Lionela Mesi MLS un amerikāņu dīvainie noteikumi

Septiņas reizes par pasaules labāko futbolistu izvēlētā Lionela Mesi pāreja uz MLS līgas Inter Miami rosinājusi miljoniem futbola fanu interesi par šī sporta gaitām amerikāņu līgā. Interesanti, ka salīdzinājumā ar formātiem citviet pasaulē, amerikāņu līgā vērojamas vairāki spilgti kontrasti. Piemēram, spēlētāju drafts, algu griesti, konferences un sezonas beigu izslēgšanas spēļu sistēma. Tomēr kādreiz situācija šajā līgā bija vēl haotiskāka.

Major League Soccer jeb MLS ir viena no jaunākajām futbola līgām pasaulē, kas dienas gaismu bija spiesta ieraudzīt tikai 1996. gadā. Kāpēc piespiedu kārtā? Proti, pirms tam ASV nebija savas profesionālās līgas, taču pēc 1994. gada valsts pieteikuma rīkot Pasaules kausa izcīņu, FIFA amerikāņus mudināja noformēt arī savu vietējo futbola līgu.

Pelē bija pionieris

Kas īsti bija pirms tam? Līdz 60. gadu vidum futbola ainava ASV būtībā bija tukša. Tikai 1968. gadā tika aizsākta NASL (North American Soccer League), kura savus ziedu laikus piedzīvoja 70. gados, kad futbola karalis Pelē pievienojās New York Cosmos vienībai.

Sekojot brazīliešu pioniera piemēram, pēc karjeras beigām uz ASV devās arī Francs Bekenbauers, Johans Kruifs, Gerds Millers, Eusebio, Bobijs Mūrs un Džordžs Bests. Taču 80. gadu ekonomiskā krīze pielika punktu futbola drudzim, un 1984. gadā NASL beidza pastāvēt pilnībā.

Pēc tam ASV palika bez profesionālas futbola līgas, un Kanādas CSL bija vienīgā vieta zema līmeņa spēlētājiem. Pēc NASL pazušanas amerikāņi mēģināja kaut ko izdomāt gan pašu spēkiem, gan sadarbībā ar saviem ziemeļu kaimiņiem, taču šie projekti – ASL, WSL un APSL – ilgi neizdzīvoja.

MLS dzimšana 1996. gadā

Aiz šī lēmuma stāvēja arī ASV mazākās līgas vēlme izveidot augstāko līgu, kas maksimāli apmierinātu FIFA amatpersonas. Tādējādi tika konstatēts, ka vieglāk ir pareizi uzbūvēt visu no nulles, nekā sākt pielāgot kaut ko jau esošu.

Īsumā: 1993. gadā tika nolemts, ka MLS kļūs par ASV augstāko līgu, taču līdz tās debijas sezonai nācās gaidīt vēl līdz 1996. gadam.

Desmit komandas, sadalītas divās konferencēs, sāka pirmās ASV futbola trofejas medības. Pēc pamatturnīra beigām abu labāko astoņnieks – Rietumos un Austrumos – tika ievietoti amerikāņiem raksturīgā izslēgšanas spēļu sistēmā, kurā galu galā uzvaras laurus plūca igauņu futbolista Ērika Sorgas kādreizējais klubs DC United.

Tomēr tas viss joprojām bija gana vienkārši un loģiski. Lai iepazīstinātu tautu ar futbolu vēl efektīvāk, amerikāņi centās izmantot katru viltību…

“bullīši” soda sitienu vietā

Piemēram, amerikāņi uzreiz neieviesa sodus, bet gan mēģināja popularizēt hokeja stila kautiņus. Soda izspēlē bumba tika novietota 32 metru attālumā no vārtiem, un pēc tam uzbrucējam bija piecas sekundes, lai apspēlētu no vārtu līnijas skrienošo pretinieku vārtsargu.

Lai gan 1999. gadā futbola “bullīši” tika atcelti, šī metode joprojām bija pārsteidzoši pievilcīga, jo spēlētājiem bieži nācās domāt radoši, lai apspēlētu pretinieku vārtsargu. Piemēram, sitieni no tālas distances, dažādi triki un dribli, bumbas pārcelšana pāri vārtsargam un citi veidi, kā dabūt bumbu tīklā.

MLS futbola “bullīšu” piemēri:

 

Ja tā ir NBA, tad…

No amerikāņu profesionālā sporta flagmaņa NBA tikuši pārņemti vairāki MLS izmantotie risinājumi: piemēram, drafts un sadalīšana konferencēs. Taču MLS pirmajos gados pastāvēja bailes, ka amerikāņi nespēs noturēties pie televizoriem 2 x 45 minūtes. Jautājums nebija tik daudz par puslaika garumu, bet gan par 15 minūšu pārtraukumu starp tiem.

No vienas puses, tas ļāva rādīt daudz reklāmas, bet, no otras puses, bija bažas, ka pēc šīs ceturtdaļstundas cilvēku interese zudīs un uz otro puslaiku viņi vairs neatgriezīsies pie TV ekrāniem.

Līdz ar to uz galda tika likts priekšlikums futbola spēli sadalīt ceturtdaļās, starp kurām būtu īsāki pārtraukumi: gluži kā NBA. Tas ļautu turpināt pārdot reklāmas, bet garantētu, ka cilvēki nepazustu no saviem televizoriem. Par laimi, šis noteikums tajā laikā nestājās spēkā.

Atpakaļejošs laiks un zvaigznes

Amerikāņi pirmajos gados izsvilpa Eiropas hronometrāžas sistēmu. Ja esam pieraduši, ka spēles laiks sākas no nulles un atzīmējas attiecīgi līdz 45. un 90. minūtei, tad MLS tas bija otrādi. Laika atskaite sākās ar 90. minūti un apstājās pie nulles.

Toreiz laiks tika apturēts ikreiz, kad bumba tika izsista ārpus laukuma, tika ārstēts savainojums vai veikta spēlētāju maiņa, tāpēc ar MLS izmantoto sistēmu laiku mainīt nebija iespējams. Tomēr 2004. gadā šis noteikums tika anulēts.

Lai dabūtu āķi tautas lūpās vēl vairāk, MLS sāka popularizēt arī Zvaigžņu spēli – sekojot citu ASV profesionālo līgu piemēram. Interesanti, ka tā tiek izmantota arī šodien. MLS labākie spēlētāji cīņā pret Meksikas līgas zvaigznēm. Turklāt šova ietvaros tiek organizētas arī citas sacensības: piemēram, pārliktņa izaicinājums, prasmju izaicinājums vai bēdīgi slavenā vārtsargu cīņa.

Vārtu pārliktņa izaicinājuma piemērs:

 

Prasmju izaicinājuma piemērs:

 

Vārtsargu cīņas piemērs:

 

Visbeidzot, vēl daži sīkumi, ko pirmajos gados apsprieda MLS līderi

– Taimauti, kas ļautu treneriem uz brīdi izsaukt spēlētājus pie sevis un dot norādījumus.

– Iemetienu vietā, kad bumba tiek iemesta laukumā ar roku, tiktu izpildīti spērieni ar kāju.

– Lielāki vārti.

Tomēr šie priekšlikumi neīstenojās. Par laimi. Tā vietā MLS joprojām tiek izmantota izslēgšanas spēļu sistēma, kurā sezonas beigās iekļūst puse komandu jeb 14 no 28 komandām. Kāpēc tas tā ir? Iespējams, dēļ reklāmas naudas. Iespējams, šādi viņi kompensē arī to, ka regulārā sezona nav līdzvērtīga starp komandām.

Proti, visas 28 komandas savā starpā nespēlē mājas un izbraukuma sistēmā un neaizvada 46 spēles, bet tā vietā regulārā sezona sastāv no tikai 34 mačiem. Bet kā tieši tiek noformēts sezonas kalendārs? Tā joprojām ir loterija…

Tiem, kam tas viss šķiet dīvaini ir vērts saprast, ka MLS būtībā ir vienīgā augstākā līga pasaulē, no kuras nav iespējams izkrist. Analogu piemēru var atrast arī Eiropā, taču vienkārša iemesla dēļ – Sanmarīno ar 33 000 iedzīvotāju vienkārši nav vairāk klubu.