Olimpiskās ikonas: Kā piensaimnieks pārspēja neuzvaramo

Segvārdi “Krievijas karalis Kongs”, “Aleksandrs Lielais” un “Ceļamkrāns no Novosibirskas” dod mājienu par Aleksandra Kareļina spēku un panākumiem. Cīkstonis no Sibīrijas čempionātos dominēja vairāk nekā desmit gadus, pirms tikšanās ar Rulonu Gārdneru 2000. gada Sidnejas olimpiskajā finālā.

Protams, vēsture ir piedzīvojusi savu daļu sportistu, kuri gadiem ilgi spējuši noturēties sava sporta virsotnē. Tomēr Kareļins ir ļoti ārkārtējs piemērs.

Sāksim ar precīzāku statistiku. Kareļins izcīnīja trīs zelta medaļas pēc kārtas grieķu-romiešu smagajā cīņā — vīrieši var svērt līdz 130 kg — un devās uz Austrāliju, lai iegūtu ceturto. Viņš arī uzvarēja 12 secīgos Eiropas čempionātos un deviņos pasaules čempionātos pēc kārtas.

Statistiķu viedokļi nav vienisprātis par to, cik mačos Kareļins cīnījās savas karjeras laikā. Piemēram, ir minējums par 889, bet Krievijas mediji apgalvo 887. Pastāv vienprātība, ka Novosibirskā dzimušais milzis zaudēja tikai divus mačus: vispirms savam tautietim, toreizējam Eiropas čempionam Igoram Rostorotskim 1987. gada Padomju Savienības čempionātā; 13 gadus vēlāk pienāca Gārdnera kārta.

Pārsteidzošāks par Kareļina ilgo uzvaru sēriju varētu būt tikai tas, ka pēdējais pret viņu gūtais punkts pirms Sidnejas olimpiskajām spēlēm bija 1993. gadā vai 1994. gadā, atkarībā no tā, kuram avotam ticēt.

Gārdners nenāca no nekurienes

Kamēr Kareļins devās uz Sidneju kā pārliecinošs favorīts, Gārdners, vienkāršs lauku zēns, noteikti tāds nebija. Viņa vecāki bija mormoņi un vadīja piena fermu. Amerikāņa ceļš uz olimpiskā čempiona titulu sākās mājās, kur viņš cīnījās ar govīm, lai iegūtu formu.

Tajā pašā laikā būtu nepareizi apgalvot, ka Gārdners radās no nekurienes. Protams, viņam nebija nozīmīgu uzvaru, taču viņš pirms olimpiskajām spēlēm divas reizes uzvarēja Panamerikas čempionātā. Ņemot vērā ASV un Kubas cīkstoņu stabilo līmeni, šīs uzvaras neapšaubāmi bija vērā ņemamas.

Abi grandi pirmo reizi tikās 1997. gada pasaules čempionāta pusfinālā, kur Kareļins no paklāja nokāpa ar 6:0 uzvaru. Abi Sidnejā startēja ļoti labi, grupu turnīrā uzvarot visus pretiniekus. Kareļins cīnījās divas reizes, Gārdners trīsreiz.

Kamēr Kareļins aizcīnījās līdz finālam, nezaudējot nevienu punktu, Gārdneram nācās pasvīst pusfinālā pret Ukrainā dzimušo Izraēlas pārstāvi Juriju Evseičiku. Amerikānis pagarinājumā uzvarēja ar 3:2, un ziņojumi vēsta, ka, kamēr Gārdners spīdēja ar izturību, Evseičiks līdz mača beigām bija jau pilnībā izsmelts.

Mačā par zelta medaļu Kareļins vēlējās panākt uzvaru jau pirmajā puslaikā, mēģinot piespiest Gārdneru ar sev raksturīgo spēka paņēmienu. Lai gan krievs bija izteikti spēcīgs un priekš sava auguma ārkārtīgi veikls, viņš nespēja gāzt amerikāni. Pārtraukumā viņi devās ar rezultātu 0:0, kam sekoja vēl viens trīs minūšu puslaiks.

Kareļins pieļāva masīvu kļūdu otrajā raundā, abiem cīkstoņiem cīnoties par pārākumu. Kamēr abi vīri saslēdza rokas viens ap otru, Kareļins zaudēja tvērienu pirmais. Šī šķietami nenozīmīgā kustība spēlēja lomu nesenā noteikumu maiņā, kas nozīmēja, ka Gārdneram tika piešķirts punkts, izvirzot amerikāni vadībā ar 1:0.

Grieķu-romiešu cīņas noteikumi paredz, ka, ja divu raundu cīņa beidzas ar viena cīkstoņa pārsvaru tikai ar punktu, mačs nonāk pagarinājumā. Un tā Sidnejas 2000. gada fināls pārcēlās uz trīs minūšu periodu, kas galu galā izšķirs olimpisko zelta medaļu ieguvēju.

Kareļins jau atkal izmēģināja savu raksturīgo gājienu, taču Gārdners nepadevās pretinieka gribai. Neuzvaramais krievs galu galā nogura un nespēja gāzt Gārdneru pagarinājumā. Līdz ar to Kareļins savā 887. (vai 889.) mačā piedzīvoja tikai otro zaudējumu karjerā. Gārdners, kurš cīnījās kā Dāvids pret Goliātu, tika kronēts par olimpisko čempionu.

“Piecpadsmit gadus visus smagsvarus mocīja tikai viens jautājums: kā uzvarēt krievu lāci? Viņi prātoja, bet nekad neko neizdomāja. Es par to domāju arī Sidnejā. Protams, es arī neatradu atbildi. Bet es sapratu, ka mana vienīgā iespēja ir būt pacietīgam un mēģināt nogurdināt Kareļinu. Šķiet, ka man tas izdevās”, sacīja Gārdners.

Lai gan sākotnēji krievi mēģināja protestēt pret rezultātu, Kareļins samierinājās ar zaudējumu. “Es arī raudāju. Bet neviens to neredzēja”, sacīja milzis, atsaucoties uz to, ka pēc sakāves viņš neizrādīja nekādas emocijas.

Kareļins atstāja apavus uz paklāja

Lai gan vēlāk Gārdners turpināja gūt panākumus, viņa karjeras virsotne bija Sidnejā. Gadu vēlāk viņš izcīnīja savu pirmo un vienīgo pasaules čempiona titulu. Pēc tam viņš mocījās ar dažādām traumām, taču 2004. gadā Atēnās tomēr spēja izcīnīt olimpisko bronzu.

Līdz ar to viņa cīkstoņa karjera faktiski beidzās. Tāpat Gārdners aizvadīja vienu MMA cīņu, kurā arī uzvarēja, palīdzēja Pekinas olimpisko spēļu cīņas turnīrā kā eksperts un mēģināja atgriezties 2012. gada Londonas spēlēs, taču tika izslēgts no ASV izmēģinājumiem pārmērīgā svara dēļ.

Tikmēr ārkārtīgi strādīgā Kareļina karjera beidzās tieši Sidnejā. Pēc zaudējuma Gārdneram viņš atstāja cīkstēšanās apavus uz paklāja, norādot, ka nekad neatgriezīsies.

Kamēr Kareļins ir iegājis vēsturē kā visu laiku dominējošākais atlēts vīriešu smagsvaru cīņās, viņa olimpiskos sasniegumus pārspēj kāds cits cīkstonis.

Šis vīrs ir Mijains Lopess. Šogad Parīzes olimpiskajās spēlēs viņš kļuva par pirmo sportistu, kurš vienā sporta veidā izcīnījis piecus olimpiskos zeltus pēc kārtas. Pēc četriem gadiem Losandželosā viņam varētu pievienoties amerikāņu peldētāja Keitija Ledekija, kurai 800 metru brīvā stila peldējumā līdzinieku nav bijis jau četrās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas.