Kāpēc Efes jaunā ēra beidzās ar atlaišanu?

Eirolīgas basketbola klubs Stambulas Anadolu Efes pēc 24. spēļu kārtas atlaida savu galveno treneri Erdemu Džanu. Viņa kā Ergina Atamana pēcteča uzdevums bija atgriezt Turcijas milzi Vecās pasaules basketbola virsotnē. Diemžēl bez panākumiem. Tomēr kāpēc tieši viņa misija nogāja greizi?

Pēc izcīnītiem diviem (pēc kārtas) Eirolīgas tituliem ar Atamanu – pēc turka vārdiem, trīs, jo viņi bija līderi pirms priekšlaicīgā sezonas noslēguma pandēmijas dēļ –, pagājušā vasara Efes piedzīvoja pārmaiņu viesuli.

Bez Atamana komandu pameta vairāki nozīmīgi spēlētāji, tostarp viens no komandas līderiem Vasilje Mičičs, kurš beidzot pārcēlās uz NBA klubu Oklahoma City Thunder. Efes augstākā vadība paziņoja, ka drīzumā tiks ieviests taupības režīms, taču ar vairākiem smagiem līgumiem un zvaigznēm šajā sezonā mērķis bija cīnīties par augstākajām vietām.

Vietējos basketbola medijos par Džanu vairākkārt izskanējis, ka viņš ir Eirolīgas jaunpienācējs. Jā, turks, kurš pagājušajā sezonā paveica lielisku darbu ar Ankara Türk Telekom un Vecās pasaules otrajā spēcīgākajā sērijā virzīja klubu līdz Eirokausa finālam, iepriekš nebija bijis galvenais treneris Eirolīgā. Tomēr Džans iekrāja vērtīgu pieredzi deviņus strādājot kā cita Stambulas giganta Fenerbahçe trenera asistents un cita starpā sadarbojies arī ar leģendāro Žeļko Obradoviču.

Turklāt vienu sezonu viņš pavadīja kā NBA kluba Utah Jazz trenera asistents un strādāja arī Turcijas izlasē, tāpēc runas par viņa pieredzes trūkumu augstākā līmeņa basketbolā bija klaji meli vai vienkārši neziņa.

Bez dažiem turku spēlētājiem Efes sastāvs starp divām sezonām tika papildināts, piemēram, ar Dariusu Tompsonu, kurš uzplauka Baskonia rindās un kļuva par vienu no labākajiem saspēles vadītājiem Eirolīgā. Tāpat arī Dereks Viliss, kurš ir ļoti labs šāvējs, un Tairīks Džonss, kurš spīdēja Eirokausā ar Türk Telekom.

Efes gadījumā bija skaidrs, ka viņu lielākais klupšanas akmens varētu būt traumu krīze, jo, ja komandas septiņi vai astoņi kodola spēlētāji bija visaugstākajā līmenī, pēc viņiem bija liels spēlētāju kvalitātes kritums. Par nelaimi Džanam traumas nāca…

Iegansts, aiz kura neviens nevēlas slēpties

Rezultātā Efes nācās spēlēt bez tādiem nozīmīgiem spēlētājiem kā Rodrigs Bobuā, Elaiža Braients, Vils Klibērns, Tibors Pleiss, Ante Žižičs un Viliss.

Protams, sportā neviens treneris vai sportists nevēlas slēpties aiz traumām, taču, skatoties uz Efes pašreizējo sezonu, to ietekmi nevar ignorēt. Ar Vāciju par pasaules čempionu kronētais Justuss Hollacs ir pieklājīgs spēlētājs noteiktā līmenī, taču viņš neiztur Eirolīgas līmeni un nevajadzētu būt spēlei, kurā viņš spēlē ilgāk par desmit minūtēm. Jā, piemēram, 13. kārtā pret ALBA Berlīnē Hollacs aizvadīja labu spēli, taču ALBA nav Eirolīgas līmeņa komanda.

Tajā pašā laikā jāuzteic Efes vadība, kura Džanam deva zaļo gaismu pussarga Maika Dauma un centra Daniela Oturu izīrēšanai. Ūdenī iemestie amerikāņi ar saviem uzdevumiem tika galā vai nu labi, vai pat brīžiem izcili, taču lielās traumu krīzes laikā arī aizmugures līnijai bija nepieciešams papildinājums. Tomēr tas tā arī nenāca.

Efes traumu krīzi labi ilustrē fakts, ka Džana ērā, t.i., 24 spēļu kārtās vismaz 20 spēlēs piedalījās tikai četri spēlētāji. Tālāk visvairāk spēļu (15) aizvadījuši Viliss un Hollacs.

Ļoti vāja aizsardzība

Jau sezonas sākumā bija skaidrs, ka 16-kārtējā Turcijas čempiona Efes vājākā puse ir aizsardzība, jo, lai gan uzbrukuma statistika bija virs vidējā līmeņa, viņi bija vieni no vājākajiem līgā, kad runa bija par pretinieku apturēšanu Džana vadībā. Piemēram, Efes ļāva pretiniekiem gūt 120,56 punktus no 100 uzbrukumiem.

Aizsardzība bija vāja gan pa perimetru, gan zem groza, bet bieži vien abu apvienojums. Vienkāršāk sakot: ja Tevi pastāvīgi apdzen aizsargi, zem groza ir nepieciešams Valters Tavaress vai Mustafa Fols, vai arī Tu tiksi pārplēsts uz pusēm.

Komandas lokomotīve Šeins Larkins galvenokārt ir uzbrukuma spēlētājs, kura aizsardzība nekad nav bijusi kaut kas iespaidīgs. Tompsons nav slinks aizsardzībā, taču viņu nevar uzskatīt par bumbas bloķētāju, un arī Baskonia amatpersonas pagājušajā vasarā izteicās, ka pēc Tompsona aiziešanas klubs gribējis kādu, kas būtu fiziskāks un spētu savaldīt pretinieku bīstamākos spēlētājus.

Braienta un Bobuā savainojumi uzlika spēcīgu zīmogu Efes perimetra aizsardzībai. Tiesa, francūzis neizlaida pārāk daudz spēļu, taču viņš nesacentīsies pilnā sparā pret pretinieku uzbrukuma zvaigznēm veselas 40 minūtes, it īpaši situācijā, kad Džanam bija nepieciešams spēcīgs viņa ieguldījums mešanā, jo Tompsons ir bijis vājš uzbrukumā un Larkina slodze ir milzīga.

Runājot par spēli zem groza, bija skaidrs, ka aizsardzībā nebūs neviena trīs sekunžu laukuma valdnieka. Pleiss ir 221 cm garš, taču nav īpaši kustīgs, tāpēc, spēlējot no aizsega, neizbēgami iedzīvosies nepatikšanās. Žižičs vienmēr ir bijis uz uzbrukumu orientēts centrs, un jaunais papildinājums Džonss priekš Eirolīgas centra ir nedaudz pārāk īss. Tāpat viņam arī bija vajadzīgs ilgs laiks, lai pielāgotos Vecās pasaules augstākajam basketbola līmenim.

Skatoties uz statistiku, Efes aizsardzības spēle nav uzlabojusies arī ar Oturu, taču centrs ar Nigērijas un ASV saknēm spēj pildīt groza aizsarga lomu labāk nekā viņa kolēģi. Galu galā Tev var būt daži labi individuālie aizsardzības spēlētāji, bet labas aizsardzības pamatus ieliek tikai komandas darbs. Un Efes to vajadzēja daudz.

Jāskatās, vai un kā Efes aizsardzība mainīsies jaunā galvenā trenera horvāta Tomislava Mijatoviča vadībā, kurš Efes organizācijā ir darbojies pēdējos 14 gadus. Pirmās pazīmes ir iepriecinošas, jo 25. kārtā ar 79:73 tika pieveikta Milan, tomēr nevar neatzīmēt, ka Itālijas klubs ir viena no sliktākajām uzbrūkošajām komandām Eirolīgā. Tomēr jau nākamajā spēlē, kas tika aizvadīta Rīgā, ar 105:91 tika sagrauts Telavivas Maccabi, kas uzbrukuma reitingos ir krietni virs viduvējā rādītāja.

Horvātijas zelta iespēja

Lai gan Efes galvenā problēma ar Džanu bija aizsardzība, arī uzbrukums nebija bez trūkumiem. Pirmkārt, jāizceļ salīdzinoši vājie tālmetieni, proti, 24 spēļu kārtās turku milzis realizēja 35,42% trīspunktu metienu, lai gan labu metēju komandai ir gana. Tikai četri klubi guva sliktākus punktu rādītājus nekā Efes.

Tāpat Efes pietrūka asuma arī uzbrukumā. Piemēram, viņi pieļauj 18,3 pārkāpumus spēlē, kas līgā ir otrais sliktākais rādītājs aiz Kauņas Žalgiris. Tiesa, nevar rādīt ar pirkstu uz traumām, jo vesels palicis komandas līderis un karstākais šāvējs Larkins, bet, piemēram, Tompsons nav bijis tik aktīvs uzbrukumā kā pagājušajā sezonā Baskonia rindās.

Efes un Džana ceļi šķīrās pēc apkaunojošā zaudējuma ar 70:96 pret Žalgiris. Šajā spēlē Lietuvas klubu basketbola gods un lepnums otrajā ceturtdaļā paspēja izvirzīties vadībā ar 30 punktu pārsvaru. Treneris nemitīgi bija nikns uz saviem vīriem, taču izrāvienu šajā spēlē tā arī neizdevās atrast. Skeptiķi teiktu, ka spēlētāji vienkārši pārstāja klausīties treneri.

Domājams, ka sadarbība ar turku beidzās arī tāpēc, ka deviņas kārtas pirms regulārās sezonas beigām Efes pozīcija Eirolīgā bija sarežģīta, un nekas neliecināja, ka spēle varētu būtiski uzlaboties ar Džanu pie vadības grožiem pat situācijā, kad savainojumi komandu vairs nemocītu.

Mijatovičam, kurš ilgus gadus strādāja par trenera asistentu, tagad ir zelta iespēja sevi pierādīt Efes vadībai. Pašlaik “Play-in” slieksnis ir vien divu uzvaru attālumā, kam neatsverami palīdzēja pagājušās ceturtdienas uzvara pār Maccabi. Zaudējums būtu nozīmējis, ka Efes nāktos samierināties ar faktu, ka jau otro sezonu pēc kārtas izslēgšanu spēļu kvalifikācijā viņiem nav ko darīt. Pašlaik cerība vēl nav zaudēta.