Nelidojošā holandieša aizmirstā Itālijas nodaļa
Deniss Bergkamps ir vārds, ar kuru nav jāiepazīstina neviens patiess futbola fans. Bet, lai gan viņa karjera ir bijusi piepildīta ar neaizmirstamiem mirkļiem, tajā ir bijušas dažas nodaļas, par kurām lielākā daļa cilvēku nemaz nezina. Un šeit pie apvāršņa parādās OlyBetTV jaunā rakstu sērija!
Bergkamps, kurš šogad svin savu 55. dzimšanas dienu, ir bona fide leģenda gan Ajax, gan Arsenal rindās, un pamatota iemesla dēļ! “Nelidojošais holandietis” (vairāk par šo segvārdu vēlāk) katrā klubā guva vairāk nekā 100 vārtus.
Tomēr starp viņa varoņdarbiem Amsterdamā un Londonā bija divi nedaudz aizmirstami gadi ar Inter Milan.
Kad 1993. gada vasarā Inter par viņu samaksāja 7,1 miljonu mārciņu, Bergkamps jau bija vārtu gūšanas mašīna. Viņš Ajax rindās septiņās sezonās bija guvis 122 vārtus, bet pēdējās trīs sezonās attiecīgi – 26, 30 un 33. Viņš arī palīdzēja Ajax izcīnīt vietējos titulus, Eiropas kausu un UEFA kausu.
EURO uzplaukums un interese no Real Madrid
Viņa krājumi vēl vairāk pieauga Euro ’92, kur viņš guva trīs vārtus un tika iekļauts simboliskajā turnīra labākajā komandā. Bergkamps dalīja turnīra rezultatīvākā spēlētāja titulu ar Henriku Larsenu, Karlu Haincu Rīdlu un Tomasu Brolinu.
Īsi pēc tam pie durvīm klauvēja Real Madrid, bet nīderlandiešu ikona Johans Kruifs, kurš tajā laikā trenēja Barcelona, ieteica Bergkampam pagaidīt. “Viņš nekad to nav teicis tik daudz vārdos, bet viņš gribēja, lai es pievienojos viņam Barselonā. Viņš man visu laiku minēja visas tās komandas, kurām labāk nepievienoties, atstājot Barcelona kā vienīgo variantu”, atcerējās Bergkamps.
Kad sarunas apstājās, Bergkamps koncentrējās uz Itāliju, kas tajā laikā bija pasaules augstākā futbola līga.
“Es negribēju doties uz Milānu, jo tur jau dija devušies [Rūds] Gullits, [Marko] Van Bastens un [Franks] Rijkārds. Starp variantiem palika Juventus un Inter. Mums bija labāks priekšstats par cilvēkiem no Inter. Viņi deva daudz solījumu, ko, kā es vēlāk uzzināju, viņi darīja daudz. Viņi teica: “Mēs spēlēsim uzbrūkošāk”. Viņi to darīja, bet tikai pirmo mēnesi! Tas nebija tas, uz ko es cerēju”.
Treneru izmaiņu pārpilnība
Neskatoties uz to, ka viņš bija regulārs startētājs, Bergkampa pirmā sezona bija neizteiksmīga. Viņš 31 A sērijas mačā guva 8 vārtus – cienījami, taču ne pasauli satricinoši. Interesanti, ka viņš bija Inter otrs rezultatīvākais spēlētājs, atpaliekot tikai no Rubena Sosas ar 16 vārtiem.
Sosa patiesībā bija viens no iemesliem, kāpēc Bergkampa laiks Inter neizdevās. Treneris Osvaldo Bagnoli cīnījās, lai abas zvaigznes sadarbotos. Reizēm pat tika eksperimentēts ar Bergkampu kā 10. numuru, betkamēr Salvatore Šilaci spēlēja kā otrais uzbrucējs, taču arī tas nedarbojās.
Kad Inter februārī atradās tabulas lejasdaļā, Bagnoli tika atlaists, un vadību pārņēma Džanpjero Marini. Taču situācija gandrīz nemainījās, Inter tikai nedaudz – par vienu punktu – izvairoties no izkrišanas no līgas. Tomēr Eiropā lietas sakārtojās, un, lielā mērā pateicoties Bergkampa astoņiem vārtiem, Inter iekļuva UEFA kausa finālā, kur galu galā uzvarēja Salzburg Casino un virs galvas pacēla čempionu trofeju.
Pasaules kausa sekas
Tomēr sliktā vietējā forma izraisīja vēl vienu vadības maiņu. Darbā tika pieņemts Otavio Bjanki, taču arī viņa taktika Bergkampam nederēja. Situāciju vēl sliktāku padarīja tas, ka nogurums no 1994. gada Pasaules kausa izcīņas panāca Bergkampu, un savainojumi ļāva viņam doties laukumā tikai deviņās spēlēs sezonas pirmajā pusē.
Jā, otrajā pusē viņš spēlēja vairāk, taču 26 spēlēs guva tikai četrus vārtus. Līdz tam Itālijas plašsaziņas līdzekļi nebija pozitīvi iedvesmoti, vienam izdevumam savu “L’Asino Della Settimana” (jeb “Nedēļas ēzelis”) balvu plaši pārdēvējot par “Bergkamp Della Settimana”, kas nebija gluži glaimojošs.
Aizkulisēs arī klubs nebija sajūsmā. Jaunais Inter īpašnieks Masimo Morati ātri parakstīja līgumu ar jaunu uzbrucēju Mauricio Gancu, norādot, ka Bergkampa dienas ir skaitītas.
Arsenal glābšanas riņķis
Bergkamps, kādreiz inteliģentais spēlētājs, spēja nolasīt situāciju. Un kad 1995. gada vasarā pie viņa durvīm klauvēja Arsenal, viņš lieki nevilcinājās. Lai gan Morati lūdza viņu palikt, solot izmaiņas, Bergkamps nolēma, ka nevēlas gaidīt.
Lai gan viņa Itālijas piedzīvojums nebija tas sapnis, uz kuru viņš cerēja, Bergkamps to visu uztvēra mierīgi, uzskatot to par vērtīgu mācību pieredzi. “Itālija man bija laba attīstība. Es iemācījos būt profesionālāks, iemācījos spēlēt pret diviem vai trim aizsargiem un iemācījos spēlēt ar spēlētājiem, kuri spēlēja vairāk priekš sevis, nevis komandas”, viņš vēlāk pārdomāja, izsakot arī komplimentus itāļu aizsargiem. “Ar Ajax Tu zināji, ka Tev būs piecas iespējas spēlē. Ar Inter, Tev paveicās, ja ieguvi pat vienu”.
Bruņojies ar šo Itālijas “skarbo mīlestību”, Bergkamps bija gatavs uzplaukt Premjerlīgā. Lai gan viņš vairs nekļuva par 30 vārtu uzbrucēju sezonā, viņš bija ideāls Robins Arsenal Betmenam (pazīstams arī kā Tjerī Anrī), 11 sezonu laikā gūstot 120 vārtus.
Kāpēc “nelidojošais holandietis”?
Pēdējais interesantais fakts: Bergkamps ir pazīstams ne tikai ar saviem vārtu guvumiem, bet arī ar savām bailēm lidot. Ja iespējams, viņš deva priekšroku doties uz izbraukuma spēlēm ar auto. Bet uz jautājumu, vai lidošanas fobija ietekmēja viņa karjeru, viņa atbilde bija vienkārša:
“Tieši otrādi. Kad es pārtraucu lidot, tas mani atbrīvoja. Trīs dienas pirms spēles es uztraucos par nākamo lidojumu. Spēles laikā es domāju par lidojumu atpakaļ. Tas neļāva man izbaudīt futbolu, tāpēc man bija jāpieņem lēmums vai nu doties uz mēnešiem vai gadiem ilgām terapijām, vai vienkārši pārtraukt lidošanu. Visi to pieņēma. Kad pievienojos Arsenal, gandrīz pirmais, kas izskanēja līguma sapulcē, bija tas, ka es teicu, ka es netaisos lidot, bet es varu visur braukt. Tā nekad nav bijusi problēma”.
