NBA leģenda, kas ieradās, ieraudzīja un iekaroja Eirolīgu

Iedomājies, ka esi 9-kārtējs NBA Visu zvaigžņu spēļu dalībnieks un NBA čempions punktu gūšanā. Tagad iedomājies, ka Tu atstājat to visu, lai spēlētu citā kontinentā, komandā, kas nekad nav pat izcīnījusi Eirolīgas titulu. Tieši to Dominiks Vilkinss izdarīja 1995. gadā, kad viņš pievienojās Atēnu Panathinaikos Grieķijā.

Vilkinss tiek uzskatīts par vienu no sava laika labākajiem punktu guvējiem. Ne par velti viņam par godu Atlanta Hawks novietoja viņa statuju savas mājas arēnas priekšā. NBA karjeras laikā 2.03 metrus garais uzbrucējs vidēji guva iespaidīgus 24,8 punktus, divās sezonās guva vidēji vairāk nekā 30 punktus un vairākas reizes pietuvojās šim rādītājam.

Vilkinsa labākie danki NBA:

Vēl 1994. gadā Vilkinss noslēdza līgumu ar Boston Celtics, kur viss tomēr nenotika pēc plāna. Sezonas sākumā treneris Kriss Fords viņu nosēdināja uz soliņa, un Vilkinss uzrādīja zemākos vidēji gūto punktu rādītājus kopš savas debijas sezonas. Tāpat viņš realizēja tikai 42% no saviem metieniem, kas bija viņa karjeras zemākais rādītājs šajā kategorijā.

Vilkinss vēlāk izteicās, ka nekad nav vēlējies pamest NBA, taču Panathinaikos izteica piedāvājumu, no kura viņš nevarēja atteikties. Grieķijas klubam nācās pierunāt Vilkinsu pat apskatīt līgumu, bet, kad amerikānis ieraudzīja dolāra zīmes, viņš bija gatavs nekavējoties sakravāt somas un kāpt lidmašīnā.

Panathinaikos maksāja miljonus

Vilkinsam bija 35 gadi, kad viņš pārcēlās uz Eiropu, un ziņojumi par viņa līguma termiņu un nopelnīto naudas summu atšķiras. Populārākā versija ir tāda, ka līgums bija uz diviem gadiem un atnesa viņam 3,5 miljonus dolāru sezonā. Tolaik šis bija bagātākais darījums spēlētājam ārpus NBA, un tā nebija liela nauda tikai 1995. gadā; neto ienākumi 3,5 miljonu dolāru apmērā sezonā ir reti sastopami mūsdienu Eirolīgā.

Panathinaikos prezidenti Pavloss un Tanass Jannakopuloss dievināja Vilkinsu un izpildīja gandrīz katru viņa vēlēšanos. Tomēr iekarot galvenā trenera Božidara Maļkoviča sirdi bija daudz grūtāks izaicinājums, jo serbs uzskatīja Vilkinsu par nesadarbīgu un aizsardzībā neefektīvu.

Maļkovičam bija noteikums, ka, ja spēlētājs netrenējas, viņš nespēlēs. Vilkinss devās turp un atpakaļ starp Grieķiju un ASV, lai apciemotu savus slimos vecākus, taču reiz viņam tika uzlikts naudas sods 50 000 dolāru apmērā par pārāk daudziem personīgiem izbraucieniem atpakaļ uz mājām un sūdzēšanos, ka pret viņu izturējās neadekvāti. Reiz, kad Vilkinss steidzās atgriezties uz spēli, Maļkovičs atteicās viņu izmantot. Kāpēc? Jo viņš nebija trenējies…

Eirolīgā Vilkinss bija gandrīz nekas cits kā lielisks. Jo īpaši viņš pārsteidza svarīgajās spēlēs, piemēram, izšķirošajā trešajā ceturtdaļfināla spēlē, kad viņa 26 punkti un septiņas atlēkušās bumbas palīdzēja Panathinaikos ar viena punkta pārsvaru pārspēt Treviso.

Eirolīgas “Final Four”, kas notika viņa dzimtenē Parīzē, Francijā, Vilkinss pusfinālā pret Maskavas CSKA guva 35 punktus un izcīnīja astoņas atlēkušās bumbas. Finālā viņš guva 16 punktus un izcīnīja 10 atlēkušās bumbas, palīdzot Panathinaikos pārspēt Barcelona ar 67:66 un pacelt savu pirmo Eirolīgas trofeju. Starp citu, pēc svētkiem atceļā uz Grieķiju Vilkinss avarēja savu spēkratu un vienkārši atstāja to ceļa malā. Tā bija viņa ceturtā avarējusī automašīna attiecīgajā sezonā.

Vilkinsa dominējošais sniegums pret CSKA:

Vilkinsam bija daudz palīdzības

Ir svarīgi atzīmēt, ka, kamēr Vilkinss spīdēja Eirolīgā, Panathinaikos bija spēcīga komanda kopumā, un titulu izcīnīja ne tikai amerikānis viens pats. Panajotis Jannakis tiek uzskatīts par vienu no visu laiku izcilākajiem Grieķijas spēlētājiem, un septiņas pēdas garais Stojko Vrankovičs bija viens no labākajiem centriem Eiropā. Treneris Maļkovičs pirms pievienošanās Panathinaikos bija izcīnījis daudz trofeju un pirms 1996. gada bija trīskārtējs Eirolīgas čempions.

Vilkinsam, kurš tika atzīts par Eirolīgas finālčetrinieka MVP, neizdevās aizvest Panathinaikos līdz Grieķijas līgas titulam, kur viņa komanda piekāpās Olympiacos. Tika ziņots, ka pirms finālturnīra Vilkinss sāka saņemt nāves draudus un viens no viņa draugiem Džino saķērās ar aptuveni desmit Olympiacos huligāniem. Cīņa beidzās ar Džino komā un sešiem Olympiacos līdzjutējiem reanimācijas nodaļā.

Vilkinss savainojuma dēļ izlaida sērijas ceturto un izšķirošo piekto spēli pret Olympiacos. Apgalvojums, ko Panathinaikos vēlāk atspēkoja.

Proti, trīs dienas pirms Panathinaikos nāktos izmaksāt viņa nākamās sezonas algas avansu 1,75 miljonu dolāru apmērā, komanda iesūdzēja Vilkinsu tiesā un apsūdzēja viņu savainojumu viltošanā un neregulāriem izbraucieniem bez brīdinājuma. Lieki piebilst, ka Vilkinss savu karjeru Panathinaikos rindās neturpināja.

Pēdējā deja Itālijā

Lai gan viss beidzās uz ļoti skābas nots, Vilkinsa laiks Panathinaikos bija milzīgs panākums. Klubs ne tikai uzvarēja Eirolīgā, bet Vilkinss ieguva savu pirmo trofeju savā klubu karjerā, kad Panathinaikos izcīnīja Grieķijas kausu, un uzbrucējs tika atzīts par fināla MVP.

Pēc sezonas ar San Antonio Spurs Vilkinss noslēdza līgumu ar Itālijas milzi Teamsystem Bologna, un, statistiski vērtējot, viņš jau atkal uzrādīja ļoti labu sniegumu.

Tomēr kopā ar Boloņas klubu Vilkinss nespēja triumfēt Eirolīgā; viņie izdevās tikt līdz ceturtdaļfināliem. Itālijas līgā Kinder Bologna ļoti neaizmirstamā sērijā pārspēja Vilkinsu un Teamsystem ar 3:2, un ironiski, bet tieši Vilkinss spēlēja lielu lomu Kinder titula uzvarā.

Fināla piektajā spēlē Teamsystem panāca rezultātu 72:68, kad bija atlikušas tikai 17 sekundes. Itālijas tituls bija gandrīz jau rokā, taču tad Kinder spēlētājs Predrags Daņilovičs trāpīja trīspunktu metienu, kas kombinācijā ar noteikumu pārkāpumu rezultējās ar soda metienu. Šo piezīmi nopelnīja neviens cits kā pats Vilkinss. Daņilovičs soda metienu realizēja, tad Teamsystem spēlētājs Deivids Riverss pēdējā uzbrukuma izspēlē zaudēja bumbu, un galu galā uzvaru pagarinājumā svinēja Kinders.

Daņiloviča izšķirošais metiens:

Vilkinss guva milzīgu panākumus, kad viņš ieradās spēlēt Eiropā, un tajā laikā viņš bija visievērojamākā NBA zvaigzne blakus divkārtējam NBA čempionam un 1975. gada NBA MVP Bobam Makadū, kurš nospēlēja sešus gadus Itālijā un divas reizes triumfēja Eirolīgā.

Ar uzvaru Eirolīgā Makadū kļuva par vienu no retajiem, kas uzvarējis gan NBA, gan Eirolīgas titulus. Līdz šai dienai tikai 11 spēlētāji ir spējuši paveikt šo varoņdarbu. Bils Bredlijs bija pirmais, kurš to paveica, kad viņš 1966. gadā aizveda Milan līdz kluba pirmajam Eirolīgas čempionu titulam un palīdzēja New York Knicks izcīnīt NBA titulus 1970. un 1973. gadā.

Beverlija pazemīgie pirmsākumi

Arī 21. gadsimtā Eiropā ir spēlējušas slavenas amerikāņu izcelsmes NBA zvaigznes. 2011. gada lokauta laikā trīskārtējais visu zvaigžņu spēlētājs Derons Viljamss pāris mēnešus spēlēja Turcijā Beşiktaş rindās. Gadu iepriekš tā pati komanda parakstīja līgumu ar leģendāro Alenu Aiversonu. 2001. gada NBA MVP savu karjeru pabeidza tieši turku kluba rindās, taču viņš tajā sezonā aizvadīja tikai desmit spēles.

Interesants vārds, ko iemest šajā maisījumā, ir Patriks Beverlijs. Šobrīd viņš tiek uzskatīts par vienu no labākajiem perimetra aizsargiem NBA, bet viņa profesionālā karjera sākās Ukrainā pirms 16 gadiem, kad viņš parakstīja līgumu ar Dnipro.

Pēc tam amerikānis spēlēja Olympiacos un Sanktpēterburgas Spartak labā, 2012. gadā izpelnoties arī Eirokausa MVP godalgu, līdz beidzot 2013. gada 7. janvārī pārcēlās uz NBA, lai pievienotos Houston Rockets.

Protams, Beverlijs nav pirmais amerikānis, kurš nospēlēja vairākas sezonas Eiropā pirms došanās uz NBA. Bet viņš ir visievērojamākais un, iespējams, pat vienīgais, kas spējis izkopt ilgu un veiksmīgu karjeru pasaules spēcīgākajā līgā.

Kopumā ir grūti ticēt, ka kāds varētu sekot Beverlija pēdām, jo NBA attīstības līga G-League spēlētājiem maksā arvien vairāk un starp NBA un G līgu ir noslēgti divvirzienu līgumi. Tas nozīmē, ka amerikāņiem, kuri sapņo par NBA, nav jāsteidzas uz Eiropu, lai veidotu savu karjeru. Viņi to var darīt mājās.