Lū Viljamss – NBA rekordists, kurš apspieda savu ego un kļuva par leģendu

Labākā rezervista balva NBA nav pati iekārojamākā, taču daži vīri tieši tāpēc kļuvuši par leģendām. Visvairāk – trīs reizes – to uzvarējis Džamals Krofords un Lū Viljamss, no kuriem pēdējais, pateicoties izcila rezervista lomai, nokļuva pat pasaulslavenā repera Dreika dziesmā.

Lai gan balvu ziņā Viljamss ir uz viena pjedestāla ar Krofordu, tieši viņš tiek uzskatīts par visu laiku labāko rezervistu. Amerikānis, kurš pirms nedaudz vairāk kā gada devās pensijā, dodoties laukumā no rezervistu soliņa, guva kopā 13 396 punktus, tuvāko vajātāju apsteidzot par vairāk nekā 2000 punktiem.

Viljamss ar lepnumu pieņēma sestā spēlētāja lomu, lai gan viņš viegli varēja būt arī starta pieciniekā. Savās 1212 NBA spēlēs viņš startēja tikai 124 reizes, un visvairāk spēļu, ko viņš sāka pamatsastāvā vienā sezonā, bija 38.

Viljamss, kurš NBA debitēja 2005. gadā, īsā laika posmā ieguva trīs balvas: 2015., 2018. un 2019. gadā. Tajā pašā laikā viņš bija tikai trešais spēlētājs pēc Kevina Makheila un Detlefa Šremfa, kurš tika kronēts par labāko rezervistu divās sezonās pēc kārtas.

Lai gan Viljamsa spējas būtu ļāvušas viņam būt arī starta pieciniekā – savā rezultatīvākajā sezonā Losandželosas “Clippers” rindās viņš vidēji guva 22,6 punktus – viņš jau karjeras sākumā samierinājās ar rezervista lomu.

Viņš saprata, ka, ja vēlas ilgu NBA karjeru, viņam būs jāpieradina savs ego un jāsamierinās ar došanos laukumā no soliņa. 17 gadus ilga karjera tikai apstiprina šo viedokli.

Viljamss uguņoja jau no paša sākuma

Viljamsam reiz jautāja, vai viņš būtu ieinteresēts tikt izvirzīts sākumsastāvā. “Atklāti sakot, man tas nav svarīgi”, viņš sacīja. “Man vissvarīgākais ir tas, ka es daudz spēlēju ceturtajā ceturtdaļā. Man vienmēr ir rūpējusi spēļu pabeigšana”.

Viljamss arī jokojis, ka, pieņemot rezervista lomu, viņš zaudējis ap 100 miljoniem ASV dolāru.

Interesanti atzīmēt, ka, lai gan Viljamss savās pirmajās četrās NBA sezonās nesāka nevienu spēli, 2009. gada rudenī viņš iekļuva Filadelfijas “76ers” starta pieciniekā. Pirmajās 14 spēlēs viņš vidēji guva 17,3 punktus, pirms viņam nācās palikt malā žokļa traumas dēļ.

Savainojuma pārtraukuma laikā “76ers” atkārtoti nolīga leģendāro Alenu Aiversonu, kā rezultātā mainījās arī Viljamsa loma. “Viņi man teica, ka es sākšu no soliņa”, viņš atcerējās NBA zvaigznes Pola Džordža podkāstā. ”Jo klubs uzskatīja, ka Aiversonam nebija viegli garīgi tikt galā ar rezervista lomu. Es pie sevis nodomāju: ‘Sasodīts! Es biju ieguvis patiešām labu formu’. Kopš tā brīža es esmu rezervists”.

Tā ir tiesa, kā Viljamss pats minēja intervijā NBA, viņam bija vajadzīgs laiks, lai apspiestu savu ego un iejustos jaunajā lomā. “Es domāju, ka, ja kāds vēlas mani atstāt uz soliņa, es darīšu visu, lai pierādītu, ka viņš kļūdās. Bet vienā brīdī būt sestajam spēlētājam kļuva jautri”.

Viljamss arī teicis, ka viņš bija tas, kurš padarīja soliņu stilīgu. Tas, protams, ir subjektīvi, taču kopā ar Krofordu viņš palīdzēja mainīt paradigmu, kurā rezervisti lielākoties bija domāti, lai galvenie spēlētāji varētu atpūsties.

Viegli spēdams vairāk vai mazāk kontrolēt laukumā notiekošo, Viljamss bija cilvēks, kurš spēja mainīt spēles, iesaistoties no rezervistu soliņa. Viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem “mikroviļņu” punktu guvējiem NBA vēsturē, jo viņš bija karsts, tiklīdz izgāja laukumā, un spēja atgriezt savas komandas no sliedēm noskrējušo dzinēju atpakaļ ierindā.

Komandas līdzsvarotājs

185 cm garais Viljamss bija ārkārtīgi ātrs, meistarīgs un, lai arī aizsardzībā bieži atgādināja konusu, pretinieku apturēšana viņam nebija īpaši svarīga. Visi NBA to zināja, taču, ja tu esi spēlētājs, kurš gūst stabilus punktus no rezervistu soliņa un neapvainojas par savu lomu, tu esi ļoti vērtīgs spēlētājs.

Pretējā gadījumā karjera, kas aptver 17 gadus, vienkārši nav iespējama.

Taisnības labad gan jāsaka, ka labākie maiņas spēlētāja balvas ieguvēji nereti ir bijuši vīri, kuri varēja vai pat kuriem vajadzēja tikt starta pieciniekā. Piemēram, Bobijs Džonss, pirmais šīš trofejas ieguvējs, kas tiek pasniegta kopš 1983. gada, bija daudz labāks mazais uzbrucējs nekā Marks Javaroni, kurš sāka spēles viņa vietā.

Makheila vārds, kurš šo balvu ieguva 1984. un 1985. gadā, ir redzams NBA Slavas zālē un ir viens no visu laiku labākajiem trīspunktu metējiem. Arī Sanantonio “Spurs” leģenda Manu Džinobili lielāko daļu savas karjeras ir pavadījis uz rezervistu soliņa, lai gan nav šaubu, ka galvenais treneris Gregs Popovičs varēja viņam uzticēties kā starta piecinieka spēlētājam.

Viljamss lieliski izpildīja sākotnējo rezervista paradigmu. Par šī termina izgudrotāju tiek uzskatīts deviņkārtējais NBA čempions Bostonas “Celtics” komandas sastāvā Reds Auerbahs, kurš uzskatīja, ka viņam pietiek uzbrūkošas jaudas priekš starta piecinieka, bet ne rezervistu soliņa.

Līdz ar to labi “sestie vīri” vienmēr ir bijuši spēlētāji, kuri savai komandai pievieno līdzsvaru, lai starta piecinieka atpūtas laiks nekropļotu spēli.

Un galu galā tas sniedz spēlētājiem, kuri, visticamāk, palaistu garām šo statusu, iespēju kļūt par leģendām, kuras netiek atminētas tikai par viņu nopelnīto vietu pasaules spēcīgākajā līgā.

Tā vietā viņus atcerēsies kā spēles mainītājus, kuri lieliski pilda lomu, kas daudziem nav iekārojama.