Kāpēc futbolam olimpiskajās spēlēs neļauj uzplaukt?
Kamēr Spānija par Eiropas čempioni futbolā tika kronēta 14. jūlijā, jaunā olimpiskā čempiona meklējumi sākas jau šodien, 24. jūlijā. Lielākajā daļā sporta veidu olimpiskajai zelta medaļai ir augstākais prestižs, taču futbols no šīs normas krasi atšķiras.
Tas ir tāpēc, ka olimpiskajā turnīrā galvenokārt piedalās futbolisti, kas jaunāki par 23 gadiem, un katrā komandā ir atļauti ne vairāk kā trīs vecāki spēlētāji. Tomēr kāpēc šis noteikums pastāv vasaras lielākajā sporta notikumā? Īsā atbilde ir nauda. Garā atbilde…
Futbols ir bijis neatņemama Olimpiskās programmas sastāvdaļa kopš 1900. gada, un sākotnēji to organizēja vietējās federācijas, piemēram, Anglijas Futbola asociācija 1908. gada Londonas spēlēm. Tomēr līdz 1924. gadam šos pienākumus uzņēmās Starptautiskā Futbola federācija (FIFA).
Uzsvars uz Pasaules kausu
Futbola turnīri 1924. gada Parīzes un 1928. gada Amsterdamas olimpiskajās spēlēs bija ārkārtīgi populāri, un tas mudināja FIFA Žila Rimeta vadībā 1930. gadā izveidot pašiem savas sacensības – Pasaules kausu.
FIFA centieni popularizēt šo jauno turnīru noveda pie tā, ka futbols tika izņemts no 1932. gada olimpiskajām spēlēm. Līdz 1936. gada Berlīnes spēlēm FIFA un Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) samierinājās, atzīstot to savstarpējo atkarību.
Toreiz olimpiskās spēles stingri ievēroja Pjēra de Kubertēna ideālus, ļaujot sacensties tikai amatieriem. Bet, kad futbolā profesionālisms nostiprinājās, labākie spēlētāji kļuva nepiemēroti olimpiskajām spēlēm.
Austrumu bloka dominēšana
Tā bija lieliska ziņa Austrumu blokam, jo lielāko daļu labāko sportistu tur finansēja valsts, kas ļāva viņiem startēt olimpiskajās spēlēs. Tas noveda pie tā, ka Padomju Savienība un tās satelīti dominēja olimpiskajā futbolā no 1948. līdz 1980. gadam.
Lai ilustrētu šo dominējošo stāvokli: no 28 šajā periodā piešķirtajām medaļām 23 tika piešķirtas Austrumeiropas valstīm. To dominējošo stāvokli beidzot pārtrauca Zviedrija (zelts 1948. gadā un bronza 1952. gadā), Dānija (bronza 1948. gadā un sudrabs 1960. gadā) un Japāna (bronza 1968. gadā).
1984. gada Losandželosas spēlēs SOK nolēma ļaut sacensties profesionāliem futbolistiem. Tomēr FIFA joprojām iebilda pret labāko spēlētāju piedalīšanos turnīrā, kas varētu konkurēt ar Pasaules kausu.
Eksperimenti ar noteikumiem
Tādējādi tika panākts kompromiss: lai gan komandas ārpus Eiropas un Dienvidamerikas varēja laist laukumā savus spēcīgākos spēlētājus, UEFA un CONMEBOL valstīm, kuras līdz šim bija uzvarējušas visos Pasaules kausos, tika atļauts izmantot tikai tos futbolistus, kuri nebija spēlējuši Pasaules kausā.
Līdzīgi noteikumi tika piemēroti 1988. gada olimpiskajās spēlēs ar nelielām izmaiņām Eiropas un Dienvidamerikas komandām: futbolisti, kuri iepriekš vienā Pasaules kausa spēlē bija nospēlējuši mazāk par 90 minūtēm, tagad arī varēja piedalīties.
Līdz 1992. gadam, pastiprinoties arī citu kontinentu valstsvienībām, FIFA ieviesa U23 noteikumu, pārvēršot olimpiskās spēles būtībā par jauniešu turnīru. SOK, apzinoties futbola nepieciešamību, vienkārši bija jāpiekrīt šim lēmumam…
Taču tas noveda pie turpmāka kompromisa attiecībā uz 1996. gada spēlēm, ļaujot katrai komandai iekļaut trīs spēlētājus, kas vecāki par 23 gadiem, un šis noteikums ir spēkā arī šodien.
FIFA aizsargā Pasaules kausu
FIFA Pasaules kausa izcīņas aizsardzība ir finansiāli motivēta, jo spēlētāju pārklāšanās var mazināt turnīra prestižu un ieņēmumus. Piemēram, 2022. gada Pasaules kausa izcīņa Katarā FIFA nopelnīja 7,5 miljardus USD.
Lai gan mums varētu nepatikt U23 noteikums, tas tomēr nodrošina aizrautību: piemēram, tas ļāva Nigērijai un Kamerūnai izcīnīt olimpisko zeltu attiecīgi 1996. un 2000. gadā. Ievērojami spēlētāji, kas spīdēja Āfrikas valstu labā, ir Džejs Džejs Okoča, Nvankvo Kanu, Selestins Babajaro un Samuels Eto’o.
Pēdējos gados olimpiskais futbols ir vairāk līdzinājies tradicionālajai spēlei, kopš 2004. gada zeltu izcīnījusi Argentīna (divas reizes), Meksika un Brazīlija (divas reizes).
Kuri ir favorīti?
Čempionu titulu aizstāvošā Brazīlija Parīzes olimpiādē nepiedalīsies, atšķirībā no tās sīvākās konkurentes Argentīnas. Manchester City zvaigznes Huliana Alvaresa vadībā Argentīna lepojas ar iespaidīgu uzbrukuma potenciālu. Galvenais treneris Havjers Maskerano izsaucis arī veterānus Nikolasu Otamendi (Benfica) un Žeronimo Rulli (Ajax), nostiprinot izlases zelta medaļas pretendentu statusu.
Viņiem būs spēcīga konkurence no Francijas un Spānijas. Tjerī Anrī trenētos mājiniekus vadīs Aleksandrs Lakazete (Liona), Žans Filips Mateta (Crystal Palace) un Loiks Badē (Sevilla).
Savukārt Spānija paļausies uz Huanu Mirandu (Real Betis), Abelu Ruisu (Braga) un Serhio Gomesu (Manchester City), kā arī jaunajiem Eiropas čempioniem Ferminu Lopesu (Barcelona) un Aleksu Baenju (Villarreal).
Citas komandas varbūt nav tik zvaigžņotas, taču tajās joprojām figurē ievērojami spēlētāji. Gvinejas labā spēlēs bijušais Liverpool spēlētājs Nabijs Keita (Werder Bremen), Marokai palīdzēs Ašrafs Hakimi no PSG, Dominikānas Republikas rindās būs vērojams bijušais Barcelona spēlētājs Juniors Firpo (Leeds United), bet Ēģipti vadīs Arsenal pussargs Mohameds Elnenijs.
Grupas un grafiks
Parīzes olimpisko spēļu futbola turnīrā būs sekojošas grupas:
A grupa: Francija, ASV, Gvineja, Jaunzēlande
B grupa: Argentīna, Maroka, Irāka, Ukraina
C grupa: Uzbekistāna, Spānija, Ēģipte, Dominikānas Republika
D grupa: Japāna, Paragvaja, Mali, Izraēla
Katras grupas komandas savā starpā aizvadīs vienu savstarpējo spēli, katras grupas divām labākajām komandām iekļūstot ceturtdaļfinālā. Izslēgšanas spēļu stadijā, ja rezultāts pēc pamatlaika būs neizšķirts, tiks aizvadīts papildlaiks (divi periodi pa 15 minūtēm), un, ja nepieciešams, sekos 11 metru soda sitienu sērija, lai noskaidrotu uzvarētāju.
