Tjerī Anrī aizmirstie seši mēneši ar “Juventus”

Domājot par Tjerī Anrī, pirmais, kas nāk prātā, ir ražens franču uzbrucējs “Arsenal” kreklā, kurš dominē futbola laukumā, atstājot aizsargus neziņā un gūstot neticamus vārtus. Tomēr, tāpat kā katrai leģendai, arī viņa stāstā ir mazāk zināma nodaļa – laiks, kad viss negāja tik gludi. Anrī šis izaicinājumu pilnais periods bija ar Juventus, un tieši to mēs aplūkosim OlyBetTV jaunās rakstu sērijas turpinājumā.

Kamēr Anrī futbola ceļojums sākās viņa dzimtajā pilsētā Lezjulīzā, viņa pirmie soļi profesionāļa lomā tika veikti “AS Monaco” rindās neviena cita kā Arsēna Vengera vadībā. Un mēs visi zinām, kas notika vēlāk: Vengers pārcēlās uz “Arsenal” un ar laiku paņēma līdzi arī Anrī, kur uzbrucējs kļuva par vienu no Premjerlīgas ikoniskākajiem spēlētājiem.

Bet vēl pirms Anrī par lielgabalnieku leģendu, viņš uz īsu brīdi uzvilka “Juventus” melnbalti svītroto kreklu. Tomēr atšķirībā no laika, ko viņš pavadīja Londonas ziemeļos, viņa laiks Turīnā neizdevās, kā plānots.

Cenu zīme, kas noteica toni

1998./99. gada sezonā “Juventus” par 21 gadu veco Anrī “AS Monaco” samaksāja 12,5 miljonus eiro. Lai to aplūkotu perspektīvā, tajā sezonā tas bija 15. dārgākais transfērs, kamēr pasaules rekords tika uzstādīts 30 miljonu eiro apmērā par brazīliešu zvaigzni Denilsonu.

Taču “Juventus” bija visi iemesli tērēties. Anrī savu spožumu parādīja 1998. gada Pasaules kausa izcīņā, Francijas izlases rindās sešos mačos gūstot trīs vārtus. Lai gan viņš nespēlēja finālā, komandas biedri augstu novērtēja viņa klātbūtni izlasē.

“Viņam ir īpašības, lai gūtu panākumus. “Juventus” neuzņem spēlētāju, ja nav pārliecināti, ka viņam ir labas izredzes gūt panākumus kluba kreklā”, sacīja Lilians Turams, Anrī Francijas izlases komandas biedrs, kurš tajā laikā spēlēja “Parma” rindās.

Tāpēc arī Anrī bija lielas cerības, ka viss izdosies, taču futbola pasaulē lietas ne vienmēr ir tik vienkāršas.

Pēkšņa trenera maiņa

Treneris, kurš bija parakstījis līgumu ar Anrī, slavenais Marčello Lipi, nolēma pāriet uz Milānas “Inter”. Lai gan Lipi plānoja to darīt ar cieņu un sezonu ar “Juventus” noslēgt uz labas nots, Turīnas klubs nolēma ātri noplēst plāksteri, lai izvairītos no turpmākām sāpēm. Tāpēc februārī Lipi tika atlaists, un viņa vietā no Parmas tika atvests jauns Karlo Ančeloti.

Ančeloti ierašanās Anrī mainīja visu. Lipi vadībā viņam tika piešķirta uzbrucēja loma. Taču Ančeloti vadībā Anrī tika pārcelts uz kreiso malu — šo lomu viņš bija izpildījis Francijas U-21 izlasē, dažkārt pat tiekot izmantots kā pagaidu malējais aizsargs.

“Es nedomāju, ka varētu spēlēt ar Anrī vidū. Viņš man nekad nav teicis, ka varētu”, Ančeloti vēlāk atzina grāmatā “Thierry Henry: Lonely at the Top”. Neatkarīgi no tā, vai tas bija patiess pārpratums vai vadītāja kļūda, Anrī dabiskās spējas kā vārtu guvējam netika ņemtas vērā.

Taču, pēc dažu Anrī toreizējo Juventus komandas biedru domām, patiesais iemesls viņa pazemināšanai no centrālā uzbrucēja lomas bija sarežģītāks. Tam bija daudz sakara ar toreizējās komandas superzvaigznes Zinedina Zidāna ietekmi.

Zidāns, viens no pasaulē labākajiem spēlētājiem, vairāk nekā vienu reizi bija draudējis pamest klubu. Lai saglabātu savu vērtīgo īpašumu laimīgu, Ančeloti pielāgoja komandas taktiku, lai tā atbilstu Zidāna vēlmēm, un tas nozīmēja, ka Anrī bija jānes upuri.

Pēc tam, kad Alesandro Del Pjero guva nopietnu savainojumu, galvenie uzbrucēju pienākumi gūlās uz Filipo Indzāgi un Daniela Fonseku pleciem, Nikola Amoruso esot pirmajam rindā no rezervistu soliņa. Un Anrī, neskatoties uz savu talantu, palika meklēdams savu īsto vietu.

Nolēma pacietīgi gaidīt

Anrī personība arī nepalīdzēja viņa situācijai. Atšķirībā no dažiem spēlētājiem, kuri, iespējams, pieprasīja lielāku lomu vai klauvēja pie menedžera durvīm, lai aizstāvētu savu viedokli, Anrī bija samērā atturīgs. Viņš pieņēma viņam piešķirto lomu, pat ja tā nebija viņam piemērota.

“Es spēlēšu [“Juventus”] tāpat kā Monako, malā, vai nu kreisajā, vai labajā pusē. Es neesmu kā Davids Trezegē. Cilvēkiem nevajadzētu gaidīt no manis daudz vārtu guvumu”, Anrī sacīja Pola Džozefa grāmatā “Thierry Henry: Fifty Defining Fixtures”.

Tādējādi pussezonā, ko viņš pavadīja “Juventus rindās”, Anrī, spēlējot no malas guva tikai trīs vārtus. Vienīgais mierinājums bija tas, ka Ančeloti atdeva Anrī spēles laiku. Viņš “Juventus” rindās piedalījās 18 mačos, lielākoties kā sākumsastāva spēlētājs.

Pēdējais trieciens

Lai gan Anrī janvārī bija parakstījis četrarpus gadu līgumu ar “Juventus”, 1999. gada vasarā viņš jau bija redzams “Arsenal” sarkanbaltsarkanajās krāsās. Iemesls? Nodevības sajūta.

Sezonas beigās Anrī uzzināja, ka “Juventus” izpilddirektors Lučāno Mogi mēģinājis viņu izmantot kā maiņas objektu transfēru sarunās.

“”Juve” vēlējās parakstīt Marsio Amoroso, un Udinese gribēja mani kā viņa aizstājēju. [Treneris Karlo] Ančeloti negribēja mani pārdot vai ļaut man aiziet īrē. Tomēr direktori domāja savādāk, un es jutu, ka tas ir ticības trūkums man”, vēlāk atklāja Anrī. “Es atteicos no “Udinese” gājiena, bet lūdzu doties kaut kur citur. Viņi vienojās”.

Tādējādi Anrī 1999. gada vasarā tika pārdots “Arsenal” par 16,1 miljonu eiro, kas nozīmē, ka “Juventus” nopelnīja 3,6 miljonus eiro par Anrī salīdzinoši neveiksmīgo darbu.

Bet “Arsenal” iztērētā nauda priekš Anrī iegādes izrādījās teicams darījums. Arsēns Vengers precīzi zināja, uz ko francūzis ir spējīgs, un atjaunoja viņa centrālā uzbrucēja lomu. Tādējādi jau pirmajā sezonā Anrī šo ticību atmaksāja ar 26 vārtiem 48 mačos visās sacensībās.

Nākamo astoņu sezonu laikā Anrī kļuva par “Arsenal” visu laiku labāko vārtu guvēju, 370 spēlēs gūstot 226 vārtus, līdz beidzot pārcēlās uz “FC Barcelona”, ​​kura labā viņš virs galvas cēla arī Čempionu līgas trofeju.

Tikmēr arī priekš “Juventus” šis darījums nebija pārāk peļams. Papildus 3,6 miljonu eiro peļņai klubs arī nomainīja Anrī pret Davidu Trezegē, kurš valkāja melnbalti svītroto kreklu desmit gadus un 320 spēlēs guva 171 vārtus.