brūsa mīlestību pret futbolu, bet diemžēl viņa prasmes neatstāja vēlamo iespaidu. Viņš devās uz Newcastle United, Sunderland, Derby County un Southport, lai pierādītu sevi, taču visur saņēma atbildi “nē”.

Neveiksmju sagrauts, jaunais Brūss bija gatavs doties mājup un kļūt par santehniķi – papīri jau bija iesniegti darbnīcā ostā. Tomēr tad sekoja negaidīts piedāvājums no trešās divīzijas kluba Gillingham, kurš viņu uzaicināja uz izmēģinājuma treniņu. Tā nu Brūss viens pats ceļoja simtiem kilometru uz dienvidiem, uz ostas pilsētu Anglijas dienvidaustrumos — un viņam paveicās!

Atkāpšanās uz aizsardzību nemazināja izsalkumu pēc vārtiem

Ja sākotnēji jaunietis darbojās vidējā līnijā, drīz vien pēc jaunā trenera Bila Kolinsa pamudinājuma viņš atgriezās centra aizsarga lomā. Tomēr Brūsam nācās sevi pierādīt Gillingham rindās pirms iespējas pārstāvēt galveno komandu. Piemēram, 1978./79. gada sezonu viņš pavadīja dubultkomandā, kurā, neskatoties uz malējā aizsarga statusu, guva 18 (!) vārtus.

Tālāk viņš nopelnīja uzaicinājumu uz Anglijas jaunatnes izlasi, kuras rindās viņš spēlēja 1980. gada U18 EČ. Visbeidzot 1979. gada rudenī Brūss beidzot guva iespēju pārstāvēt Gillingham pirmo komandu. Redzot jaunā spēlētāja potenciālu, klubs noslēdza ar viņu piecu gadu līgumu, tāpēc Brūsam līdz 1984. gada vasarai nācās spēlēt Anglijas trešajā līgā. Taču tad…

… Brūss ieguva iespēju izgaršot arī Premjerlīgas futbolu. Tā bija Norwich City, kas viņu paņēma savā paspārnē, un jau savā pirmajā sezonā Brūss aizveda klubu līdz Anglijas Futbola līgas kausa izcīņai, pusfinālā gūstot uzvaras vārtus un finālā saņemot mača labākā spēlētājabalvu. Pēc tam sekoja arī līdzjutēju balsojumā noteiktais lēmums par sezonas labākā spēlētāja godu.

Norwich rindās viņš kopumā pavadīja trīs sezonas, līdz 1987. gadā izpelnījās uzmanību no Manchester United, Tottenham Hotspur, Chelsea un Glāzgovas Rangers. Uzzinot par interesi no United puses, Brūss atteicās turpmāk spēlēt Norwich rindās, neatstājot klubam citu izvēli, kā pārdot malējo aizsargu par 800 000 mārciņām.

Laiks kopā ar United

“Sarkano velnu” rindās Brūss izveidoja spēcīgu aizmugures līniju ar Geriju Palisteru, ar kuru kopā viņš deviņdesmito gadu sākumā izcīnīja trīs Anglijas čempionātus un trīs Anglijas futbola federācijas kausus.

Individuāli Brūsa labākā sezona komandā bija 1990./91. gads, kad viņš 31 līgas spēlē guva 13 vārtus, pievienojot vēl sešus citās sacensībās. Ar šo kopējo bilanci (19), starp citu, viņš bija United rezultatīvākais spēlētājs tajā sezonā.

Pēc aiziešanas no United Brūss pavadīja divas sezonas ar Birmingham City, līdz noslēdza karjeru Sheffield United rindās 1998./1999. gada sezonā. Summējot visu kopā, viņš savas karjeras laikā piedalījās 929 mačos un guva 114 vārtus.

Cīnījās līdz galam

Redzot šādus skaitļus, varētu rasties jautājums, kā tad īsti Brūsam izdevās uzkrāt šādu iespaidīgu bilanci? Vispirms jāuzsver fakts, ka brits bija teicams 11 metru soda sitienu izpildītājs, tāpēc tieši viņam tika uzticēti šie pienākumi.

Tomēr tādējādi tika gūta tikai daļa no viņa gūtajiem vārtiem. Pārējos 183 centimetrus garais aizsargs guva ar galvu! Vieni no viņa slavenākajiem vārtu guvumiem bija 1993. gada aprīlī, kad viņš 96. minūtē guva uzvaras vārtus pret Sheffield Wednesday. Šie vārti radīja labi zināmo terminu “Fergie Time”, t.i., garās papildminūtes, kurās United vienmēr pamanās izglābties vai uzvarēt.

Tomēr kāpēc Brūss bija tik labs tieši ar sitieniem ar galvu? Kā stāsta bijušais komandas biedrs Pols Pārkers, galvenais iemesls slēpās viņa komandas biedra raksturā: “Nekas nespēja nobiedēt Brūsiju. Nekas nebija neiespējams. Viņš bija apņēmīgāks par ikvienu, ko es jebkad esmu pazinis. Viņš ar savu 183 cm augumu uzvarēja vairāk dueļus gaisā nekā spēlētāji, kuri bija 193 cm gari. Tomēr tas ne vienmēr nāca viegli – to var redzēt, paskatoties uz viņa degunu”.

Tomēr, neskatoties uz viņa tieksmi pēc vārtu guvumiem un deviņiem gadiem Manchester United rindās, Brūss nekad neizpelnījās godu valkāt Anglijas futbola izlases kreklu. 1987. gadā, t.i., tajā pašā vasarā, kad viņš uzvilka United sarkano kreklu, viņš izpelnījās uzaicinājumu uz Anglijas B izlasi, kurā viņš bija kapteinis draudzības spēlē pret Maltu, taču vēl tuvāk A komandai viņš tā arī nekad netika.

Tieši tas ir iemesls, kāpēc Brūss ir uzskatāms kā visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju.

Taču pats leģendārais aizsargs par savu nespēlēšanu izlasē teicis sekojošo: “Ar toreizējās Anglijas izlases galveno treneri Bobiju Robsonu savulaik satikos Benficā. Viņš pienāca pie manis un teica, ka viņam tomēr vajadzēja mani uzaicināt uz komandu. To, protams, bija patīkami dzirdēt, bet fakts ir tāds, ka man līdz šai dienai nav nevienas izlases spēles, ko parādīt… tas mani vienmēr padara mazliet skumju.”

Visi Stīva Brūsa vārti Manchester United labā: