Rudijs Fernandess – labs NBA spēlētājs, kurš no Eirolīgas ieguva to, ko gribēja

Mūžam kustībā esošais Rudijs Fernandess ilgus gadus bija viens no Eiropas labākajiem basketbolistiem, kurš aizvadīja pieklājīgu karjeru NBA, taču tā viņu neapmierināja. Spānim vajadzēja kaut ko vairāk un viņš nolēma atgriezties savā dzimtajā klubā.

Fernandess savā 39. dzimšanas dienā paziņoja, ka šī sezona viņam būs pēdējā profesionālajā basketbolā. Tomēr viņš nevēlas pielikt punktu karjerai klubu līmenī, kur viņš kopā Madrides Real mērķē triumfēr gan Eirolīgā, gan Spānijas čempionātā. Viņš vēlas aizvadīt savu pēdējo deju kopā ar valstsvienību.

Proti, Spānijas pilsētā Valensijā tiks aizvadīts vasaras Parīzes olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs, kur mājinieki ietilpst vienā apakšgrupā ar Libānu un Angolu. Otrajā grupā ir Polija, Somija un Bahamu salas. Lai iekļūtu pusfinālā, nepieciešams nodrošināt vietu starp divām labākajām komandām grupā. Biļeti uz Olimpiādi iegūs tikai turnīra uzvarētājs.

Spānija ir favorīte, taču atkarībā no Polijas, Somijas un Bahamu salu komandu sastāva nokļūšana Parīzē varētu nebūt tik viegla. Un, lai gan Fernandesam nav lielas lomas komandā, būtu jauki, ja viņš varētu atvadīties no basketbola uz lielākās skatuves, kā to izdarīja Argentīnas leģenda Luiss Skola 2021. gada Tokijas olimpiskajās spēlēs.

Uzstādīja NBA rekordu

Sākotnēji no Maljorkas salas Fernandess uz kontinentu pārcēlās 2002. gadā, kad viņš pievienojās Katalonijas komandai Joventud Badalona. Kopā ar kluba biedru Rikiju Rubio spānis ātri vien kļuva par vienu no Eiropas lielākajiem talantiem, ar klubu izcīnot titulus gan savā dzimtenē, gan Eiropā, un drīz vien kļuva skaidrs, ka Fernandesa nākotne ir pasaules spēcīgākajā līgā NBA.

2008. gadā Fernandesa līgums tika izpirkts, lai viņš varētu pievienoties Portlendas Trail Blazers, kas viņu iepriekšējā gadā NBA draftā izvēlējās ar 24. numuru. Uzsākot jauno ceļu, Fernandess bija īpaši pateicīgs galvenajam trenerim Aito Garsijam Renesesam, kurš viņu trenēja Joventud rindās. “Viss, ko es zinu par basketbolu, ir pateicoties viņam”, sacīja spēlētājs.

Fernandess pievienojās Blazers pēc 2008. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm, kurās Spānija iekļuva finālā un sagādāja smagu cīņu ASV, kuru pārstāvēja tādas zvaigznes kā Kobe Braients, Dveins Veids, Karmelo Entonijs un citas zvaigznes. Turnīra spilgtāko momentu sagādāja tieši Fernandess, kurš trieca bumbu grozā pāri Dvaitam Hovardam.

Tajā pašā laikā Fernandess nebija pirmais basketbolists no savas ģimenes, kurš spēlējis profesionālā Ziemeļamerikas līgā. Viņas māsa Marta, kura ir trīs gadus vecāka, 2007. gadā nopelnīja palikšanu sieviešu NBA ar Losandželosas Sparks komandu.

Šī stāsta galvenā varoņa NBA karjera ilga tikai četras sezonas, taču tā nebija slikta. Savā debijas sezonā viņš uzstādīja arī Sapņu līgas rekordu realizēto trīspunktu metienu skaita ziņā starp jaunpienācējiem. Fernandesa 159 tālmetienu rekords viņa rokās palika tikai vienu sezonu, kad par vēsturē labāko šāvēju uzskatītais Stefans Karijs 2009. / 2010. gada sezonā realizēja 166 trīspunktniekus. Jāpiebilst, ka pagājušajā sezonā šis rekords tika pārspēts par galvas tiesu, Kīganam Marejam no Sakramento Kings realizējot 206 trejačus.

Pēc trim sezonām Blazers sastāvā un vienas Denveras Nuggets rindās Fernandess bija piedalījies kopā 267 NBA spēlēs, vidēji spēlē gūstot nedaudz mazāk par desmit punktiem. Nekas pārsteidzošs, taču eiropietis stingri turējās rotācijā un viņam nebija jābaidās no darba zaudēšanas.

Muguras problēmas NBA notikušā dēļ

2012. gada vasarā Fernandess nolēma, ka viņa laiks NBA vismaz uz kādu laiku ir beidzies. Viņš pievienojās Real, parakstot trīs gadu līgumu, kur vienā sezonā viņš nopelnīja nedaudz vairāk par trim miljoniem eiro, padarot viņu par vienu no vislabāk apmaksātajiem spēlētājiem Vecajā pasaulē.

Fernandess skaidroja, ka Eiropā viņš var būt labāks spēlētājs nekā NBA un vēlas būt komandas līderis un izcīnīt titulus. Ja pēdējo mērķi, protams, varēja sasniegt arī pāri okeānam, pirmo gan nevarēja.

Tajā pašā laikā Fernandess sacīja, ka neslēgs NBA durvis uz visiem laikiem un varētu atgriezties, ja izdosies salabot muguru. Muguras problēmas viņa karjeru pavadījušas kopš 2009. gada marta, kad spēlē pret Losandželosas Lakers Trevors Ariza viņu ātrajā uzbrukumā taranēja uz grīdas un spānis guva savainojumu.

Tiesa, Fernandess devās uz NBA no Joventud, taču viņš bija spēlējis Real rindās vēl pirms 2012. / 2013. gada sezonas. Sezonu pirms tam Ziemeļamerikā bija darbinieku streiki, tāpēc vairākas zvaigznes uz laiku ieradās Eiropā, lai pelnītu sev iztiku. Bez Fernandesa uz Real ieradās vēlākais NBA čempions Seržs Ibaka, Danilo Gallinari devās uz Milānu, bet Derons Viljamss uz Stambulas Beşiktaş.

Pēc atgriešanās Real uz pilnu slodzi, Fernandess izvirzījās pārliecinošā Spānijas karaliskā kluba līderpozīcijā, pirmajās trīs sezonās Eirolīgā vidēji laukumā pavadot nedaudz vairāk par 27 minūtēm. Viņš guva savu daļu punktu, bija faktors cīņā par atlēkušajām bumbām, izdalīja rezultatīvas piespēles un bija īstena Vecās pasaules zvaigzne un ievērojamas algas cienīgs.

Arī komandas panākumi nebija mazsvarīgi. 2015. gadā Real pārtrauca 20 gadus ilgušo Eirolīgas titulu sausumu, kad finālā viņi sagrāva Olympiacos. Trīs sezonas vēlāk šo panākumu izdevās atkārtot, taču tad Fernandess vairs nebija kluba pirmā vijole.

Netīra spēlētāja nasta

Lai gan Fernandesa karjera ir bijusi ārkārtīgi veiksmīga, šajā meduspodā ir arī daži darvas pilieni. Slavenākais no tiem ir incidents 2013. gada martā, kad Kauņas Žalgiris līdzjutējs Nauris Maciuss iesita Fernandesam pa seju.

Pamats Lietuvā notikušajam tika likts abu klubu savstarpējā duelī Madridē, kad Fernandess ar bumbu meta pa Žalgiris Kšištofa Lavrinoviča galvu un līdz ar fināla svilpi sāka kautiņu ar Pauļusu Jankunasu.

Žalgiris šajā mačā zaudēja ar 74:75, un Kauņā Real jau atkal uzvarēja ar viena punkta pārsvaru (105:104). Lietuvas klubu basketbola goda un lepnuma līdzjutēji lamāja Fernandesu visu spēli. Tobrīd Real spēlējušais lietuvietis Martins Pociuss pirms spēles sacīja “Ceru, ka Kauņā Rūdiju nenogalinās”.

Par laimi, situācija nekļuva tik slikta, bet Fernandess tomēr tika sodīts. Maciuss paskaidroja, ka, lai gan viņš nožēlo sitienu, spānis viņu vienkārši bija nokaitinājos. Lietuvas medijiem viņš stāstīja: “Kad viņš gāja man garām, viņš uzsita man pa plecu un izteica sliktus vārdus par Lietuvu, piemēram, ka mūsu valsts ir komunistiska. Emocijas mani pārņēma, un es iesitu viņam pa seju”.

Maciusu patiešām pārņēma ne tikai emocijas, bet arī alkohols, jo pēc Lietuvas policijas datiem viņa alkohola promiļu rādītājs bija 2,62.

2021. gada decembrī Real kārtējo reizi uzvarēja ārkārtīgi līdzvērtīgā spēlē, kad viņi ar 75:73 pārspēja Milan. Laukuma saimnieku 18 punktu autors Šavons Šīldss 46 sekundes pirms spēles beigu signāla skrējienā uz grozu sadūrās ar Fernandesu un piezemējās tik smagi, ka savainoja savu labo roku. Viņš nespēja realizēt soda metienus un laukumā vairs neatgriezās. Divas dienas vēlāk Milan paziņoja, ka Šīldsam tiks veikta operācija un viņa labās rokas savainojuma dēļ viņš uz ilgāku laiku būs prom.

Šīldsa toreizējais komandas biedrs Malkolms Deleinijs vēlāk sociālajos tīklos rakstīja, ka Fernandess pret Šīldsu nospēlēja netīri un šāda rīcība būtu jāsoda.

Protams, kad Fernandess tomēr beidzot dosies pensijā, viņa sasniegumi atsvērs apšaubāmās darbības, jo Eiropas basketbolā ir ļoti maz tādu spēlētāju, kuru karjera ir bijusi tik veiksmīga kā Rudijam. Visvairāk viņš paliks atmiņā ar spēcīgiem skrējieniem uz grozu un tālmetieniem, nevis ar to, ka viņam iesita piedzēries lietuvietis vai viņš uzvedies netīri pret Sīldsu.