Kāpēc Chelsea var atļauties tērēt tik daudz?
Vairāk nekā 420 miljoni eiro. Šo astronomisko summu Londonas Chelsea ir paspējusi iztērēt spēlētāju tirgū no pērnā gada jūlija līdz šodienai. Šis skaitlis ļoti ātri varētu pārvērsties par 470, ja tiks īstenoti visu jauniegādāto spēlētāju bonusu nosacījumi.
Īsāk sakot, aptuveni 6 mēnešu laikā šādi tika izšķērdēts gandrīz pusmiljards eiro. Izšķērdēts, jo pusceļā uz 2022./23. gada Premjerlīgas sezonas finišu Chelsea atrodas tikai tabulas vidusdaļā, 10. vietā. Kā klubs var atļauties šādus ieguldījumus, nesaņemot sodus vai nepārsniedzot UEFA Finanšu godīgas spēles programmas noteiktos limitus?
Atbilde uz šo jautājumu pastāv, taču tā ir detalizēti jāanalizē. Vienīgais mājiens, ko varam dot, ir tas, ka neskatoties uz iztērētajiem līdzekļiem un to, ko klubs, iespējams, tērēs nākamajos spēlētāju transfēru periodos, risks tikt sodītiem no UEFA vai pašas Premjerlīgas puses ir gandrīz nulle. Salīdzinot ar konkurentiem, Chelsea rīkojas gudri un ar iespaidīgu ātrumu, vienlaikus nepārkāpjot noteikumus.
Sāksim ar noteikumiem
Saskaņā ar Premjerlīgas noteikumiem futbola klubs var zaudēt ne vairāk kā 105 miljonus sterliņu mārciņu 3 gadu ietvaros, lai gan tiek pieļauti izņēmumi, ja zaudējumi ir saistīti ar ieguldījumiem sieviešu komandā, infrastruktūrā vai akadēmijā.
Tomēr saskaņā ar UEFA noteikumiem klubi var reģistrēt zaudējumus par 3 gadu periodu, kas pārsniedz 60 miljonus salīdzinājumā ar saviem ienākumiem, ja spēlētāju algās tiek tērēti ne vairāk kā 70%.
Tātad vai ir iespējams, ka Chelsea, iztērējot vairāk nekā 425 miljonus 6 mēnešu laikā, neriskē ar neko?
Atbilde ir jā. Kopš jauno īpašnieku ierašanās Londonas klubs ir iegādājies vairākus spēlētājus par ievērojamu naudas apjomu, bet to dara, parakstot ilgtermiņa līgumus, kuru ilgums ir no 5 līdz pat 7,5 gadiem.
Kāpēc tas ir svarīgi? Jo UEFA Finanšu godīgas spēles (FFP) programmas noteikumi patiesībā ir balstīti uz amortizētajām izmaksām un izdevumiem, kas radušies 3 gadu laikā, nevis uz vienu darījumu vai vienu sezonu. Un Chelsea, pērkot dārgus spēlētājus, bet liekot viņiem parakstīt ilgtermiņa līgumus, var sadalīt šo spēlētāju samaksu uz visu līguma darbības laiku. Faktiski “Blues” nesamaksāja 70 miljonus plus 30 miljonu prēmiju Doņeckas Shakhtar, bet tā vietā maksās ukraiņu klubam gadu no gada, līdz beigsies Mudrika līgums (ko viņš parakstīja līdz 2031. gadam).
Citiem vārdiem sakot, Chelsea ir iztērējusi teju 100 miljonus par Mudriku, jā, taču viņa izmaksu amortizācija un atliktā šīs operācijas apmaksa visā līguma darbības laikā (papildus viņa algai) radīs izdevumus, kas veido nedaudz vairāk par 13 miljoniem eiro gadā. FFP ņem vērā tieši to un gada izdevumus, nevis kopējos izdevumus.
Ne tikai tas – atšķirībā no spēlētāju iegādes izdevumiem, spēlētāju pārdošanas rezultātā radušās izmaksas uzreiz nonāk kluba kasē. Ko tas nozīmē? Ja es esmu Chelsea un es pārdodu Tomorī un Eibrahamu par aptuveni 70 miljoniem eiro, man uzreiz ir pieejami 70 miljoni. Ja es tajā pašā transfēru periodā iztērēju 100 miljonus par spēlētāju, kurš paraksta līgumu uz 7 gadiem, par šo spēlētāju es maksāju vien nedaudz vairāk par 10 miljoniem gadā.
Vai saprati viltību? Nav brīnums, ka Chelsea ir komanda ar lielāko peļņu visā Premjerlīgā attiecībā pret ienākumiem no pārdotajiem spēlētājiem, pēdējo 10 gadu laikā iekasējot 688 miljonus mārciņu (apmēram 750 miljonus eiro). Tam tiek pievienoti ieņēmumi no TV reklāmas tiesībām, no trofeju uzvarām (120 miljoni par uzvaru Čempionu līgā 2021. gadā) un, protams, visiem kluba sponsoriem.
Ko tas nozīmē absolūtos skaitļos?
Chelsea uzņemas riskus. Ja klubs nekvalificēsies Eiropas līmeņa sacensībām, uz pāris sezonām var nākties atteikties no lieliem izdevumiem vai arī pārdot daļu spēlētāju, lai izvairītos no sodiem. Tomēr, galvenokārt, klubs riskē ar spēlētāju līgumiem.
Mudriks, tāpat kā citi jaunpienācēji, būtībā ir likmes. Pieņemsim, ka Chelsea par viņu maksā 8 miljonus gadā 7 gadus pēc kārtas. Tas varētu izrādīties pareizais gājiens, ja spēlētājs uzrādīs vērtīgus rādītājus un kļūs par vienu no līderiem. Gluži pretēji, tas var izrādīties neveiksmīgs darījums, ja spēlētājs neattaisnos uz sevi liktās cerības un tiks nosēdināts uz rezervistu soliņa, tomēr joprojām izmaksājot klubam 8 miljonus gadā.
Chelsea ir tikai piemērs šāda veida finansiālai rīcībai. Daudzi klubi izmanto līdzīgus grāmatvedības trikus, īpaši Itālijā, kur Juventus nesen saņēma sodu 15 punktu apmērā par finansiāliem pārkāpumiem. Tā ir tikai aisberga redzamā daļa. Esi gatavs nākotnē dzirdēt daudz līdzīgu stāstu.
