Beļģijas izlases fani un līdzjutēji. Avots: Pablo Morano/BSR Agency/Getty Images
Beļģijas izlases fani un līdzjutēji. Avots: Pablo Morano/BSR Agency/Getty Images

Kas tālāk sagaida Beļģiju pēc tā dēvētās zelta paaudzes?

Futbols OlyBet 13.12.2022

Tikai trīs mači un 16 komandām nācās sakravāt savas ceļasomas, lai atgrieztos mājās. Beļģijai neveiksme Pasaules kausā iezīmēja arī ēras beigas, kas potenciāli solīja daudz, bet īstenoja gaužām maz.

Priekš valsts, kas ir tikai uz pusi mazāka par Latviju un Lietuvu, Beļģija vienmēr ir bijusi varena. Izlase izcīnīja olimpisko zeltu jau 1920. gadā un 20. gadsimta otrajā pusē radīja dažus no pasaules izcilākajiem talantiem. Par to liecināja trešā vieta 1972. gada Eiropas čempionātā, ko papildināja otrā vieta 1980. gadā un vēlāk – iekļūšana Pasaules kausa pusfinālā 1986. gadā.

Tomēr ir bijuši arī brīži, par kuriem izlase labprāt aizmirstu. Laikā no 2002. līdz 2014. gadam Beļģija nespēja kvalificēties pieciem lielākajiem turnīriem pēc kārtas, kamēr pat Latvijai pārsteidzošā kārtā izdevās izcīnīt dalību 2004. gada Eiropas čempionātā. Vienā brīdī 2007. gada jūnijā FIFA rangā izlase tika ierindota 71. vietā starp Venecuēlu un Baltkrieviju. Taču aizkadrā bija pamats optimismam. Cauri sāka lauzties jaunā paaudze. Zelta paaudze.

Tātad, kas viņi bija?

Sāksim starp vārtu stabiem, kur pēdējo desmit gadu laikā sevi absolūti fantastiski pierādījis Tibo Kurtuā (30). Tā kā vārtsargiem ir tendence sasniegt savu labāko formu nedaudz vēlāk, kas zina, Real Madrid spēlētājs varētu būt vērojams izlases rindās pat 2030. gadā. Viņš ir izcīnījis sešus līgas titulus četrās valstīs ar četriem dažādiem klubiem, nupat uzvarēja savu pirmo Čempionu līgu 2021./2022. sezonā, un saņēmis daudz individuālu atzinību.

Septiņus gadus izlases kapteiņa apsēju valkāja centra aizsargs Vensāns Kompanī (36). Viņš bija patiess Beļģijas līderis gan laukumā, gan ārpus tā līdz savai aiziešanai pensijā 2019. gadā. Tāpat aizsargs bija neaizstājams Manchester City sastāvā, palīdzot angļu klubam izcīnīt četrus Premjerlīgas titulus. Statuja ārpus Etihad stadiona apliecina, ka viņa ieguldījums nekad netiks aizmirsts.

Kopš pārcelšanās uz Mančestru 2015. gadā, Kevins De Breine (31) City labā ir spēlējis tādā līmenī, kuram līdzināties spēj tikai retais. Lai gan fani dažkārt viņu apsūdz pazušanā brīžos, kad tas ir bijis vissvarīgāk, prasmīgo pussargu augstu novērtējuši gan viņa treneri, gan komandas biedri.

Edens Azārs (31) gadiem ilgi bija Beļģijas talismans, taču kopš pārejas no Chelsea uz Real Madrid 2019. gadā situācija ir piedzīvojusi lejupslīdi. Zibenīgais malējais uzbrucējs vienā brīdī tika pielīdzināts gan Lionelam Mesi, gan Krištianu Ronaldu, taču savainojumi spēlēja izšķirošu lomu šajās diskusijās. Tiem, kuri bija liecinieki Azāra spēlei viņa labākajos gados, spēlētājs, kurš izlasi pārstāvēja Katarā, izskatījās vairāk pēc slikta joka.

2017. gadā tikai 24 gadu vecumā Romelu Lukaku (29) kļuva par Beļģijas visu laiku labāko vārtu guvēju, gūstot 31 vārtus. Nu šis rādītājs ir uzkāpis līdz ievērojamiem 68 (un turpina augt). Laikmetā, kurā dabiski centrālie uzbrucēji ir retums, pareizajā vidē viņš jau atkal un atkal turpina būt letāls.

Šim pieciniekam seko arī tādi spēlētāji kā Simons Miņolē (34), Tomass Vermālens (37), Jans Vertongens (35), Tobijs Alderveirelds (33), Tomā Menjē (31), Aksels Vitsels (33), Maruāns Fellaini (35), Musa Dembelē (35), Nasers Šadlī (33), Janiks Karasko (29) un Drīss Mertens (35). Vai ar to ir pietiekami? Kurš vēl ir pelnījis tikt pieminēts šājā sarakstā? Visi ir fantastiski futbolisti, kas pierādījuši sevi uz lielākajām futbola skatuvēm.

Un tomēr, neskatoties uz visu šo kvalitāti un potenciālu, neskatoties uz to, ka uz pieciem mēnešiem 2015. – 2016. gadā un pēc tam gandrīz četrus gadus no 2018. gada septembra līdz 2022. gada martam, trešā vieta Pasaules kausa izcīņā 2018. gadā ir bijis izlases labākais sasniegums.

2014. gada Pasaules kausa izcīņā viņi bezrūpīgi aizvadīja grupu posmu, pārspējot Alžīriju, Krieviju un Dienvidkoreju. Pēc tam tika pievarēta ASV izlase, neskatoties uz to, ka amerikāņu vārtsargs veterāns Tims Hovards turnīrā atvairīja 15 sitienus pa vārtiem. Vēlāk ceturtdaļfinālā pret Argentīnu agrs Gonsalo Igvaina vārtu guvums izrādījās izšķirošs un aizsūtīja Beļģijas izlasi mājās.

2016. gada Eiropas čempionāts sākās ar zaudējumu Itālijai, bet uzvaras pret Īriju un Zviedriju palīdzēja komandai grupā ierindoties otrajā vietā. Vēlāk grupas uzvarētāja Itālijas izlase tikās ar Spāniju, bet Beļģijai ceļā uz pusfinālu bija Ungārija un Velsas-Ziemeļīrijas pāra uzvarētājs. Pēc ungāru nosūtīšanas mājās un agrīnas izvirzīšanas vadībā mačā pret Velsu, tas tomēr beidzās ar sirdssāpēm, kas bieži tiek uzskatīta par iespaidīgāko nakti Velsas futbola vēsturē.

Šis zaudējums ar 1:3 bija leģendārā trenera Marka Vilmotsa pēdējā spēle, pēc kuras komandas saliedēšanai tika piesaistīts spānis Roberto Martiness. Līdz 2018. gada Pasaules kausam viņa idejas tika īstenotas lieliski, un izlase startēja ar piecām uzvarām pēc kārtas. Panama, Tunisija un Anglija tika pārspētas grupu turnīrā, bet astotdaļfinālā tika izcīnīta dramatiska uzvara pret Japānu, kas bija vadībā lielāko daļu spēles. Smagsvaru duelī ceturtdaļfinālā beļģi ar 2:1 uzvarēja Brazīlijas izlasi, bet galu galā pusfinālā cieta neveiksmi pret Francijas valstvienību.

Beļģijas 3. vietas finišs 2018. gada Pasaules kausā. Avots: EPA/GEORGI LICOVSKI

Neraugoties uz to, ka uzvara Pasaules kausa izcīņā bija vien 180 minūšu attālumā, Beļģijā šis tika uzskatīts par ievērojamu panākumu. Uzvara pret Angliju mačā par trešo vietu ar 2:0 nozīmēja Beļģijas valstsvienības visu laiku labāko rezultātu Pasaules kausā. Nākotne joprojām šķita gaiša.

2021. gadā aizvadītais Euro 2020 turnīrs varēja būt viņu brīdis uz panākumiem. Diemžēl pēc uzvarām visās trīs grupu turnīra spēlēs, kam sekoja uzvara pār aizstāvošo čempioni Portugāli, viss izgāzās ceturtdaļfinālā, piekāpjoties topošajiem čempioniem itāļiem ar 2:1.

Visbeidzot Katarā izlasei neizdevās iekļūt pat izslēgšanas turnīrā. Viņiem nācās krietni pasvīst pret Kanādu, neskatoties uz uzvaru ar 1:0, kam sekoja pārsteidzošs zaudējums Marokai ar 0:2 un bezvārtu neizšķirts pret Horvātiju (0:0), kurā Lukaku nespēja realizēt vairākas labas izdevības. Tas arī bija viss. Beļģija ierindojās trešajā vietā savā grupā aiz Marokas un Horvātijas. Bija laiks doties mājās. Tomēr viņi redzēja to nākam.

“Taisnības labad jāsaka, ka pirms četriem gadiem mums bija vislabākās iespējas uzvarēt,” sacīja Azārs, jautāts par Beļģijas izredzēm pirms turnīra. De Breine piebalsoja, norādot: “Nav iespēju, mēs esam pārāk veci. Es domāju, ka mūsu iespēja bija 2018. gadā. Mums ir laba komanda, taču tā strauji noveco.”

Kas tālāk notiks ar Beļģiju? Tā kā galvenais treneris Martiness jau ir atkāpies no amata un Azārs aizgājis no starptautiskā futbola, pārmaiņas ir nenovēršamas. Kurtuā, De Breine un Lukaku joprojām varētu pārstāvēt izlasi 2024. un 2026. gadā, taču tā vairāk nebūs zelta paaudze.

“Tas ir nedaudz apkaunojoši, ka mēs tikām dēvēti par Beļģijas zelta paaudzi, bet galu galā neko nespējām uzvarēt”, sacīja Kurtuā. “Mēs neesam zelta paaudze. Mēs esam paaudze, kurai bija daudz talantu un lielisku spēlētāju vairākos Eiropas lielākajos klubos.”

Varbūt tā bija jānotiek. Varbūt nākotne ir drošās rokās. Ar dažām jaunām sejām savos spēka gados un bez papildu spiediena daži no tā sauktās zelta paaudzes joprojām var paspēt tikt kronēti.


OlyBet

Šo saturu ar rūpēm veidojuši čakli sporta cilvēki no OlyBet. Ceram, ka Jums patiks!

Dalīties