Kad vārtsargi gūst vārtus: Vārtsargs, kurš sāka kā uzbrucējs, bet kļuva par seškārtēju valsts čempionu
Vārtu gūšana futbolā ir īstena māksla, ko, protams, vislabāk spēj realizēt uzbrucēji. Tomēr arī dažiem pussargiem un aizsargiem tas padodas nenoliedzami labi. Atcerēsimies, ka ar šādu aizsargu sarakstu jau esam Tevi iepazīstinājuši agrāk tepat Olybet.TV.
Tomēr dažkārt var gadīties, ka uz tablo parādās arī vārtsarga vārds, un tas nav saistīts ar vārtu guvumu savos vārtos. Sākot no šodienas mēs Tevi iepazīstināsim ar neparasti rezultatīviem vārtsargiem kā daļu no citas desmit rakstu sērijas.
10. vieta – Misaels Alfaro (31 vārtu guvums)
Sāksim ar 42 kārtējo Salvadoras izlases futbolistu Misaelu Alfaro, par kuru — mēs esam diezgan pārliecināti – lielākā daļa futbola cienītāju iepriekš nemaz nav dzirdējuši.
Tas varētu būt trīs iemeslu dēļ: pirmkārt, viņš ir no Salvadoras, otrkārt, futbolista karjeru sācis tālajā 1988. gadā, treškārt, visu savu karjeru – kas bija 22 (!) sezonas gara – pavadījis dzimtenē.
Draugi viņu dēvē par “Misa”, bet līdzjutēji par “La Rata”. Alfaro ceļš uz futbolu sākās mazajā piekrastes pilsētiņā Lalibertadā, kas atrodas 30 kilometrus no galvaspilsētas Sansalvadoras.
Plūca uzvaras laurus ar četriem dažādiem klubiem
Lai gan savus pirmos soļus futbolā Alfaro spēra tur, vispirms viņš kāpa uz lielās skatuves galvaspilsētas kluba Alianza FC rindās. Sākotnēji viņš bija rezerves vārtsargs, taču durvis viņam pavēra tautieša Gasparina Ernandesa savainojums, pēc kura Alfaro atpakaļ vairs neatskatījās.
Aquí una recopilación de algunos goles del portero salvadoreño 🇸🇻 Misael Alfaro (@MisaelAOficial)👇🏽 pic.twitter.com/pvyWfPdiIb
— LA L⚽️MITA (@LaLomita87) March 23, 2020
Alianza labā viņš aizvadīja sešas sezonas pēc kārtas (1988. -1994.), pēdējā sezonā kļūstot par valsts čempionu. Pēc tam Alfaro kļuva par vārtsargu citam pašmāju klubam CD Luis Ángel Firpo, kura rindās viņam kaklā tika kārtas trīs zelta medaļas (1998., 1999. un 2000. gadā).
Tas pats notika arī viņa nākamajā klubā 2003. gadā (čempions ar San Salvador FC) un vēlāk arī 2007. gadā (čempions ar Isidro Metapán).
Īsāk sakot, Alfaro kļuva par sava veida ceļojošo trofeju Salvadorā, vienmēr ņemot līdzi čempionu titulu, lai kur viņš dotos. To viņš paveica gan ar atvairītajiem sitieniem, gan paša gūtajiem vārtiem, kurus karjeras laikā kopā viņš guva 31 reizi.
Alfaro atvairīto sitienu un gūto vārtu izlase (piemēram, soda sitiens no 1:22):
11 soda sitieni un 20 brīvsitieni
Lai gan nav pārāk precīzas statistikas par Salvadoras futbola līgu gadsimtu mijā, futbola pazinēji ir apkopojuši informāciju, ka 11 no 31 Alfaro vārtiem gūti no soda sitieniem un 20 no brīvsitieniem.
Iespējams, šī bilance būtu vēl iespaidīgāka, ja nopietns kakla savainojums nebūtu pielicis punktu viņa karjerai 2010. gadā. Tajā pašā laikā ir vērts norādīt, ka Alfaro tajā brīdī bija jau 39 gadi, tāpēc kādā brīdī laika zobs viņu tik un tā būtu panācis.
Ja kādam interesē, kā Alfaro kļuva par tik labu brīvsitienu speciālistu, galvenais slēpjas tajā, ka viņš līdz 16 gadu vecumam bija laukuma spēlētājs.Vai precīzāk – uzbrucējs.
Viņš tika iecelts par vārtsargu valstsvienībā
“Bērnībā mani norīkoja par vārtsargu tikai tad, kad mūsu pamatvārtsargs netika uz spēli vai kad to īpaši lūdza jauniešu treneri. Tomēr kopumā es biju vai nu uzbrucējs, vai, ja nepieciešams, centra aizsargs,” viņš atklāja presei par saviem gadiem dzimtajā pilsētā Lalibertadā.
Pateicoties viņa sniegumam tur, Alfaro nopelnīja uzaicinājumu uz Salvadoras jauniešu izlasi, kur viss mainījās. Proti, treneru duets Remberto Santilana un Lorenco Marokvins viņā “kaut ko” saskatīja, tāpēc viņi lūdza Alfaro spēlēt starp vārtu stabiem. Un tā viņš tos nekad nepameta…
“Tātad viņi manī kaut ko saskatīja, jo, kad vēlāk spēlējām kvalifikācijas sērijā pret Meksiku, Kostariku un Jamaiku, es jau biju pamatvārtsargs. Pēc atgriešanās dzimtenē un pašmāju klubā Alianza man lūdza spēlēt tieši kā vārtsargam,” viņš atminējās savu dzīvi mainošo maču.
Nekādas nožēlas par lēmumu
Lai gan augstākajā līmenī Alfaro startēja tikai kā vārtsargs, spēlējot uz ielas ar draugiem – galu galā mēs joprojām runājam par Latīņameriku – viņš turpināja darboties kā laukuma spēlētājs. “Man šajās spēlēs vairāk patika būt uzbrucējam, jo kā vārtsargu Tu vienmēr tiki vainots, kad pieļāvi kļūdas. Spēlējot prieka pēc, tas vienkārši noņēma visu azartu,” viņš skaidroja.
“Vārtsarga amats ir kaut kas unikāls šajā pasaulē, un, ja Tev nav tam nepieciešamās personības un rakstura – Tev ir jāiztur daudz kritikas -, tad Tu vari ļoti ātri sabrukt,” sacījis Alfaro, apstiprinot, ka, ja viņš varētu atsākt savu karjeru, viņš tomēr izvēlētos vārtsarga amatu. “Vārtsargs uz mūžu. Salvadoras vārtsargs!
Tikšanās ar Kanādu un Gvatemalu
Ja jau minējām Salvadoru – Alfaro savu valstsvienību kopumā pārstāvēja 42 reizes, taču izlases labā vārtus tomēr nespēja gūt. Tomēr salvadorieši nekad nav bijuši – un joprojām nav – dalībnieki nevienā lielajā turnīrā.
Līdz ar to Alfaro kopā ar izlasi nevar lepoties ar pārāk iespaidīgām uzvarām. Tomēr par saviem lielākajiem sasniegumiem viņš uzskata neizšķirtu ar 0:0 pret Kanādu 1998. gada Pasaules kausa kvalifikācijas sērijā un 1:0 uzvaru pār Gvatemalu 2002. gada Pasaules kausa kvalifikācijas sērijā.
“Tajā brīdī mēs viņus nebijām uzvarējuši vairākus gadus, un Raula Diasa Akra sitiens ar galvu bija tas, kas mums dāvāja šo saldo uzvaru. Tās bija skaistas spēles, ”sacīja Alfaro.
“Tas” duelis ar Brazīliju
1998. gadā viņam izdevās uzspēlēt arī pret Brazīliju, un, lai gan rezultāts nebija pārlieku pozitīvs – futbola burvji pateicoties Edmundo, Romario un Elbera (x2) vārtu guvumiem uzvarēja ar 4:0 –, arī šis mačs Alfaro palicis atmiņā.
“[Viņu vārtsargs Klaudio] Tafarels man uzdāvināja savu kreklu pēc šīs spēles: es to joprojām glabāju ar lielu mīlestību, jo viņš ir vārtsargs, uz kuru es skatījos visu savu karjeru,” atklāja Alfaro.
Bez Tafarela viņa mājās var atrast vēl divus Brazīlijas izlases spēlētāju kreklus, proti, Romario un Rožerio Seni, par kuriem mēs runāsim vēlāk šajā sērijā. Bet par to parunāsim gaidāmajos rakstos!
P.S. Ja Tevi interesē arī mūsu “Kad aizsargi gūst vārtus” rakstu sērija, vari ar to iepazīties šeit:
- 10. vieta: 200 tūkstošu ieguldījums, kas pārsteidza ikvienu
- 9. vieta: Brazīlijas bombardieris Robertu Karlušs
- 8. vieta: Vācijas bombardieris vārdā Pauls
- 7. vieta: Visu laiku labākais aizsargs, kurš nekad nav pārstāvējis Angliju
- 6. vieta: Anglijā dzimušais 11 metru maestro, kurš pārstāvēja Skotiju
- 5. vieta: Spēlētājs, kuru lielākā daļa ienīst, bet mājas pūlis mīl
- 4. vieta: Francijas balsts, kurš karjeru sāka tāpat kā leģendārais igaunis Vasiļjevs!
- 3. vieta: Īstena Real un Spānijas izlases leģenda
- 2. vieta: Argentīnas varonis, kurš nebija draugos ar Maradonu
- 1. vieta: Barcelona un Nīderlandes leģenda, kas pārspēj pat uzbrucējus
