Hanss-Jorgs Buts guvis trīs vārtus arī Čempionu līgā: visus pret Juventus. Avots: Wikimedia Commons / Andre Zehetbauer

Kad vārtsargi gūst vārtus: Jaunākais soda sitienu maestro Eiropas augstākajās līgās

Futbols OlyBet 13.03.2024

Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.

Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Tieši tāpēc mēs nolēmām iepazīstināt Tevi ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.

9. vieta – Hanss-Jorgs Buts (33 vārti)

Vārtsargs, kurš bija iemesls, kāpēc Bundeslīgas mačos no 1997. līdz 2012. gadam vienmēr skandēja “Butt, Butt, Butt”. Tā mājinieku līdzjutēji Hamburgā, Leverkūzenē un Minhenē – atkarībā no tā, kur viņš spēlēja – pieprasīja 191. centimetru garajam spēlētājam realizēt soda sitienu.

Uz šiem lūgumiem Buts vairāk nekā bieži atbildēja – protams, ar galvenā trenera piekrišanu – Vācijas Premjerlīgā 26 reizes realizējot sitienus no 11 metru atzīmes. Tomēr, pirms mēs varam turpināt stāstu par Jorgu Butt (kā viņš labprātāk dēvē sevi, jo Hanss izklausās mazliet neģēlīgi), mums jāatgriežas 1974. gadā.

Futbola ceļojumu sācis kā uzbrucējs

Toreiz mūsu stāsta varonis dzimis (mazajā) Oldenburgas pilsētiņā ar 170 000 iedzīvotāju. Arī futbola treniņus viņš sāka netālu no mājām, TSV Grossenkneten komandā, taču nevis kā vārtsargs, bet gan kā uzbrucējs.

Tomēr viņa reakcijas kvalitātes un ātruma dēļ treneri toreiz centās viņu neatlaidīgi ievilināt starp vārtu stabiem, un 90. gadu sākumā viņiem tas beidzot izdevās: Buts kādu laiku pat trenējās paralēli.

Mačos viņš joprojām pildīja vārtsarga lomu un darīja to labi. Tik labi, ka viņa dzimtās pilsētas Oldenburgas pārstāvošā komanda nolēma uzaicināt viņu pievienoties klubam 1993./94. gada sezonā. Lai gan tas izklausās grezni, spēles tika aizvadītas tā laika ceturtajā spēcīgākajā līgā – Oberliga Nord.

Tomēr tā tika uzvarēta. Tiesa, Buta ieguldījums bija minimāls: viņš galvenokārt bija jauns, soliņu sildošs vārtsargs, kurš sezonā aizvadīja tikai divas spēles. Taču jau nākamajā sezonā, pakāpienu augstāk (!), viņš jau bija kluba svarīgākais vārtsargs, aizvadot 33 spēles.

Palika uzticīgs savai dzimtajai pilsētai

Ar savu sniegumu trešajā līgā viņš jau iekrita topošā darba devēja Hamburg SV acīs, taču vispirms Buts nolēma piedāvājumu noraidīt, jo gribēja pabeigt tēraudstrādnieka studijas dzimtajā pilsētā.

Lielā mērā tas ir tāpēc, ka viņa tēvs Johens bija metāla rūpniecības uzņēmuma direktors un jau 10 gadu vecumā, kad viņš pēkšņi paziņoja, ka kļūs par profesionālu futbolistu, bija iemācījis zēnam, ka paralēli karjerai futbolā ir jāapgūst arī profesija!

Tā rezultātā Buta akcijas Oldenburgā pieauga, un viņš tika uzskatīts par līderi. Un, kad vēlāk komanda vienā no līgas spēlēm nopelnīja soda sitienu – situācijā, kad viņu galvenais uzbrucējs nebija pieejams –, visu skatieni bija vērsti uz vārtsargu.

Viss sākās ar interesi

“Nekad nav bijis tā, ka es neprātīgi vēlētos gūt vārtus vai izvirzīt sevi uzmanības centrā. Tas vairāk attiecas uz atbildības uzņemšanos. Soda sitienu treniņus sāku Oldenburgā, lai labāk saprastu, ko vārtsargs jūt sitiena brīdī,” Buts skaidroja, kāpēc vispār treniņos sācis praktizēt 11 metru soda sitienus.

Taču, tā kā viņam labi veicās treniņos, viņam šīs tiesības tika uzticētas arī spēlē. Un pārējais, kā saka, ir vēsture. 95./96. gada sezonā Buts guva piecus vārtus no soda sitieniem – vienus no tiem pārejas spēlēs uz 2. Bundeslīgu – un palīdzēja savai komandai sasniegt otrās līgas līmeni.

Viņš turpināja kā soda sitienu maestro arī augstāk rangā, taču spēlēs, kurās Oldenburg devās kā pastarīši, nokļūt pretinieku komandas soda laukumā nebija vieglākais uzdevums. Galu galā sezonā tika nopelnīts viens soda sitiens un to realizēja tieši Buts.

Tā viņš ielika pamatus pats savam soda sitienu fenomenam, kas turpmākajos klubos izauga vēl lielāks. Lai gan pirmajā sezonā ar Hamburg viņam netika uzticēti soda sitieni, viņš šīs tiesības izpelnījās jau nākamajā sezonā.

Kluba labākais vārtu guvējs

Rezultāts? 1998./99. gada sezonā Buts realizēja septiņus 11 metru soda sitienus, tostarp divus vienā spēlē – maijā pret Stuttgart –, kļūstot par vienīgo vārtsargu Bundeslīgā, kuram izdevies paveikt šo varoņdarbu. Salīdzinājumam, neviens cits vārtsargs Vācijā nav guvis vairāk par diviem vārtiem (Andreass Kopke un Jenss Lēmans)!

Tomēr Buts pie tā neapstājās. Gadu vēlāk, t.i., 1999./2000. gada sezonā, viņš realizēja deviņus soda sitienus, tostarp divus vienā spēlē pret – jau atkal pret Stuttgart, un līdz sezonas beigām kopā ar Roju Prēgeru un Toniju Jebou kļuva par labāko vārtu guvēju sava kluba labā.

Lai gan laiks Hamburgā Butam bija veiksmīgs individuālā līmenī, komandai kopumā tas nebija pārāk veiksmīgs: labākie rezultāti bija trešā vieta 1999./2000. gada sezonā un Intertoto kausa izcīņas fināla sasniegšana. Tāpēc 2001. gadā viņš nolēma pāriet uz Bayer Leverkusen.

“Neverkusen” lāsts

Sava jaunā kluba rindās viņš piedzīvoja nebijušu sezonu un aprīļa vidū viņi bija iestrēguši cīņā par trīs zelta medaļām. Tas, kas notika toreiz, ir iemesls, kāpēc Leverkūzenes klubs tika nodēvēts par “Neverkusen”: viņi zaudēja kausa izcīņas finālā, divas reizes divu nedēļu ietvaro cieta sakāves līgā, kā rezultātā nācās samierināties ar otro vietu tikai ar viena punkta starpību, un visbeidzot, bet ne mazāk svarīgi – arī Čempionu līgas finālā.

Tomēr, pēc toreizējā galvenā trenera Klausa Topmelera domām, tieši Buts bija viens no galvenajiem spēlētājiem un iemesls, kāpēc Leverkūzenes klubs nokļuva tik tālu. Nākamajās sezonās tituli no Buta un Leverkusen diemžēl bija vēl tālāk.

Tomēr individuālajā līmenī spēle Leverkusen labā vārtsargam padevās labi: viņš nemainīgi bija kluba vadošais spēlētājs – kopā 255 spēles sešās sezonās – un gadu gaitā realizēja arī astoņus soda sitienus.

Viens no tiem, sitiens Schalke tīklā, nepārprotami izceļas uz pārējo fona. Šobrīd mēs aiztaupīsim vārdus un ļausim videoklipam runāt pašam par sevi. Šī joprojām ir viena no savdabīgākajām vārtu apmaiņām augstākā līmeņa futbolā:

Liktenīgā sarkanā kartīte

Taču viss viņa karjerā mainījās 2007. gada 10. februārī, kad Buts, kurš desmit gadu laikā kopumā bija izlaidis tikai četras līgas spēles, pret Frankfurtes Eintracht saņēma sarkano kartīti. Līdz ar to Leverkusen vārtos nākamajā mačā stājās 22 gadus vecais Renē Adlers. Viņš darbojās tik iespaidīgi, ka Buts tika atstāts uz rezervistu soliņa līdz pat sezonas beigām.

Saprotot, ka viņa laiks Leverkūzenē ir beidzies, Buts vēlējās doties tālāk un pirmo reizi karjerā paskatījās uz ārzemēm. Par galamērķi kļuva Lisabona un tās vadošais klubs Benfica, taču šis solis neizvērtās veiksmīgs. Portugāļu milža sastāvā viņš aizvadīja tikai vienu spēli.

2008. gada vasarā Buts jau atkal bija brīvais aģents, un tad, 34 gadu vecumā, viņš beidzot nolēma doties medībās pēc tā, kas viņam vēl nebija: trofejas. Jā, vācietis pārcēlās uz pašmāju gigantu Bayern Munich.

Kļuva par Bayern galveno vārtsargu

Lai gan tas publiski netika pateikts, visi saprata, ka tas bija gājiens kļūt par rezerves vārtsargu. Tātad, Butam vispirms nācās noskatīties, kā komandas vārtus sargā Maikls Rensings. Taču sezonas izšķirošajā fāzē tautietis guva pirksta savainojumu, tādējādi paverot durvis Butam.

Viņš šo izdevību izmantoja lieliski. Pie tam tik lieliski, ka viņš kļuva par Bayern galveno vārtsargu nākamos divus gadus! Galu galā Buta bilance Minhenes kluba labā bija 89 mači un arī 1 (!) vārtu guvums.

Tas notika 2010. gada 20. septembra Čempionu līgas spēlē pret Juventus. Lai gan tā bija grupas spēle, Bayern bija ar muguru pret sienu: lai progresētu, bija nepieciešama uzvara.

Tomēr tonakt spēle iesākās ne pārāk daudzsološi. Jau 19. minūtē Dāvids Trezegē izvirzīja Torino vadībā. Tomēr 30. minūtē Bayern komandai parādījās gaismas stars, kad pretinieku soda laukumā tika nogāzts Ivica Oličs. Rezultāts? Soda sitiens.

Vārtu guvumi pret Bufonu

Un, protams, tieši Butam tika dotas tiesības izpildīt šo sitienu patiesi izšķirošā situācijā. “Iepriekšējos klubos, kad neviens nejutās pārliecināts, es uzņēmos atbildību,” to vakaru Turīnā atcerējās vārtsargs.

“Kad sagatavoju bumbu sitienam, es nezināju, kurā virzienā to raidīšu. Nolēmu pavērot vārtsarga reakciju. Džanluidži Bufons nolēma lēkt pa labi, bet es situ pretējā virzienā, panākot rezultātu 1:1.

DID YOU KNOW?
Former Bayern & Leverkusen keeper Hans-Jörg Butt scored 3 times in the #UCL for 3 different clubs – all against Juventus. ⚽️ pic.twitter.com/uoqi6azOGj
— UEFA Champions League (@ChampionsLeague) November 18, 2016

“Beigās mēs uzvarējām šo spēli ar 4:1, un visa spriedze tika noņemta no mūsu pleciem: gan laukumā, gan ārpus tā. Sezonas mums izskaņā izdevās izcīnīt divas zelta medaļas un sasniegt arī Čempionu līgas finālu,” savas karjeras veiksmīgāko sezonu, kas, tiesa, noslēdzās ar 0:3 zaudējumu pret Inter Milan, atceras Buts.

Interesanti, ka šīs divas zelta medaļas bija vienīgās Buta karjerā. 2011./12. gada sezonā viņš ar Bayern sasniedza Čempionu līgas finālu, taču tovakar 11 metru soda sitienu sērijā viņiem nācās atzīt Chelsea pārākumu. Protams, toreiz Buts bija uz rezervistu soliņa, jo pienākumus vārtos jau pildīja Manuels Noiers.