Paldies, Minhene! Spilgts futbols tumšiem rudens vakariem
Lai gan lietains novembra vakars Vācijā ir tikpat drēgns un drūms kā Latvijā, vāciešiem šajā tumsā ir kas tāds, kā mums nav – futbols!
Šeit gan nav runa par pašu spēli, kas Latvijā tiek spēlēta jau gandrīz 120 gadus jeb kopš 1906. gada, kad sporta svētkos dažādos Rīgas rajonos angļu jūrnieki un ierēdņi pirmo reizi demonstrēja futbola treniņa spēli.
Lai gan tas varētu šķist salīdzinoši ilgs laiks, patiesībā futbola kultūra mūsu valstī nav pienācīgi iesakņojusies Padomju savienības varas dēļ. Vismaz ne tā, kā (Rietum)eiropā.
Uz Minheni, bet ne dēļ Bayern
OlyBetTV nolēma šoreiz rudens skolēnu brīvdienas pavadīt savādāk un doties uz Minheni, Vācijā, lai izbaudītu autentisku futbola pieredzi. Iespējams, daudzi futbola līdzjutēji šobrīd pieņem, ka runa ir par Bayern Munich mājas spēli, taču šeit viņi smagi kļūdās. Tas tāpēc, ka īstens vietējais fano nevis par Bayern, bet gan par TSV 1860 Munich, kas spēlē trešajā līgā!
“Bayern fani parasti nāk no ārpus Minhenes un ir slavas mednieki. Īsts Minhenes iedzīvotājs, kurš patiesībā ir šeit uzaudzis, ir 1860. gada komandas cienītājs. Jo Tev vienkārši nav citas izvēles!”, stadionā skaidroja 32 gadus vecais Tobiass – viņš kopš bērnības ir bijis Die Lämmer jeb lauvu fans.
Tādējādi viņam ir arī atmiņas par labiem laikiem. No laikiem, kad TSV 1860 Munich vēl spēlēja augstākajā līgā (pēdējo reizi 2003./2004. gadā), kad klubs mērojās spēkiem ar Leeds United Eirosērijā, kad tā kreklus valkāja tādi starptautiska kalibra izlases dalībnieki kā Daniels Borimirovs, Manfreds Švābls, Abedi Pelē, Pols Agostino, Tomass Heslers, Jenss Džeremijs un Davors Šukers.
“Tie bija mūsu varoņi!” Tobiass teica nedaudz skarbā tonī pēc minēto vārdu nosaukšanas.
Jo tā ir viņa bērnības atmiņa. Taču arī Tobiasa tēvs, kurš nerunāja angliski, bet viņa teikto nedaudz pārtulkoja dēls, atcerējās ĻOTI LABUS laikus. Laikus, kad 1860 Munich uzvarēja valsts kausā (1963./64. gada sezonā), sasniedza Eirosērijas finālu (1964./65. gadā) un tika kronēti arī par Vācijas čempioniem (1965./66. gadā).
“Das waren die guten Zeiten“, ģimenes galva sacīja, lēni pamājot. Nostalģisks teikums, kas īsti nebija jātulko, jo tie bija patiešām labi laiki…
Fani joprojām ir lojāli (pagaidām)
Kad jautājām, vai 1860 Munich kādreiz varētu atgriezties šajā līmenī, abi pakratīja galvu. “Nē, mēs esam iestrēguši šeit [trešajā divīzijā] uz visiem laikiem”, sacīja Tobiass.
“Mums nav laba trenera, un prezidents ir sch**sse, tāpēc investorus mūsu klubs vairs neinteresē. Vadība vienkārši nesaprot futbolu un, godīgi sakot, spēlētāju aizraušanās ar klubu vairs nav tāda pati, kā agrāk. Vismaz es to nejūtu, kad viņi skraida pa laukumu”, viņš prasīgā tonī turpināja un lika noprast, ka diemžēl šāda apātija pamazām pāriet arī uz līdzjutējiem.
Bet par laimi ļoti klusi, jo, ja runājam par 1860 Munich mājas spēlēm, tad tās tiek aizvadītas pilnu tribīņu priekšā, un pat uz izbraukuma spēlēm kopā ar klubu pērn ceļoja vidēji 2107 cilvēki. “Pagājušajā gadā pilnīgi visas mājas spēles bija 100% izpārdotas”, sacīja Tobiass ar lepnumu savā dvēselē.
Šo pieprasījumu piedzīvojām arī mēs, kad divas nedēļas pirms biļešu iegādes, ieskatoties kluba mājaslapā, bijām grūtas izvēles priekšā: vai nu spēli skatīties no ierobežotas redzamības vietas, piektās rindas, vai vispār nē. Mūsu izvēle krita par labu ierobežotai redzamībai.
Tajā brīdī mums, protams, nebija ne jausmas, ko tas nozīmē, un, ja tas būtu jāapraksta retrospektīvi, vispiemērotākais salīdzinājums būtu ar Tallinas Hiiu stadiona ekonomikas sektoru. Jo spēle bija jāskatās caur žogu.
Proti, 1860 Munich mājas stadionu, kas angliski pazīstams kā Grünwalder Stadion, bet vāciski kā Sechzgerstadion, apjož resns metāla žogs, kura augšējā mala ir aprīkota ar dzeloņdrātīm ar pāris centimetru gariem zobiem.
Tātad, ja kādam ir nepārvarama vēlme izskriet laukumā, draudzīgs ieteikums – izvēlies citu stadionu!
Tā bija īstena dziesmu ballīte
Kamēr mača vērošana caur sētu uzlika zināmu zīmogu spēlei, tas nekādi nemazināja no tā gūto pieredzi. Proti, apmēram 14 700 cilvēku, kas ieradās pasākuma norises vietā (oficiāli 15 000 vietu lielais stadions bija izpārdots, bet patiesībā tajā bija dažas brīvas vietas) dzīvoja un elpoja futbola ritmā.
Īpaši labi tas tika pieredzēts, pateicoties 1860 Munich fanu sektoram, kur tā dēvētās ultras jau pusstundu pirms spēles sākuma vicināja karogus. Un, kad spēlētāji beidzot izgāja laukumā, bija redzama gan pirotehnika, gan dzirdamas kluba atbalstītāju dziesmas.
Šī ir arī vieta no kuras, piemēram, Latvijai ir daudz ko mācīties. Jo, lai gan mēs sevi uzskatām par dziedošu tautu un ar lepnumu runājam par sadziedāšanās tradīciju… teiksim tā, ka 15 000 nejaušu Minhenes futbola līdzjutēju, iespējams, ir skaļāki nekā 15 000 latviešu uz Mežaparka Lielās estrādes. Tomēr uzsvars šeit nepārprotami tiek likts uz vārdu “skaļāk”, nevis “skaistāk”.
Protams, dziesmu balle tribīnēs neilgs visas 90 minūtes, jo pat vāciešiem futbola spēle galvenokārt ir iemesls sanākt kopā. Tu nāc kopā ar ģimeni un draugiem, lai baudītu arī alu un bratwurst (katrs maksā ap 5€) un parunātos. Tā ir futbola fona aktivitāte.
Tomēr futbols netiek aizmirsts, jo laukumā notiekošais tiek nepārtraukti uzraudzīts ar acs kaktiņu. Un, ja, piemēram, bumba soda laukumā rikošeta rezultātā trāpīs pa viesu komandas aizsarga roku, bet tiesneša svilpe klusēs, tiks dziedāta labi zināmās dziesmas “the referee is ****” vācu versija, ko pavadīs svilpotāju koris.
Mača spilgtākie momenti:
Tomēr līdzās pazīstamākām un mazāk pazīstamām dziesmām visspēcīgākais efekts bija vienam klusam žestam.
Proti, ap 57. minūti 1860 Munich atbalstītāji pēc kārtas sāka celt gaisā šalles, un tas zagšus izplatījās pa visu stadionu. Līdz 60. minūtei tās pašas šalles, kas bija paceltas virs galvas, tika pielietotas kā helikopteri, un bungu sitienu pavadījumā izskanēja “Shalalalala, shalalalala, secig, München”.
Bērni koncentrējas uz alu, nevis spēli
Arī bērniem mača laikā ir daudz jautrības. Viņi skraida šurpu turpu tribīņu priekšā, prasot alus kausus. Tomēr viņi to dara nevis dēļ pēdējā malka, bet gan dēļ kabatas naudas.
Proti, pie alus iegādes ir jāiemaksā depozīts 1€ apmērā, ko var atgūt, atdodot tukšo kausu atpakaļ. Bet kurš gan spēles laikā celsies no tribīnēm, vai ne?!
Tā nu puiši likuši sistēmai darboties savā labā un sniedz palīdzīgu roku, paši savācot kabatas naudu. Arī mēs atdevām savus kausus, kad mazs desmitgadīgs puika pēkšņi uzsita mums pa plecu un pieklājīgā vācu valodā jautāja: “Atvainojiet, vai varu paņemt Tavu kausu?”.
Taču bija arī paviršāka pieeja. Piemēram, vairāki futbola fani izmeta savu kausu uz asfalta, lai skatītos, kā bērni par to cīnās kā gladiatori.
Asinis gan netika izlietas, bet joprojām notika kautiņš. Mazākie, kuri cīņā zaudēja, galīgi tukšām rokām nepalika, jo parasti bija divi vai trīs futbola draugi, kas atdeva savus kausus mazajiem. Citiem vārdiem sakot, cīņas zaudētājs izrādījās uzvarētājs.
Vācijas zemākās līgas līmenis un šarms
Kas attiecas uz pašu spēli, tiem kuriem šķiet, ka Vācijas 3. līga ir vājā līmenī, tad… atzīsim, ka spēlētāji tur tomēr ir labāki nekā vairākos pašmāju klubos. Viņi zina, kā mānīt un izpildīt trikus, bet, kas ir vēl svarīgāk, viņi lieliski zina arī, kā sist pa vārtiem!
Tiem, kuri domā, ka mūs kaut kādā veidā apžilbināja vienreizēja pieredze vai stāsts par Tobiasu, dedzīgo 1860 Munich fanu, varam apliecināt, ka šis nebija mūsu pirmais futbola tūrisma brauciens, un vislabāko pieredzi esam guvuši tieši zemākajās līgas.
Tiesa, joprojām svarīgi ir izpildīt mājasdarbus, zināt, kurās vietās līdzjutēji dedzīgi atbalsta savas komandas un kur ne!
Visbeidzot vārds Filipam, kurš arī apciemoja savus draugus Minhenē un ieradās kopā ar viņiem skatīties 1860 Munich spēli. Viņš ir dedzīgs Borussia Dortmund fans un arī daudzkārt devies uz Eiropu kopā ar Die Schwarzgelben.
“Cilvēki šeit ir, jo tā ir tradīcija. TSV 1860 Munich ir klubs Minhenes iedzīvotājiem, un šeit viss ir tieši tā, kā tam jābūt – vecmodīgi un tradicionāli”. Tas ir kaut kas līdzīgs no viņa dzimtenes, kur arī valda maģiska atmosfēra.
“Vācijas augstākajā līgā bieži vien ir vairāk skatītāju nekā Itālijas vai Francijas augstākajā līgā – tas runā pats par sevi. Vācijas fanu kultūra ir vienkārši apbrīnojama”, viņš turpināja un arī sniedza izsmeļošu atbildi uz jautājumu, vai tā ir labāka nekā Anglijā.
“Ne velti pastāv teiciens, ka Highbury ir kā bibliotēka”, viņš sacīja, runājot par Londonas Arsenal bijušo stadionu, kura atmosfēra atgādināja bibliotēku tās skumjākajās dienās. “Esmu devies ar Dortmundi uz Arsenal, Manchester City un Liverpool spēlēm, un Liverpūle bija vienīgā, kas bija salīdzinoši laba. Bet pat tas nebija tas, ko Tu piedzīvosi šeit!
Pašas spēles rezultāts? 1860 Munich un Osnabrike nospēlēja neizšķirti ar 2:2. Bet tas nebija īsti svarīgi vai fundamentāli. Jo svarīgākais bija piedzīvotā atmosfēra!
