Kad pasaules čempioni nestāv uz vietas

2024. gadā Ots Tanaks jau atkal pārstāvēs Hyundai komandā. 2019. gada pasaules rallija čempions pirmo reizi pievienojās korejiešu automobiļu ražotājam tūlīt pēc sava pirmā titula izcīnīšanas, taču vairs nav spējis sasniegt tādus pašus augstumus. Vai ir pietiekami labs iemesls uzskatīt, ka šoreiz būs citādāk?

Tanaks jau izmēģināja romantisko variantu, atgriežoties M-Sport pēc trim sezonām kopā ar Hyundai. 2011. gadā viņš pirmo reizi izjuta WRC garšu ar Ford; 2017. gadā līdzās Sebastjēnam Ožjē Tanaks jau uzvarēja savos pirmajos rallijos un sasniedza superzvaigznes statusu. Taču atgriešanās 2023. gadā šķita savādāka. Pēc sākotnējā solījuma kļuva skaidrs, ka M-Sport nav spējīgs tikt līdzi rūpnīcas komandām. Viņu automašīna bija tik tikko konkurētspējīga.

Kas varētu mainīties 2024. gadā? Protams, riepu homologācijas noteikumu dēļ kaut kas varētu mainīties, taču joprojām ir grūti redzēt M-Sport potenciālu apdzīt konkurentus. 35 gadus vecais Tanaks, iespējams, sajuta, ka viņa opcijas sāk izsīkt. Tomēr kur vēl viņš varēja doties? Toyota, komandu ar kuru Tanaks izcīnīja savu vienīgo pasaules čempionātu, tagad pārstāv Kalle Rovanpera – 23 gadus vecais jaunietis, kurš ir ceļā uz savu otro titulu pēc kārtas.

Tas atstāja tikai Hyundai, kuru Tanaks pameta vien 12 mēnešus iepriekš. Savā ziņā Rovanpera bija atslēga. Tā kā Tjerī Noivils jau neskaitāmo reizi nespēja sevi attaisnot, Hyundai uzskatīja, ka viņiem ir vajadzīgs vēl viens A kategorijas pilots, lai tiktu pie tituliem. Nekļūdies, Tanaks nebija viņu pirmā izvēle – tas bija pats Rovanpera, taču somam nebija nekāda iemesla pamest Toyota.

Kas attiecas uz Tanaka loģiku, tad šī ir cita Hyundai komanda ar jauno priekšnieku Sirilu Abitebulu un tehnisko direktoru Fransuā-Havjēru Demaisonu pie vadības grožiem. Abas puses uzskatīja, ka komandai varētu izdoties gūt panākumus. “Ar jauno komandas struktūru mums ir visi nepieciešamie instrumenti”, paziņojumā presei sacīja Tanaks.

Redzēsim, vai izdosies, kā iecerēts. Bieži vien tas tā nenotiek – līdzīgi kā 2023. gadā ar Tanaku un M-Sport, Ožjē 2019. gadā atkal pievienojās savam pirmajam darba devējam Citroën. Tomēr savstarpējās attiecības izvērtās pavisam neglītas. Pat publiski. Jau pēc gada viņš lauza līgumu un komanda no čempionāta izstājās pavisam.

WRC vēsturē par pasaules čempioniem ir kronēts 21 pilots. Tomēr kurš no viņiem ir atgriezies? Un ar kādiem rezultātiem? Patiesībā šādi rīkojies tikai retais. Sebastjēns Lēbs izcīnīja savus deviņus titulus ar Citroën un ir pārstāvējis citus ražotājus tikai kā nepilnīgs pilots. Tomi Makinens pārstāvēja Mitsubishi visu savu panākumu laikā līdz karjeras noslēgumam Subaru rindās. Markuss Gronholms no Toyota pārcēlās uz Peugeot un vēlāk uz Ford, savukārt leģendārais Kolins Makrejs savā karjerā pārstāvēja Subaru, Ford, Citroën un Škoda.

Ir vērts pieminēt…

Arī 2003. gada čempions Peters Solbergs savā karjerā nedaudz pamainīja komandas. Pēc rallija kroņa izcīnīšanas Norvēģijā viņu ar trīs gadu līgumu uzrunāja Malkolms Vilsons no Ford, taču viņa debijas sezona WRC 1999. gadā pārliecināja Subaru iejaukties. Pēc astoņiem gadiem (un viena titula) ar japāņu zīmolu, komanda no WRC izstājās; Solbergs turpināja strādāt privāti ar Citroën, līdz viņš atkal pievienojās Ford savai pēdējai WRC sezonai 2012. gadā.

Ari Vatanens izcīnīja savu vienīgo čempiontitulu 1981. gadā ar Ford, komandu, ar kuru viņš kļuva par profesionāli. Soms turpināja sacensties ar Opel, Peugeot, Mitsubishi un Subaru, līdz atgriezās Ford uz izvēlētiem notikumiem savas karjeras beigās.

Valters Rērls, kuru daudzi uzskatīja par 20. gadsimta labāko pilotu, WRC debitēja Opel rindās pirms pārcelšanās uz Fiat, kuras rindās viņš izcīnīja titulu 1980. gadā. Vēlāk 1982. gadā viņš atkal pievienojās Opel un izcīnīja savu otro pasaules čempiona titulu, neskatoties uz to, ka galvenā konkurence tajā gadā bija starp četru riteņu piedziņas mašīnām un aizmugurējo riteņu piedziņas Ascona.

Bet tagad parunāsim par trim pasaules čempioniem, kuri izceļas uz citu fona — un vienu, kuram Tanaks varētu līdzināties.

Ričards Bērnss – Subaru

Lai gan mūžībā aizgājušais anglis WRC debitēja ar Peugeot, kurā viņš atgriezās arī vēlāk, viņu galvenokārt atceras pēc varoņdarbiem kopā ar Subaru. Viņa pirmais darbs laika posmā no 1993. līdz 1995. gadam bija vairāk kā māceklim, taču pēc uzvarām pirmajās WRC sacensībās ar Mitsubishi no 1996. līdz 1998. gadam pie durvīm jau atkal klauvēja Subaru.

Pēc tuviem finišiem 1999. un 2000. gadā Bērnss beidzot kļuva par pasaules rallija čempionu 2001. gadā, tomēr jau nākamajā sezonā pārcēlās uz Peugeot. Līdzīgi kā Tanakam ar Hyundai, šis solis nenesa panākumus esošajam čempionam, un pēc divām neizteiksmīgām sezonām Bērnss 2004. gadā plānoja jau trešo reizi pievienoties Subaru.

Diemžēl rallija fani viņu trasēs vairs neredzēja – tieši pirms pēdējā rallija 2003. gadā Bērnss zaudēja samaņu ļaundabīga smadzeņu audzēja dēļ. Operācija un atveseļošanās bija veiksmīga, taču audzējs atgriezās, un 2005. gada 25. novembrī Bērnss devās aizsaulē tikai 34 gadu vecumā.

Karloss Saincs – Toyota

Sainca 196 WRC starti vēl pavisam nesen bija rekords, tāpēc nav jābrīnās, ka spānis savas karjeras laikā dažādos laikmetos pārstāvēja dažādas komandas. Pirmo iespēju viņš ieguva 1987. gadā Ford komandā, kurā viņš atgriezās 1996.–1997. gadā un pēc tam atkal 2000.–2002. gadā. Saincs paspēja pārstāvēt arī Lancia (1993), Subaru (1994-1995) un Citroën (2003-2005).

Taču lielākos panākumus viņš guva ar Toyota, kurai viņš pievienojās 1989. gadā. Pēc sezonas, ko viņš pavadīja ar Celica, Saincs kļuva par čempionu 1990. gadā, uzvarot četros rallijos, un pēc tam atkārtoja šo varoņdarbu 1992. gadā, pirms pameta komandu dēļ problēmām ar sponsoriem. No 1990. līdz 1992. gadam viņš kopumā uzvarēja 13 rallijos.

Saincs atgriezās Toyota 1998. gadā un nonāca vien 300 metru attālumā no sava trešā čempiona kroņa, līdz mehāniska problēma uzdāvināja titulu Tomi Makinenam. Saincs devās pensijā kā divkārtējs čempions, nespējot papildināt savus sākotnējos panākumus, neskatoties uz to, ka puse no viņa 26 rallija uzvarām tika izcīnītas pēc 1992. gada.

Juha Kankunens – Lancia un Toyota

Kādreiz jaunākais čempions, pirmais, kurš aizstāvēja savu titulu, pirmais, kurš izcīnīja četrus titulus, un pirmais, kurš uzvarēja ar trim ražotājiem. Kankunenam bija, maigi izsakoties, krāšņa karjera. Viņš startēja sešās dažādās rūpnīcas komandās, aizvadot divas sezonas ar Lancia un trīs ar Toyota. Viņš kļuva atpazīstams tieši ar japāņiem no 1983. līdz 1985. gadam.

Somu pilots pēc tam pārlēca uz Peugeot un attiecīgi ieguva savu pirmo titulu aiz Peugeot 205 stūres, taču, tā kā B grupa tika aizliegta no 1987. gada, Peugeot no WRC pēkšņi izstājās. Kankunens pievienojās Lancia un izcīnīja savu otro titulu, taču jau pēc gada devās prom, jo viņš juta, ka Itālijas komanda dod priekšroku vietējam pilotam Miki Biasjonam. Viņš uz īsu brīdi pievienojās Toyota, bet pēc tam atgriezās Lancia 1990. gadā, izcīnot savu trešo kroni 1991. gadā.

Tieši šeit satiekas Kankunena un Tanaka karjeras līknes. Tikko pēc čempiona titula izcīnīšanas un pārcelšanās uz citu komandu, 1988.–1989. gada sezonas ar Toyota nebija tik veiksmīgas, kā iecerēts. Taču 1993. gadā viņš atgriezās pie japāņu ražotāja un izcīnīja vēl vienu čempiona titulu, līdzīgi kā Tanaks cer izdarīt ar Hyundai.

Kas attiecas uz Tanaku? Kas zina, ko nesīs nākotne.