Neapturamais Remko Evenpūls: No futbolista par olimpisko varoni

Ja ticēt viņa komandas biedriem un treneriem, Remko Evenpūls varētu būt kļuvis par nākamo N’Golo Kantē. Taču tā vietā, lai nerimstoši dzenātu pretiniekus futbola laukumā, beļģis “pakāra bučus” un pievērsās riteņbraukšanai. Tas bija zelta lēmums, jo viņš kļuva par pirmo riteņbraucēju, kurš šobrīd notiekošajās Parīzes olimpiskajās spēlēs uzvarējis gan laika ieskaitē, gan šosejas sacensībās.

24 gadus vecā zvaigzne pievienojās Beļģijas futbola granda Anderlecht jaunatnes akadēmijai jau piecu gadu vecumā un, sasniedzot vienpadsmit, pārcēlās uz Nīderlandes augstākā līmeņa klubu PSV Eindhoven, pirms atgriešanās Anderlehtā vien pēc dažām sezonām. Tāpat viņš pārstāvēja Beļģiju jaunatnes līmenī, aizvadot četrus mačus U-15 un piecus U-16 izlasē.

Ar ievērojamu darba sparu un izturību Evenpūls galvenokārt spēlēja kā kreisās malas aizsargs vai aizsardzības pussargs. Lai gan viņš bija nepārprotami talantīgs, treneri un komandas biedri visvairāk atceras, kā Evenpūls, šķiet, nekad nenogura.

Tagad būtu tikai pareizi nodot vārdu Stefanam Stasinam, kurš trenēja Evenpūlu Anderlehtā. Viņš pārtīja pulksteni uz 2016. gada oktobri, kad topošajam riteņbraucējam bija tikai 16. “Sestdien bijām aizvadījuši lielu spēli, un otrdien priekšā bija vēl viena. Es teicu Remko svētdien neko nedarīt, jo zināju, ka viņam patīk skriet vai braukt ar tēvu 60-70 km distances.

Tajā svētdienā es devos noskriet Briseles pusmaratonu. Pēkšņi man garām paskrēja ātro skrējēju grupa, un viens puisis Anderlehtas kluba treniņtērpā jautāja, kā man iet. Tas bija Remko. Viņš skrēja kā traks, tikai dienu pēc mūsu spēles” žurnālam Cycling Weekly atcerējās Stasins.

No 6444 cilvēkiem, kuri finišēja pusmaratonā, Evenpūls ierindojās 13. vietā.

Pēc Stasina teiktā, treneri pastāvīgi lika Evenpūlam pamest futbolu un pievērsties sportam, kas ir labāk piemērots viņa fiziskajām spējām. Lai gan šis padoms tika sniegts humoristiski, tas galu galā kļuva par realitāti.

Futbolā Evenpūls attīstījās sliktāk nekā citi. Pirmkārt, viņš netika izsaukts uz izlasi, bet vēlāk no viņa pakalpojumiem atteicās arī Anderlecht. Pēdējais lēmums jaunieti sarūgtināja, jo viņš sacīja, ka viņam nekas netika paskaidrots.

Neskatoties uz neveiksmēm, Evenpūls nepadevās. Viņš pievienojās K.V. Mechelen, taču problēma bija tā, ka topošais olimpiskais čempions bija zaudējis mīlestību pret futbolu.

Galu galā viņš pameta futbola.

Evenpūls ir neparasts talants

Tāpat kā daudzas beļģu ģimenes, arī Evenpūlu mājsaimniecībā riteņbraukšana tika augstu novērtēta. Remko tēvs Patriks ir bijušais riteņbraucējs, kurš savas karjeras laikā piedalījies vienā grandiozajā tūrē: 1993. gada Vuelta a España viņš ieņēma 113. vietu. Viņa vienīgā ievērojamā profesionālā uzvara tika gūta tajā pašā sezonā, kad viņš triumfēja vienas dienas sacīkstēs GP Wallonie, pārspējot, cita starpā, vienu no vēsturē labākajiem sprinteriem, vācieti Eriku Zabelu.

2017. gada pavasarī zvanu saņēma Patrika tuvs draugs Freds Vandervennets. Otrā galā bija bijušais futbolists Remko, kurš lūdza palīdzību trīskārtējam Beļģijas čempionam maratonā. “Viņš teica, ka vēlas braukt ar velosipēdu”, atcerējās Vandervennets.

Evenpūla vecāki vēl nezināja par dēla vēlmi. Viņš dažas nedēļas trenējās kopā ar Vandervennetu, izmantojot sava tēva veco velosipēdu, kad viņa vecāki beidzot saprata, ka kaut kas nav kārtībā. Viņi viņu apsēdināja un jautāja, kas notiek. “Zvani Fredam. Viņš visu zina”, sekoja atbilde.

Pēc sarunas ar Vandervennetu Patriks, kurš pēc karjeras bija kļuvis par apmetēju, un viņa māte Agna, friziere, nebija dusmīgi uz savu dēlu. Gluži pretēji, Remko tēvs bija ļoti laimīgs, ka viņa dēls vēlējās kļūt par profesionālu riteņbraucēju.

Lai gan pirmie mēneši bija izaicinājumu pilni – Evenpūls baidījās braukt pelotonā, viņa ķermeņa pozīcija uz velosipēda bija šausmīga, viņš bija ļoti vājš, un turpināja avarēt – 17 gadus vecais jaunietis ātri mācījās un drīz vien parādīja uz ko viņš bija spējīgs.

Viņa pirmā uzvara ar velosipēdu tika gūta desmitajā braucienā. Nedaudz vēlāk viņš startēja Spānijas lielākajā un prestižākajā jauniešu tūrē Basku zemē, kur uzvarēja vienā posmā un kopvērtējumā izcīnīja otro vietu.

Gadu vēlāk Evenpūls pierādīja, ka ir riteņbraukšanā reti sastopams talants. Eiropas junioru čempionātā viņš uzvarēja laika ieskaitē un šosejas sacensībās, tuvāko konkurentu apsteidzot par deviņām minūtēm un 44 sekundēm.

Tādējādi nebija pārsteigums, ka Evenpūls nolēma izlaist U-23 kategoriju un 2019. gadā pārcēlās tieši uz profesionālo līmeni. Pirmās nozīmīgākās uzvaras tika gūtas tikai gadu vēlāk.

Šodien Evenpūls ir kļuvis par vienu no labākajiem riteņbraucējiem pasaulē. Papildus medaļām no dažādiem čempionātiem viņš ir izcīnījis vairākas uzvaras lielajās vienas dienas sacīkstēs un uzvarējis vienā grandiozajā tūrē: liktenīgā kārtā viņa tēvam pazīstamajā Vueltā.

Tas, ko viņš sasniedza Parīzes olimpiskajās spēlēs tikai dažas dienas pēc nogurdinošā Tour de France, ir vēl ievērojamāks. Kamēr pasaules prestižāko sacensību pirmie divi finišējušie Tadejs Pogačars un Jonass Vingegārs izlaida olimpiskās spēles, Evenpūls, kurš finišēja trešais izcīnīja divas zelta medaļas.

Tomēr tas, kurš bija vai nebija Parīzē, Evenpūlu neuztrauca. Turklāt savā 17. dzimšanas dienā viņš sociālajos tīklos publicēja ierakstu ar jēgpilnu ziņojumu, kas vēstīja: “Be the best; f**k the rest”.