NBA uz pauzes: Kad gandrīz 100 spēlētāji devās pasaules turnejā
2011. gadā NBA piecus mēnešus un vienu nedēļu nenotika nevienu treniņu vai spēļu. Strīds par koplīgumu, būtībā strīds par naudu, atstāju līgu uz pauzes, liekot daudziem spēlētājiem meklēt iespējas citur.
Lokauts, kas ilga no 2011. gada 1. jūlija līdz 8. decembrim, bija ceturtais NBA vēsturē, taču pirmais, kas izraisīja ievērojamu spēlētāju migrēšanu uz citām komandām.
Tomēr daudzi spēlētāji, galvenokārt amerikāņi, palika mājās, gaidot strīda beigas un spēlēja dažādās pro-am līgās. Piemēram, Džeimss Hārdens spēlēja Drew līgā, bet Kevins Durants Goodman līgā.
Tikmēr daži izmantoja lokautu kā iespēju pārstāvēt savu valsti. Puertorikāņi Renaldo Balkmans, Hosē Huans Barea un Karloss Arojo palīdzēja savai izlasei triumfēt Panamerikas spēlēs.
Dažus mēnešus iepriekš Lietuvā notika Eiropas čempionāts, kurā otro reizi uzvarēja Spānija. Viens no viņu līderiem Pau Gasols izmantoja lokautu, lai dziedinātu potīti, un trenējās kopā ar savu bijušo klubu Barcelona.
Dažiem spēlētājiem nebija nepieciešams pārtraukums un viņi domāja par naudu; Labākais variants bija doties uz Ķīnu. Tomēr šī bija riskanta izvēle, jo līga neļāva spēlētājiem atgriezties NBA, ja vien viņi nebija Ķīnas pilsoņi. Rezultātā tādiem spēlētājiem kā Ārons Brūkss, Kenjons Mārtins, Dž. R. Smits un citiem bija jāizlaiž atlikusī sezona, savukārt Ji Dzjanjans jau decembrī drīkstēja atgriezties NBA.
Eiropas līgas bija pielaidīgākas salīdzinājumā ar ķīniešiem. Vecā pasaule sagaidīja NBA spēlētājus ar atplestām rokām, ja viņiem bija spēkā esoši līgumi, kas pēc lokauta beigām viņiem ļautu atgriezties atpakaļ pāri okeānam.
Tādējādi nav pārsteigums, ka Eiropas klubi spēlētājiem kļuva daudz pievilcīgāki, un uz dažiem mēnešiem NBA atstāja ne tikai eiropieši, bet arī amerikāņi.
Zvaigzne savu spēku virsotnē
Lokauta laikā līgumus ar Eiropas klubiem parakstīja 74 spēlētāji. Viņu vidū bija gan nenozīmīgi NBA spēlētāji, piemēram, Darnels Džeksons, kurš vidēji spēlē guva 2,2 punktus un Ganijs Lavāls, kurš līgā nospēlēja vienu minūti un 56 sekundes, gan zvaigznes vai svarīgi rotācijas spēlētāji, no kuriem lielākā daļa bija tieši no Vecās pasaules.
Bet ne visi.
Ievērojamākais spēlētājs, kurš meklējis patvērumu Eiropā, bija Derons Viljamss. Aizsargs, kurš iepriekšējās divās sezonās bija izvēlēts NBA Visu zvaigžņu spēlei, bija arī ASV izlases sastāvā, kas izcīnīja zeltu 2008. gada Pekinas olimpiskajās spēlēs un bija savu spēku virsotnē.
Viljamss pievienojās Turcijas komandai Bešiktas jūlija vidū, kur viņam bija paredzēts nopelnīt piecus miljonus dolāru par vienu sezonu. Lai gan amerikānis kluba rindās aizvadīja tikai 15 spēles, klubam ar to pietika, lai pakārtu viņa kreklu ar astoto numuru pie arēnas griestiem.
Nedēļu pirms savas pēdējās spēles Eiropā Viljamss parādīja, cik liela var būt NBA zvaigzne šeit. FIBA EuroChallenge spēlē pret Getingenu viņš guva 50 punktus, kas ir rets sasniegums Vecajā pasaulē.
DeHuans Blērs NBA bija nospēlējis tikai divas sezonas, taču bija labi pielāgojies San Antonio Spurs un tās trenera Grega Popoviča sistēmai, pierādot sevi kā talantīgu lielo vīru. Nedaudz vairāk par diviem metriem garais, bet vairāk nekā 120 kg smags spēlētājs divu sezonu laikā Spurs rindās vidēji spēlē bija guvis aptuveni astoņus punktus un izcīnījis 6,7 atlēkušās bumbas, pirms septembrī parakstīja līgumu ar Krievijas komandu Samaras Krasnije Kriļja.
Starp amerikāņiem ir arī tādi spēlētāji, kuri pēc lokauta beigām neatgriezās NBA. Iespējams, visslavenākais ir Eisijs Lovs, kurš pievienojās Partizan Belgrade, bet 2012. gada sākumā viņu izpirka Olympiacos. Lovs kopā ar Grieķijas grandu guva izcīnīja Eirolīgas titulus pēc kārtas.
Vai arī tie, kuri 2011. gada rudenī/ziemā nebūtu gaidījuši kļūt par NBA zvaigznēm. Denijs Grīns nekad nav bijis liels punktu guvējs, taču viņa īpašumā ir trīs čempionu gredzeni, un, kad cilvēki sāka runāt par 3&D tipa spēlētājiem basketbolā, viņš bieži tika minēts kā pirmais. Lokauta laikā viņš spēlēja Ļubļanas Olimpija Slovēnijā, kur jaunatnes akadēmijā uzauga, piemēram, Luka Dončičs.
Pārkers zaudēja daudz naudas
Pateicoties lokautam, daži Eiropas klubi kļuva ārkārtīgi spēcīgi. Madrides Real uz Spāniju atgrieza Rūdiju Fernandesu un Seržu Ibaku. Vilerbānas ASVEL parakstīja līgumu ar centru Roniju Turiafu un leģendāro saspēles vadītāju Toniju Pārkeru, kurš jau bija kļuvis par trīskārtēju NBA čempionu. Francūzis, kurš toreiz jau bija kluba līdzīpašnieks, spēlēja komandā praktiski bez maksas, bet trīs mēnešu laikā samaksāja 250 000 ASV dolāru par veselības apdrošināšanu.
Vislabākais līgums, iespējams, bija Maskavas CSKA, kas atveda Andreju Kiriļenko. Krievs bija kļuvis par vienu no NBA daudzpusīgākajiem spēlētājiem, un viņš nolēma palikt Eiropā līdz sezonas beigām.
Kiriļenko Eirolīgā vidēji spēlē guva 14,1 punktu un izcīnīja 7,5 atlēkušās bumbas, kā arī pelnīti tika atzīts par MVP. Tāpat viņš izvēlēts visas Eirolīgas pirmajā komandā un tika ievēlēts par labāko aizsardzības spēlētāju Vecās pasaules spēcīgāko klubu konkurencē.
Interesanti atzīmēt, ka Itālijas klubi bija visaktīvākie NBA spēlētāju atlasē. Starp 13 spēlētājiem bija daudzi mazāk zināmi uzvārdi, bet arī Danilo Galinari, kurš atgriezās Milano Olimpia, kulta leģenda Braiens Skalabrīni un Tairīks Evanss, kurš iepriekšējā sezonā Sakramento Kings rindās vidēji spēlē bija guvis 17,8 punktus.
