Pastaiga vēsturē: Čempionu līgas laika līnija
Kas var būt skaistāks par otrdienas vai trešdienas vakaru kopā ar Eiropas prestižāko klubu futbola turnīru? Spēcīgākās komandas. Iekārojama trofeja. Ikoniskā tituldziesma…
Kad Georgs Frīdrihs Hendelis 1727. gadā karaļa Džordža II kronēšanai sakomponēja “Priesteris Cādoks”, viņš, visticamāk, nedomāja par aizraujošajiem Čempionu līgas vakariem. Tomēr 1992. gadā to pielāgoja un par pamatu izmantoja britu komponists Tonijs Britens, kurš tika nolīgts, lai izveidotu kaut ko himnisku prestižajam turnīram. Rezultāts? Ikonisks skaņdarbs, kas pazīstams ikvienam un jebkur.
Mēs kā līdzjutēji esam tik ļoti pieraduši redzēt, ka lielākās komandas tiekas savā starpā skatītāju pārpildītos stadionos. Tad atskan himna. Dažiem tā ir norma, bet citiem tas ir bijis diezgan garš ceļš, lai nokļūtu līdz šim momentam. Tātad, cik tālu atpakaļ mums jāatskatās, lai sasniegtu Čempionu līgas saknes? Līdz 1992. gadam? Vai tomēr 1955?
1891. gada 1. oktobris | Pirms apmēram 132 gadiem pirmo reizi tikās divu dažādu līgu čempioni – Anglijas čempioni Everton viesojās pie Skotijas čempioniem Glasgow Rangers un tika kronēti par pasaules čempioniem, uzvarot ar 4:1 pirmajā spēlē, savukārt atbildes spēlē Gudisona parkā piekāpjoties ar 0:2. Turpmākajos gados par čempioniem tika kronēti arī Aston Villa, Sunderland, Glasgow Celtic un Sheffield United, līdz sacensības tika atceltas 1904. gadā.
1897. gada 21. novembris | Tikai sešus gadus vēlāk angļu santehniķis Džons Gramliks sarīkoja starptautisku kausa izcīņu Centrāleiropā, uz kuru tika uzaicinātas komandas no Austroungārijas impērijas. Austrieši dominēja, izcīnot deviņus no desmit Izaicinājuma kausiem, kas tika izspēlēti no 1897. līdz 1911. gadam.
1909. gada 12. aprīlis | Komandas no Francijas, Vācijas, Itālijas un Šveices cīnījās par starptautisku trofeju Turīnā jau 1908. gadā, taču bez angļu komandu klātbūtnes tas šķita nepilnīgi. Lai to labotu, skotu tējas magnāts Tomass Liptons noorganizēja dalību West Auckland, ogļraču amatieru komandai no Ziemeļaustrumu Anglijas. Viņi cienīgi izcīnīja Sera Tomasa Liptona trofeju 1909. gada aprīlī un aizstāvēja savu titulu divus gadus vēlāk, finālā sagraujot Juventus ar 6:1.
1927. gada 17. jūlijs | Pirmais pasaules karš un tā sekas manāmi ietekmēja futbola progresu. Tomēr līdz 1927. gadam tika izveidotas profesionālās līgas Austrijā, Ungārijā un Čehoslovākijā. Lai finansiāli palīdzētu Centrāleiropas klubiem, tika ieviestas starptautiskas sacensības ar nosaukumu Mitropa kauss. Tajā kopumā triumfēja 50 komandas, pirms vēsturiskais turnīrs tika pārtraukts 1992. gadā. Ievērojami uzvarētāji ir AC Milan (1982), Red Star Belgrade (1958, 1968) un Sparta Prague (1927, 1935, 1964).
1930. gada 6. jūlijs | Vēl vienu līdzīgu ideju 1930. gadā izvirzīja Šveices klubs Servette, kurš tieši pirms pirmā Pasaules kausa uz Ženēvu uzaicināja divpadsmit līgu čempionus. Tā kā Anglijas Futbola asociācija tika atsaukta no FIFA un Portugāles čempioni Lisabonas Benfica no dalības atteicās, tajā piedalījās desmit komandas, un Ungārijas Ujpest tika kronēti par čempioniem. Diemžēl, pasaules ekonomikai nonākot krīzē un tuvojoties Otrajam pasaules karam, Coupe des Nations bija vienreizējs pasākums.
1948. gada 18. marts | Otrais pasaules karš tik ļoti neietekmēja Dienvidameriku, un 1948. gadā Čīles Colo-Colo organizēja Campeonato Sudamericano de Campeones (Copa Libertadores priekštecis, Dienvidamerikas ekvivalents Čempionu līgai). Vēl svarīgāk ir tas, ka franču žurnālists Žaks Ferāns no L’Equipe devās pāri Atlantijas okeānam, lai iemūžinātu turnīru, un vēlāk atgriezās Eiropā ar skaidru domu sekot latīņamerikāņu piemēram.
1949. gada 20. jūnijs | Pagāja zināms laiks, lai Eiropā pēc kara varētu atsākties turnīri. Tāpēc 1949. gadā federācijas no Francijas, Itālijas, Spānijas un Portugāles apvienojās, lai izveidotu Latīņamerikas kausu (Latin Cup). Līdz turnīra anulēšanai 1957. gadā tajā par čempioniem kļuva AC Milan, Barcelona, Real Madrid, Benfica un Reims. Tā bija pirmā reize, kad regulāri tikās mūsdienu smagsvari.
1954. gada 13. decembris | Ferānam un L’Equipe Eiropas lielvalstu pārliecināšana sākotnēji izrādījās grūts uzdevums. Tomēr tās saredzēja iespēju, kad angļu smagsvars Wolverhampton Wanderers apceļoja pasauli un pārspēja komandas no Dienvidāfrikas, Vācijas, Spānijas, Argentīnas, Padomju Savienības un Ungārijas. Spēle pret Ungārijas klubu Honved tika aizvadīta prožektoru gaismā un pārraidīta tiešraidē BBC. Galu galā Daily Mail pasludināja Wolverhampton par pasaules čempioniem.
1954. gada 15. decembris | “Pirms mēs pasludinām, ka Wolverhampton ir neuzvarami, ļaujiet viņiem paviesoties Maskavā un Budapeštā”, atzīmēja L’Equipe redaktors Gabriels Hanots. “Būtu vēlams uzsākt pasaules klubu vai vismaz Eiropas čempionātu, kas būtu lielāks, saturīgāks un prestižāks par Mitropa kausu un oriģinālāks par izlašu sacensībām”.
1955. gada 4. septembris | Tas beidzot tika īstenots. 1954. gada jūnijā tika atklāta UEFA, un kongresi 1955. gada martā, aprīlī, maijā un jūnijā veica turpmākus soļus kausa izcīņas organizēšanā. 1955. gada 4. septembrī tika sperts nozīmīgs solis Eiropas futbola vēsturē, kad mājinieki Lisabonas Sporting nospēlēja neizšķirti ar Partizan Belgrade (3:3).
1960. gada 18. maijs | Pirmajos piecos turnīra gados dominēja Real Madrid, un kluba piektais tituls (no pieciem iespējamajiem) tika izcīnīts 1960. gada 18. maijā. Hempdenparkā, Glāzgovā, joprojām rekordlielas 127 621 auditorijas priekšā Real pārliecinoši uzvarēja Eintracht Frankfurt ar 7-3. Ja iepriekš kādam bija šaubas, tad šī spēle pavisam noteikti nostiprināja Real kā Eiropas karaļus.
1968. gada 29. maijs | Pēc tam, kad Lisabonas Benfica, AC Milan, Inter Milan un Glasgow Celtic bija izdzīvojuši savus ziedu laikus, Manchester United kļuva par pirmo Anglijas komandu, kas 1968. gadā ieguva Eiropas kausu. Desmit gadus pēc bēdīgi slavenās aviācijas katastrofas Minhenē, kurā gāja bojā 23 cilvēki, tas bija pienācīgs veltījums zaudētajai paaudzei, kas pazīstama kā Busby Babes. Tāpat tas bija svarīgs pavērsiens Anglijas futbolam.
1976. gada 12. maijs | Kamēr 70. gadu sākumā turnīrā dominēja Johana Kruifa pārstāvētā Ajax vienība, cita mūsdienu lielvalsts lika par sevi zināt, izcīnot trofeju 1974., 1975. un 1976. gadā. Neskatoties uz to, ka Bundeslīga kļuva par profesionālu līgu tikai 1963. gadā un Bayern Munich spēja iekļūt tās augstākajā divīzijā 1965. gadā, viņiem bija nepieciešami tikai vienpadsmit gadi, lai ierakstītu savu vārdu Eiropas kausa vēstures grāmatās.
1985. gada 29. maijs | 1984. / 1985. gada fināls starp Juventus un Liverpool bija līdz šim tumšākā stunda Eiropas kausa vēsturē. Briselē, Beļģijā, pirmsspēles konfrontācijā starp abu klubu atbalstītājiem dzīvību zaudēja 39 cilvēki, kas rezultējās ar beztermiņa aizliegumu Anglijas klubiem (atcelts piecus gadus vēlāk). Angļu klubu prombūtnē, Steaua Bucuresti, Porto un PSV Eindhoven tika kronēti par čempioniem laikā no 1986. līdz 1988. gadam.
1987. gada 16. septembris | Uzvarētājiem nācās iziet cauri nesaudzīgai sistēmai, kurā pat viena neveiksme nozīmēja izkrišanu. Itālijas mediju magnāts Silvio Berluskoni 1986. gadā iegādājās AC Milan un sapņoja par televīzijā skatāmu Eiropas turnīru, lai palielinātu ieņēmumus. Kad 1987. gada rudenī tika izlozēti Napoli un Real Madrid, Berluskoni drīz atbildēja ar draudiem, kas šodien varētu būt līdzvērtīgi Eiropas Superlīgai. Tas lika sarosīties un ķerties pie darba Eiropas futbola menedžeriem.
1991. gada 27. novembris | Jaunie laiki uzausa Kijevā, kad vietējais Dynamo uzņēma Lisabonas Benfica, kas bija pirmā grupu turnīra spēle Eiropas kausa vēsturē. Sākot no 1992. / 1993. gada sezonas sacensības tika pārdēvētas par Čempionu līgu, un mēs tikām iepazīstināti ar nu jau zināmo himnu, zvaigžņoto bumbu un citiem saistītiem dizainiem, kas radījuši neapšaubāmi visatpazīstamāko zīmolu visā klubu futbola pasaulē.
Kopš tā brīža evolūcija ir bijusi diezgan strauja. No divām līdz četrām, līdz sešām, līdz astoņām un no 2024. / 2025. gada – pat vienai 36 komandu grupai. No tikai čempioniem līdz diviem, līdz četriem un drīz līdz pat pieciem klubiem no vienas valsts. No brīnumainā fināla Stambulā līdz Pepa Gvardiolas varenajai Barcelona līdz slavenajam Real Madrid “La Decima” un trim secīgi izcīnītajiem tituliem. Šis nudien ir bijis notikumiem bagātas piedzīvojums.