Picas puika vai basketbola ģēnijs? Andrea Trinkjēri rada kaut ko no nekā

Ikviens, kurš lasījis vietējās sporta ziņas, zina, ka Kauņas “Žalgiris” galvenais treneris Andrea Trinkjēri ne vienmēr ir bijis pārāk augstu novērtēts, neskatoties uz to, ka viņš to varētu būt pelnījis.

Šosezon itālis kārtējo reizi pierāda, ka var iztikt ar pavisam maz. Proti, Trinkjēri nav problēmu veiksmīgi vadīt komandu, kas ne gluži peld naudā. Kamēr Madrides “Real” figurē Eirolīgā ar vairāk nekā 40 miljoniem eiro, “Žalgiris” budžets uzstādīja rekordu ar “nieka” 17,7 miljoniem.

Protams, par laimi, panākumus nenosaka maciņa izmērs, bet gan varbūtība tos sasniegt. Spilgts piemērs ir pašreizējā sezona, kurā pēc desmit kārtām jeb aptuveni sezonas pirmās trešdaļas “Real” ar četrām uzvarām un sešiem zaudējumiem ir nolaiduši latiņu tikai līdz 10. vietai līgas kopvērtējumā. Ar pretēju bilanci Lietuvas basketbola gods un lepnums var lepoties ar 9. vietu, lai gan tas zaudējis pēdējās trīs spēles pēc kārtas. Šī nebūt nav pirmā reize, kad Trinkjēri ir izdevies izspiest kaut ko no nekā. Lai gan 56 gadus vecais treneris šajā amatā ir jau 20 gadus un viņam ir daudz, ko parādīt, viņš nekad nav spējis vadīt īstu TOP klubu.

Trinkjēri pagrieziena punkts

Milānā dzimušā Trinkjēri karjera sākās viņa dzimtajā pilsētā un Eiropas klubā “Olimpia”. Tie bija nemierīgi laiki viņam kā trenera asistentam, jo ​​viņa laikā klubs divas reizes nomainīja īpašnieku.

Turklāt pie uzvaras pieradušajai “Olimpiai” tas nebija vieglākais periods. Trinkjēri klubā bija no 1998. līdz 2004. gadam, kā laikā bijušajam Eirolīgas grandam nebija neviena titula, ar ko pazīmēties.

Iespējams, to ietekmēja arī fakts, ka Trinkjēri pirmās galvenā trenera darbavietas bija Itālijas zemākajās līgās. Pēc piecām sezonām piramīdas trešajā un otrajā līmenī 2009. gada vasarā atskanēja aicinājums no augstākās līgas: “Cantu”, kas 80. gadu sākumā bija Eiropas elitē, bija vajadzīgs kāds, kas palīdzētu klubam spert soli uz priekšu.

Ja agrāk šī komanda uzvarēja trīs Itālijas čempionātos un divas reizes triumfēja Eirolīgā, līdz Trinkjēri ierašanās brīdim “Cantu” bija regresējusi par komandu, kas reiz piedalījās vietējās līgas izslēgšanas spēlēs, bet tad atkal nē.

Ambiciozā Trinkjēri vadībā Kantu bāzētais klubs ne reizi neizkrita no pirmā piecinieka. Turklāt viņi spēlēja divos kausa finālos, vienu reizi līgas finālā, atgriezās Eirolīgā un 2012. gada rudenī pat izdevās izcīnīt kluba līdz šim pēdējo titulu: Itālijas Superkausu, kurā viņi uzvarēja nu jau aizmirsto Sjēnas “Montepaschi” ar 80:73 gruzīna Manučara Markoišvili vadībā, kurš šobrīd strādā par treneri “Monaco”.

Laiks “Cantu” bija pagrieziena punkts Trinkjēri karjerā. Divreiz ievēlētais Itālijas līgas gada treneris pierādīja, ka pat ar (ļoti) mazu budžetu viņš spēj būt (ļoti) veiksmīgs lielajā ainā, un to pamanīja arī ārzemju klubi. Trinkjēri savā dzimtenē nav strādājis kopš aiziešanas no “Cantu” 2013. gada oktobrī.

Tās divas Eirolīgas izslēgšanas spēles…

Pa šo laiku Trinkjēri ir iegājis vēsturē ārzemēs. Kad viņš pirms sešiem gadiem pārņēma Belgradas “Partizan”, viņš kļuva par pirmo treneri, kas nav no Dienvidslāvijas vai tās bijušajām valstīm, kurš vadījis Serbijas grandu. Belgradā itālietis tika pie diviem vietējiem kausiem, taču “Partizan” ar to nepietika. Klubam bija lielākas cerības.

Savus lielākos panākumus Trinkjēri ir guvis Vācijā. Ar “Bamberg” viņš trīs sezonas pēc kārtas uzvarēja bundeslīgā, bet tikai viena sezona Eirolīgā noslēdzās ar pozitīvu bilanci. Ar Minhenes “Bayern” viņš divas reizes bija ļoti tuvu kaut kam brīnišķīgam Vecās pasaules spēcīgākajā līgā.

“Bayern” nekad nebija bijis īpašs spēks Eirolīgā, bet Trinkjēri mainīja šo paradigmu. 2021. gada pavasarī viņi ceturtdaļfinālā tikās ar Trinkjēri bijušo darba devēju “Olimpia”, bet zaudēja pirmajās divās Milānā aizvadītajās spēlēs.

Sērija tika apgriezta kājām gaisā Minhenē, kad Trinkjēri vīri uzvarēja gan trešajā, gan ceturtajā spēlē. Tad bija pienācis laiks atgriezties Milānā uz izšķirošo cīņu.

Laukuma saimnieki visu kontrolēja līdz pat ceturtajai ceturtdaļai, pēdējās desmit minūtēs iesoļojot ar 14 punktu pārsvaru. Kad līdz finālsvilpei bija atlikusi 1 minūte un 18 sekundes, Milāna bija vadībā ar 12 punktu pārsvaru, bet “Bayern” izdevās pietuvoties divu punktu attālumā, pateicoties Veidam Boldvinam un Džeilenam Reinoldsam.

Kad līdz beigām bija atlikušas septiņas sekundes, savu otro no diviem soda metieniem nerealizēja Milānas dūzis Šavons Šīldss, kurš jau bija guvis 34 punktus. Reinoldss satvēra atlēkušo bumbu, piespēlēja Boldvinam, kurš atrada NBA pieredzējušo Polu Zipseru. Metiens… Garām. Iespējams, iznākums būtu bijis pavisam citādāks, jo vācietis varēja paspēt izdarīt piespēli Vladimiram Lučičam, kurš bija viens kreisajā stūrī…

Gadu vēlāk “Bayern” atgriezās ceturtdaļfinālā, un sēriju atkal izšķīra piektā spēle. Pretiniekos bija regulārās sezonas uzvarētāja “Barcelona”, ​​kas ar spēcīgu trešo ceturtdaļu sagrāva Trinkjēri un Vācijas kluba cerības.

Apsolītā zeme bija tik tuvu.

Jau atkal…

Par spīti skaistajai karjerai un uzslavām, ar Horvātiju, Melnkalni, ASV un Itāliju saistītais Trinkjēri izteicies, ka neuzskata sevi par basketbola ģēniju. Taču cilvēki, kas labi pārzina Eiropas augstākā līmeņa basketbolu, uzskata, ka mūsu kontinentā nav labāka taktiķa.

Un tas, iespējams, ir iemesls, kāpēc Trinkjēri vairākkārt ir izdevies sasniegt labus rezultātus ar komandām, kuru budžets ir daudz mazāks nekā viņa konkurentiem.