Uzslavēsim Rodri un pievērsīsim uzmanību vienīgajam traipam Ballon d’Or sarakstā

Par šī gada pasaules labāko futbolistu tika izvēlēts Rodri, kurš pavasarī kopā ar Manchester City tika kronēts par Anglijas čempionu, bet vēlāk vasarā palīdzēja Spānijai kļūt par Eiropas čempioni.

Tas, ka Ballon d’Or jeb Zelta bumbas ceremonija šogad kulminēja tieši šādā veidā, bija patīkams izņēmums, jo parasti eksperti — FIFA 100 labāko valstu žurnālisti, kopā 100 žurnālisti — mēdz novērtēt izcilus vārtu guvējus. Tomēr šogad tika nolemts paskatīties viņiem garām!

Līdz ar to Vinisiuss Žuniors, kurš ar Real Madrid izcīnīja divus zeltus, t.i., uzvarēja Čempionu līgā un Spānijas LaLiga, palika bešā. Lai gan tas, iespējams, satrauca brazīlieti un Real — lielā kluba stūrgalvība un boikots patiesībā bija apkaunojoši —, ir vērts atzīmēt, ka Vinisiuss nedarīja neko mistisku.

Jā, viņš demonstrēja stabilu sniegumu, par ko liecina viņa 24 gūtie vārti un 11 rezultatīvas piespēles 39 spēlēs, taču, ja salīdzina ar Krištianu Ronaldu un Lionela Mesi ziedu laikiem, tā vairāk atgādina diezgan viduvēju sezonu.

Rodri deva brīvību citiem

Savukārt Rodri 2023./24. gada sezonā paveica kaut ko fenomenālu. Problēma ar šo fenomenalitāti ir tā, ka (aizsardzības) pussarga darbu ir daudz grūtāk izteikt skaitļos un tas prasa dziļāku izpratni par futbolu.

Vienkāršāk sakot: Rodri deva gan City, gan Spānijas izlasei brīvību rīkoties drosmīgi. Jo pat centra aizsargi zināja, ka, ja viņi dotos dziļāk ar bumbu, tanks vārdā Rodri vienmēr būtu klāt, lai viņus aizsargātu.

Taču viņa spožums izpaudās ne tikai aizsardzībā, ko trāpīgi raksturo arī 9 gūti vārti un 14 rezultatīvas piespēles 50 spēlēs.

Tomēr Rodri svarīgākais statistikas rādītājs bija tas, ka viņš pa šo laiku palīdzēja City izvairīties no sakāves rūgtuma 74 mačos pēc kārtas. Vai arī pārfrāzēsim to pašu faktu: kad City zaudēja, tas notika tikai tad, kad Rodri nespēlēja!

Tieši tāpēc Rodri bija pelnījis šī gada Zelta bumbu un tieši tāpēc viņš kļuva tikai par ceturto (aizsardzības) pussargu vēsturē, kurš ieguvis šo prestižo individuālo apbalvojumu. Iepriekšējie trīs — un mēs zinām, ka būs daudz diskusiju par to, kurš kur spēlēja — bija Jozefs Masopusts (1962. gadā), Lotārs Mītauss (1990) un Luka Modričs (2018).

Uzbrūkošo spēlētāju triumfs

Protams, vairāk Zelta bumbu ir saņēmuši pussargi, bet pārējie ir bijuši (izteikti) uzbrūkošie spēlētāji (Mišels Platinī (x3), Kakā, Raimonds Kopa, Zinedīns Zidāns, Rivaldo, Džanni Rivera un Rūds Gulits) vai pilnīgi malējie spēlētāji (Stenlijs Metjūss, Luiss Svaress, Džordžs Bests, Pāvels Nedveds, Luišs Figu, Ronaldiņu un Hristo Stoičovs).

Protams, Zelta bumba visbiežāk ir tikusi piešķirta tieši uzbrucējiem, vēsturē kopā 43.

Patiesības labad atzīmēsim arī uzvarētājus: Lionels Mesi (x8), Krištianu Ronaldu (x5), Marko van Bastens (x3), Johans Kruifs (x3), Ronaldu (x2), Alfredo Di Stefano (x2), Kevins Kīgans (2), Karls Haincs Rumenige (2), Eizebio, Omārs Sivori, Deniss Lovs, Florians Alberts, Bobijs Čārltons, Gerds Millers, Oļegs Blohins, Alans Simonsens, Paolo Rosi, Igors Belanovs, Žans Pjērs-Papins, Roberto Badžio, Džordžs Vea, Maikls Ovens, Andrijs Ševčenko un Karims Benzemā.

Atsevišķi aizsargi un viens vārtsargs

Par laimi, arī aizsargi dažkārt ir tikuši atpazīti un atzīti futbola vēsturē: kopā četras reizes. Francs Bekenbauers, kurš iepazīstināja futbola pasauli ar libero lomu, tika ievēlēts par labāko gan 1972., gan 1976. gadā.

20 gadus vēlāk, 1996. gadā, par labāko spēlētāju tika ievēlēts Matiass Sammers, kurš bez libero lomas spēja delikāti darboties arī kā uzbrūkošais pussargs.

Tīrasinis Fabio Kanavaro, kurš, saņemot Zelta bumbu 2006. gadā, joprojām bija tik tīrs centra aizsargs, cik vien iespējams.

Vārtsargu nodaļā gan ar šādu varoņdarbu var izcelties tikai viens spēlētājs: leģendārais Padomju Savienības vārtsargs, kurš spēļu laikā valkāja cepuri — Ļevs Jašins. Tieši viņa vārdā nosauktā balva katru gadu tiek piešķirta pasaules labākajam vārtsargam.

Tie nelaimīgie…

Un tad palikusi tikai viena pozīcija… malējais aizsargs.

Patiešām, malējais aizsargs nekad nav ticis atzīts par labāko futbolistu pasaulē! Vistuvāk tam ir nonākuši Robertu Karlušs, kurš palika otrais 2002. gadā, un Paolo Maldini, kurš bija trešais gan 1994., gan 2003. gadā. Labējās malas aizsargiem klājies vēl sliktāk: Filipa Lāma labākais rezultāts ir sestā vieta 2014. gadā.

Lai gan no pirmā acu uzmetiena tā šķiet klaja netaisnība, ir vērts padomāt, ka līdz 21. gadsimtam malējie aizsargi bija vienkārši centra aizsargi, kas spēlēja “uz malu” un parasti tiem nebija īpašas taktiskas funkcijas.

Mūsdienu futbolā situācija, protams, ir pretēja, kas nozīmē, ka mēs varam sagaidīt, ka, piemēram, Trents Aleksandrs-Arnolds, Alfonso Deiviss vai kāds cits paveiks šo varoņdarbu un uz visiem laikiem iekals savu vārdu futbola vēstures grāmatās.