Kas būtu jāzina par asfalta rallijiem un vai tādi ir arī Horvātijā?
Kopš tā dibināšanas 1973. gadā Pasaules rallija čempionāts vienmēr ticis aizvadīts uz dažādiem segumiem. Mūsu rīcībā ir grants, sniega un asfalta ralliji, kas visi ir atšķirīgi un tādējādi padara WRC daudzveidīgu un aizraujošu. Lai gan… runājot par asfalta rallijiem, daudziem tie nav pārāk aizraujoši.
“Asfalts ir tas, pa kuru es gāju uz skolu vai pa kuru es joprojām eju. Tajā nav nekāda skata”, piemēram, sacījis žurnālists veterāns Deivids Evanss.
“Asfalta rallijā runa ir par to, kurš vislabāk bremzē, kuram ir visekonomiskākā pagriezienu tehnika un kurš ātrāk nospiež gāzes pedāli pēc izbraukšanas no līkuma. Vispārīgi runājot, rallijos runa ir par vienu sacīkšu līniju”, viņš pauda savas domas un diezgan strupi lika noprast, ka joprojām ir kvēls grants rallija fans.
“Uz grants Tu vari ielidot līkumā ar pārāk lielu impulsu, noraut rokas bremzi, ļaut mašīnas aizmugurei “sanesties”, bet tad tomēr turpināt braukt. Tas ir īsts šovs”, Evanss pabeidza savu domu.
Arī asfalts piedāvā izrādi
Ar iepriekš teikto ir grūti strīdēties, lai gan… šovu var redzēt arī asfalta rallijā. Piemēram, līdzjutēju priekam un kopumā braucēju satraukumam paredzētos super ātrumposmus, kuros organizatori gadu no gada pievieno arvien vairāk siena ķīpu.
Tā mērķis ir, lai piloti varētu sarīkot šovu ļaužu pūļiem, taisot “saulītes” un dedzinot riepas.
Paralēli trases malā sanākušajiem līdzjutējiem šovs piedāvāts arī bez mākslīgām siena ķīpām. Lūk, atcerēsimies, piemēram, 2002. gada Katalonijas ralliju, kurā franču pilots Žils Panici aiz savas labās gribas vien veica vairākas “saulītes” pagriezienā.
Ja pieminam francūžus, tieši viņi parasti mēdz dominēt asfalta rallijos. 90. gados to paveica Panici, Filips Bugalskis, Fransuā Delekūrs un Didjē Oriels, bet 21. gadsimtā – Sebastjēns Lēbs un Ožjē. Tiesa, pēdējie ir meistarīgi arī uz citiem segumiem, par ko liecina arī viņu rezumē esošie pasaules čempionu tituli.
Asfalta rallija specifika
Kas ir tās nepilnības, kuras franči uz asfalta spēj izmantot savā labā labāk nekā citi? Kā jau iepriekš minēja Evans, ir svarīgi atrast pareizo braukšanas līniju uz cietām virsmām. Vai vienkāršāk: ideālā trajektorija.
Asfalta rallijiem jāpieiet kardināli savādāk nekā grants rallijiem. Pirmkārt, riepu plīsumu risks tur nav tik liels, tāpēc nevajag tik daudz nosegt/aizsargāt. Tas automātiski nozīmē lielākas riteņu akas, kas savukārt ļauj izmantot stingrākas un platākas riepas.
Viss iepriekš aprakstītais rallija valodā nozīmē tikai vienu: lielāku saķeri. Lielākas riepas nozīmē arī lielākus bremžu diskus. Rezultāts: daudz labāka bremzēšanas veiktspēja!
Tomēr, apsverot asfalta rallijus, tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo tas ļauj braucējiem ievērojami vēlāk (un agresīvāk) nospiest bremžu pedāli, tādējādi izceļot pilnīgi atšķirīgu braukšanas stilu salīdzinājumā ar grants rallijiem.
Gludāki ceļi nozīmē arī to, ka mašīnām nav jāiztur grants rallijiem raksturīgie triecieni un vibrācijas, tāpēc, braucot pa asfaltu, tiek izmantota daudz stingrāka un īsāka piekare. Līdz ar to arī mašīnas ir zemākas, kas jau atkal uzlabo spēkrata vadāmību.
Laikapstākļu nozīme
Taču viss iepriekš aprakstītais attiecas uz sausiem apstākļiem, kad spīd saule, čivina putni un rūc dzinēji. Tomēr, ja dārd pērkons, situācija ir gluži pretēja.
No brīža, kad pirmais lietus piliens piezemējas uz cietas zemes, saķere sāk zust, brīžiem asfaltu pārvēršot par slidotavu. Šādos apstākļos, protams, ar (lietus) riepu taktiku var izdarīt daudz, taču, ja ar riepām netrāpīsi mērķī, laika zaudējums ir garantēts.
Tā kā Horvātijas rallijs notiek pavasarī, tad arī šajā gadījumā nevaram ignorēt laikapstākļus. Lai gan trīs vai četru dienu laikā daudz kas var mainīties – piemēram, nacionālās ziņu pārraides bieži vien pat nevar paredzēt nākamās dienas laikapstākļus –, šobrīd šķiet, ka Horvātijā pilotus sagaidīs neliels lietus.
Jāuzsver, ka Horvātija ir izaicinājums braucējiem arī sausā laikā, jo asfalts tur neiet pa tā saukto apli, bet – kā vienmēr Balkānos – ir nelīdzens un izkaisīts, līdz ar to piedāvājot nelielu pārsteigumu katrā pagriezienā. Tiem, kas mums šobrīd netic, vajadzētu paskatīties, ko par to saka paši piloti.
Ott Tanaks: “Horvātija ir ļoti jautrs asfalta rallijs. Saķere tur ir salīdzinoši zema, un ceļa segums var salīdzinoši ātri kļūt dubļains. Tajā pašā laikā mūs sagaida daudz lēcienu pat tumšos stūros. Šobrīd mūsu kalendārā ir salīdzinoši maz asfalta ralliju, gadā nobraucam tikai pāris, tāpēc tas ir īpaši”.
Tjerijs Noivils: “Horvātija neapšaubāmi ir viens no prasīgākajiem asfalta rallijiem, kurā esmu piedalījies. Ir daudz aklo līkumu, kam seko lēcieni, kas nav īpaši raksturīgi asfalta rallijam.
Tomēr man patīk Horvātijas izaicinājums, jo profila un testu ātruma kombinācija ir unikāls izaicinājums Pasaules sērijā. Ja tur līst, ceļi ir ļoti līdzīgi kā Beļģijā, kas mums dod noteiktu priekšrocību. Tajā pašā laikā automašīnai ir jāuzvedas nevainojami gan uz sausa, gan uz slapja ceļa, jo nepastāvīgos laikapstākļos – ja iestatījumi ir nedaudz nobīdīti par labu vienam aspektam, Tu automātiski zaudē pārliecību”.
Elfīns Evanss: “Mēs zinām, ka tas ir ārkārtīgi grūts rallijs, kurā visu laiku mainās saķere, tāpēc ir ļoti viegli kļūdīties”.
Sebastjēns Ožjē: “Bija lieliski pagājušās nedēļas testos atkal iesēsties Rally1 mašīnā un braukt ar to pa prasīgiem ceļiem: ātri un pa posmu, kas pārpildīts ar lēcieniem un kalniem. Kaut kas līdzīgs mūs sagaida Horvātijā, taču mēs zinām, ka laikapstākļu dēļ šajā gadalaikā viss var mainīties ļoti bieži.”
Takamoto Katsuta: “Es jūtos arvien pārliecinātāks uz asfalta pēc mana snieguma Japānas rallijā pagājušajā gadā un dažiem Montekarlo posmiem šogad. Tomēr Horvātija ir viens no vissarežģītākajiem rallijiem pagriezienu apjoma un seguma pastāvīgo izmaiņu dēļ.
Gāzes pedāļa spiešana grīdā, kad ceļš ir dubļains, noteikti ir kaut kas, kas man vēl jāuzlabo asfalta sacīkstēs. Tas nebūs viegls rallijs, un, ja līs lietus, situācija būs daudz sarežģītāka”.
Tādi bija Hyundai un Toyota pilotu viedokļi. Kā tieši viņi (un arī M-Sport piloti) tiks galā ar Horvātiju, tiks atklāts no 18. līdz 21. aprīlim.