Salauzti ceļi, kaislība un uzticēšanās – Bardzokasa ceļojums uz virsotni

Jorgoss Bardzokass ir viens no tiem basketbola treneriem, kura sapnis par panākumiem spēlētāja amatā sabruka traumu dēļ. Kā savas spēlētāja karjeras beigas raksturoja pats grieķis: “Tās bija kā manas pirmās bēres. Tas bija patiesi sirdi plosoši”.

Spēka uzbrucējs visu savu karjeru bija uzticīgs Grieķijas klubam Maroussi, kas Bardzokasa laikā spēlēja Grieķijas basketbola otrajā vai trešajā divīzijā. Citiem vārdiem sakot, viņš kā spēlētājs nebija ne tuvu augstākajam līmenim, lai gan viss varēja beigties citādāk, ja vien nebūtu nepieciešamas vairākas lielas operācijas un divi Ahileja cīpslas plīsumi.

Bardzokass savu spēlētāja karjeru noslēdza 28 gadu vecumā, kam sekoja lēmums veltīt sevi trenera darbam. “Kopš man bija 20 gadi, es trenēju bērnus, un pēc spēlētāja karjeras beigām es trenēju vairākas mazas komandas Atēnās. Es to vienmēr uztvēru nopietni, jo pat ja basketbola līmenis nebija ļoti augsts, tā bija mana aizraušanās. Es mīlu basketbolu”.

Kā treneris Bardzokass iekļuva Grieķijas augstākajā līmenī 38 gadu vecumā, kad viņa vecā mīlestība Maroussi deva viņam iespēju kļūt par trenera asistentu un mācīties no Panajotisa Janakisa, kurš 1996. gadā ar Panathinaikos kā spēlētājs svinēja triumfu Eirolīgā un divas reizes tika ievēlēts par Grieķijas līgas labāko treneri ar Maroussi.

Galu galā Bardzokass debitēja Eirolīgā tieši ar Maroussi. Tas notika 2009.-2010. gada sezonā, kad viņš bija nevis asistents, bet gan galvenais treneris. Maroussi iekļuva Top 16, kur galu galā finišēja kā pēdējie.

Bardzokasa grūtākā sezona

Kas var būt labāks par darbu savā iecienītākajā klubā? Jā, Bardzokass visu savu spēlētāja karjeru pavadīja Maroussi, taču viņa sirds jau kopš bērnības pukstēja Olympiacos ritmā. Kad grieķu grands viņam piedāvāja līgumu 2012. gada vasarā, Bardzokass nevarēja atteikties. “Tā bija viena no laimīgākajām dienām manā dzīvē”, viņš atcerējās.

Bardzokass ieņēma Dušana Ivkoviča vietu un aizveda klubu līdz veiksmīgai titula aizstāvēšanai Final Four ietvaros 2013. gadā Londonā. Vēlāk 2016. gadā Bardzokass pārsteidzoši aizveda Lokomotiv Kuban uz Final Four, kur viņi pārspēja Baskonia spēlē par 3. vietu. Kopš tā laika Bardzokass ir bijis pieprasīts treneris starp kontinenta labākajiem klubiem.

Lai gan aiziešana no Kuban Bardzokasam bija sāpīga, viņa virzienā nāca vēl viens piedāvājums, no kura viņš vienkārši nevarēja atteikties. Tas viņam izrādījās pirmais un līdz šim vienīgais gadījums augstākajā līmenī, kad viņš neieguva nevienu nozīmīgu titulu.

Mēs runājam par Bardzokasa laiku Barselonā. Jā, komandas superfani zina, ka Barcelona 2016. gadā tika kronēta par Katalonijas čempioniem, taču pat viņi saprot, ka šim titulam īsti nav nozīmes.

Pats Bardzokass sezonu Barselonā uzskata par savas karjeras grūtāko uzdevumu. Viņš reiz Grieķijas televīzijā skaidroja: “Man nav nodarīts pāri. Tā bija dažādu apstākļu ķēde. Barselonas klubam pat izsakot domu piedāvāt man līgumu bija liels gods. Viņi samaksāja lielu izpirkuma summu Lokomotiv Kuban, un es pat liku galdā naudu no savas kabatas. Savu lomu spēlēja arī ģimenes apsvērumi, proti, Krasnodarā nebija skolas, un es biju zaudējis savu tēvu.

Situācija Barselonā nebija ideāla. Toreiz klubs par galveno treneri gribēja Šarūnu Jasikēviču. Es nezināju situāciju vai to, ka mēs zaudēsim Tomasu Satoranski un Aleksu Abrinesu. Manā rīcībā bija veterānu grupa”. Gan Satoranskis, gan Abriness uz NBA devās 2016. gada vasarā, pievienojoties attiecīgi Washington Wizards un Oklahoma City Thunder.

Trūkst tikai viena titula

Pēc atlaišanas no Barcelona Bardzokass pusotru gadu trenēja Maskavas Khimki, taču, kad 2019. gada sākumā viņš tika atlaists, treneris nolēma paņemt atvaļinājumu un nogaidīt, pirms atkal ienirst basketbola pasaulē. Šis taimauts beidzās ar viņa atgriešanos Olympiacos.

2020. gada janvārī Olympiacos bija iedzīvojušies grūtībās un klubam draudēja izslēgšanas spēļu izlaišana otro sezonu pēc kārtas. Vadība vērsās pie Bardzokasa un lūdza viņu atgriezties mājās un atjaunot komandu.

Izaicinājums bija daudz savādāks nekā viņa pirmais piegājiens ar klubu; atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad viņam bija čempionāta kalibra sastāvs, šoreiz kluba kodols bija novecojis. Pēc nelielām pārdomām Bardzokass pieņēma šo izaicinājumu.

“Manuprāt, abi scenāriji ir ļoti interesanti. Pieņemt čempionu kalibra komandu un vēlreiz triumfēt vai atjaunot streikojošu komandu un Olympiacos reputāciju Eiropas basketbolā”, Bardzokas izteicās Eirolīgas Crossover podkāstā, ko vadīja leģendārā punktu gūšanas mašīna Džo Arlausks. “Tas nav viegli. Tā nav tikai mana atbildība. Tas vienmēr ir komandas darbs. Mani atbalsta īpašnieki, biroja darbinieki. Organizācija Olympiacos ir patiešām lieliska. Un pozitīvi spēlētāji, kas ir ļoti svarīgi. Tas vienmēr ir ļoti vajadzīgs”.

Pārbūve ir bijusi ļoti veiksmīga. Pēc atgriešanās Olympiacos Bardzokass ir izcīnījis trīs Grieķijas kausus, divus superkausus un divus līgas čempionātus. Kā pietrūkst, Tu varētu jautāt? Eirolīgas tituls, protams.

Olympiacos aizvadītajā sezonā spēlēja labāko basketbolu Eirolīgā. Sezonas MVP Aleksandra Vezenkova un izcilā aizsarga Kostas Slūkasa vadībā klubs uzvarēja regulārajā sezonā un aizraujošā ceturtdaļfināla sērijā līdz piecām spēlēm apspēlēja Stambulas Fenerbahçe.

Final Four ietvaros Belgradā Olympiacos ar 76:62 pārspēja Monaco, trešajā ceturtdaļā ļaujot Francijas komandai gūt tikai divus punktus. Pēc tam sekoja fināls, kurā Olympiacos gāza Madrides Real leģenda Serhio Ļuļs, kurš pēdējā sekundē realizēja sarežģītu metienu pāri Mustafa Folam.

Ļuļam raksturīgā “Mandarina”:

Tajā pašā podkāstā Bardzokass pauda pārliecību, ka tas būtu bijis nevainojamākais gads Eiropas basketbola vēsturē, ja ne šis metiens. “Tu vienmēr iztēlojies, ko būtu varējis izdarīt citādāk. Mēs nostiprinājāmies aizsardzībā un likām Folu pretī Ļuļam. Ir grūti realizēt metienu pari spēlētājam, kurš ir 2,21 garš un kuram mēs uzticamies šajos izšķirošajos brīžos. Viņš mēģināja viņu bloķēt. Tu nevari lūgt neko citu.

Daudzreiz galvenā atšķirība ir dažu spēlētāju klase. Tāpat tas ir arī liktenis. Tu ne vienmēr vari iegūt to, ko vēlies”.

Neatkarīgi no iznākuma pret Real, ir skaidrs, ka Olympiacos gandrīz vienmēr pretendē uz titulu ar Bardzokasu priekšgalā, pat ja Grieķijas kluba budžets nav līdzvērtīgs Eirolīgas bagātākajiem klubiem. Tas izceļ Bardzokasa lielāko spēku: viņš no saviem spēlētājiem iegūst maksimumu.

Kā tieši Bardzokass to dara? “Es nevēlos trenēt, tā ir mana filozofija. Man ļoti patīk redzēt, kā spēlētāji laukumā izpauž savu talantu. Protams, Tev ir jābūt noteiktiem principiem, noteikumiem, bet man patīk ļaut viņiem izpaust savu talantu. Es neesmu treneris, kurš katrā uzbrukumā izlemj, kurš pieņems lēmumu, kurš gūs punktus, kurš izpildīs metienu. Es nevēlos būt tāds. Es patiešām ticu, ka, attīstot to sezonas gaitā, Tu vari sasniegt lielus rezultātus”.

Šo sezonu Olympiacos sāka lēni, galvenokārt daudzo savainojumu dēļ, taču sezonas gaitā kluba situācija ir ārkārtīgi uzlabojusies. Šobrīd viņi gan nav īpaši izteikti favorīti uz Eirolīgas kroni, taču visi zina, ka Bardzokasa trenēto komandu nekad nedrīkst novērtēt par zemu.