Savainojumi Eiropas čempionātos, kas mainīja scenāriju vai kam nevajadzēja notikt

Neviens futbolists nevēlas gūt savainojumus, taču reizēm notiek negaidītais. Diemžēl tā tas notika arī ar Vācijas centra aizsargu Antonio Rīdigeru šī gada Eiropas futbola čempionātā.

Rīdigers, kurš spēlē klubu futbolu Real Madrid rindās, guva savainojumu pēdējā grupu turnīra spēlē pret Šveici, svinot Niklasa Filkruga vēlo izlīdzinājumu. Pašlaik nav skaidrs, vai Rīdigers, kurš savainoja augšstilbu, varēs palīdzēt savai komandai astotdaļfināla mačā pret Dāniju.

Rīdigera savainojums, lai arī neparasts, nebūt nav dīvainākais futbola pasaulē. Ir bijuši daudzi amizanti ievainojumi, sākot no Aleksa Stīpnija, kurš izmežģīja žokli, kliedzot uz saviem aizsargiem, līdz Dariusam Vaselam, kurš ar elektrisko urbi mēģināja tikt vaļā no tulznas uz savas pēdas pirksta.

Lai gan Rīdigera savainojums ir neparasts, tas nav vienīgais Euro vēsturē, kas licis saraukt uzacis. Ir piemēri, kad spēlētāji tiek ievainoti, mēģinot gāzt savus pretiniekus, vai futbola leģendas, kas tiek ievainotas, jo tiesnesis viņus nepasargā.

Andoni Goiko

Savas gandrīz 20 gadus ilgās profesionālās karjeras laikā Basku zemes centra aizsargs ieguva iesauku “Bilbao miesnieks”. Goiko nebaidījās no neviena laukumā, nepiekāpās un bija tikpat agresīvs kā bullis, ieraugot sarkanu lupatu.

Goiko bija pazīstams ar saviem spēcīgajiem bumbas pārtveršanas manevriem gan izlases, gan klubu labā. Piemēram, 1983. gada Spānijas līgas mačā viņš brutāli nogāza nevienu citu kā Djego Maradonu. Divus gadus iepriekš Goiko izraisīja smagu ceļgala savainojumu Berndam Šusteram, no kura vācietis tā arī pilnībā neatguvās.

Nākamais Goiko “slavas” brīdis bija 1984. gada Eiropas čempionāta pēdējā grupu turnīra spēlē starp Spāniju un Rietumvāciju. Spānija bija pakļauta milzīgam spiedienam, Vācijai radot daudzas vārtu gūšanas iespējas un atkārtoti trāpot pa pārliktni un vārtu stabiem. Tomēr rezultāts palika neizšķirts 0:0.

Kad Goiko no aizmugures devās klāt pie vācu zvaigznes Rūdija Vēlera, neviens nevarēja paredzēt, ka šis gājiens aizsargam izmaksās spēli. Bargais basks nesaņēma sarkano kartīti, bet gan guva savainojumu, kā rezultātā viņu nācās aizstāt ar Salvu Garsiju.

Neskatoties uz Goiko savainojumu, spēle beidzās par labu Spānijai. Viņi uzvarēja ar 1-0, izvirzījās savas grupas augšgalā un galu galā iekļuva finālā, kur ar 2-0 zaudēja Mišela Platinī pārstāvētajai Francijai.

Jāpiebilst, ka Goiko pēc Vēlera incidentā gūtās traumas nācās izlaist izšķirošos mačus.

Rinats Dasajevs

Pēc četriem gadiem viens no futbola labākajiem vārtsargiem Rinats Dasajevs nokļuva līdzīgā situācijā kā Goiko. Proti, 1988. gada Eiropas čempionāta otrajā grupu turnīra spēlē pret Īriju vārtsargs divreiz sadūrās ar malējo uzbrucēju Entoniju Galvinu.

Vispirms Dasajevs ar spēku apgāza īru soda laukumā, pats guva savainojumu, taču jutās atvieglots, ka tiesnesis nepiešķīra 11 metru soda sitienu. Dažas minūtes vēlāk spēlētāji atkal sadūrās, un Īrija vēlreiz nespēja gūt panākumus, jo Džons Oldridžs nespēja realizēt piešķirto soda sitienu, raidot bumbu pāri vārtiem.

Taču otrā sadursme Dasajevam nozīmēja mača beigas savainojuma dēļ, un viņa vietu starp vārtu stabiem ieņēma Viktors Čanovs.

Kamēr Goiko savainojums viņam nozīmēja turnīra beigas, dzelžainais Dasajevs jau atkal bija vārtos pēdējā grupu turnīra spēlē pret Angliju.

Ar viņa palīdzību Padomju Savienība iekļuva finālā, kur ar 2:0 zaudēja Nīderlandei. Tur Dasajevs ielaida vienus no ievērojamākajiem vārtiem Eiropas čempionāta izcīņas vēsturē, kad bumbu tīklā no gandrīz neiespējama leņķa raidīja Marko van Bastens.

Jirgens Klinsmans

Ja paši spēlētāji būtu varējuši izvairīties no Goiko un Dasajeva savainojumiem, Klinsmana incidents 1996. gadā ir lielisks piemērs tiesnešu izšķirošajai lomai spēlētāju veselības aizsardzībā. Par laimi, mūsdienu futbolā šis aspekts ir ievērojami uzlabojies.

Pirms divdesmit astoņiem gadiem Vācijas lielā sāncense Anglija rīkoja Eiropas čempionātu, un Klinsmans kopā ar saviem komandas biedriem grupu turnīrā palika nepārspēts, uzbrucējam gūstot divus vārtus.

Ceturtdaļfinālā Vācijai pretī stājās Horvātijas zelta paaudze ar uzbrūkošajiem spēlētājiem Davoru Šukeru, Zvonimiru Bobanu, Alenu Bokšiču un Robertu Prosinečki.

Horvāti mērķēja uz Klinsmanu, spēlējot pret viņu ļoti agresīvi. Pirmajā puslaikā uzbrucējs cieta vairākus pārkāpumus, no kuriem daudzi, iespējams, šodienas spēlē nopelnītu vismaz dzelteno kartīti. Tomēr 1996. gada jūnijā zviedru tiesnesis Leifs Sundels atļāva spēlētājiem būt ļoti fiziskiem.

Klinsmans ikru savainojuma dēļ tika nomainīts jau 40. minūtē. Neskatoties uz to, ka horvātiem izdevās raženo vārtu guvēju nosēdināt malā, tieši Klinsmanam piederēja pēdējais vārds, jo viņa 20. minūtē realizētais 11 metru soda sitiens palīdzēja nodrošināt Vācijas uzvaru ar 2:1, izlasei iekļūstot pusfinālā.

Slaveno pusfinālu pret Angliju Klinsmanam nācās noskatīties no rezervistu soliņa, jo ārsti viņam neļāva spēlēt. Toreiz Vācijas mediji izteica minējumus, ka uzbrucējs, kurš pirms sešiem gadiem tika kronēts par pasaules čempionu, varētu izlaist arī finālu.

Tomēr stundu pirms cīņas pret Čehiju pienāca labas ziņas: Klinsmana kāja bija pietiekami labā formā, lai spēlētu! Vācijas kapteinis nospēlēja visu maču, ievērojami veicinot savas valsts triumfu. Tieši Klinsmans palīdzēja Oliveram Bīrhofam gūt pirmos zelta vārtus senioru starptautiskajā futbolā.