Vācijas ceļš uz basketbola virsotni: pazemojums, neveiksme un atdzimšana

Par to, kas bija sākumpunkts Vācijai ceļā uz Pasaules kausa slavu, ir plaši apspriests. Pastāv vairākas teorijas.

Daži saka, ka tas bija viņu zaudējums Igaunijai, startējot Pasaules kausa kvalifikācijā. Daži uzskata, ka tas notika 2021. gada rudenī, kad galvenais treneris Gordons Herberts un izlases zvaigznes Deniss Šrēders savā pirmajā tikšanās reizē pārrunās pavadīja vairākas stundas. Tomēr patiesībā tas sākās vēl agrāk.

2016. gada septembrī Vācija cīnījās par ceļazīmi uz Eurobasket. 10. septembrī viņi spēlēja izbraukumā pret Dāniju un pēc trīs pagarinājuma periodiem galu galā zaudēja ar 102:106. Toreiz laukumā bija pieci nu jau esošie pasaules čempioni: Johaness Voigtmans, Maodo Lo, Nīlss Gifejs, Daniels Taiss un Johaness Tīmans.

Vācija tika pazemota

Voigtmans lieliski atceras, kā zaudēt Dānijai vāciešiem bija kaut kas sliktāks par tikai kaunu. Tas bija izlases zemākais punkts. “Mūsu basketbols bija apbēdinošs un mūs pārspēja ikviens” minēja augumā raženais spēlētājs pirms dažiem gadiem, kad Vācija Tokijas olimpiskajās spēlēs bija ieņēmusi astoņu vietu.

Lielākā daļa no tikko kronētā čempionu sastāva Filipīnās ir kopā jau ilgu laiku un kopā piedzīvojuši vairākas neveiksmes. Pēc iekļūšanas Pasaules kausa izcīņā 2019. gadā, galvenais treneris Henriks Rodls apgalvoja, ka tā ir visu laiku labākā Vācijas komanda… un pēc tam atgriezās mājās ar 18. vietu. Komandu sagrāva lielā cerību nasta, ko uzvēla trenera teiktais, ko papildināja arī iekšējie strīdi.

Pirms šīs vasaras Andreass Obsts – viens no šī Pasaules kausa varoņiem – minēja, ka 2019. gada neveiksme visiem joprojām ir spilgti iespiedusies atmiņā. Tas ne tikai motivēja izlasi darīt vairāk, bet arī kalpoja kā brīdinājums par to, kas notiek, ja spēlētāji necīnās viens par otru kā īsta komanda.

Tāpat Obsts norādīja, ka katram ir sava loma, taču to ne vienmēr var pierādīt pēc punktu, atlēkušo bumbu vai rezultatīvo piespēļu skaita. Piemēram, Dāvids Krēmers piedalījās tikai četrās spēlēs, taču daudzas reizes tieši viņš bija tas, kurš noteica emocijas uz soliņa, uzmundrinot savus komandas biedrus.

Tās vēl nav beigas

Pasaulei to vajadzēja ņemt vērā jau pagājušajā vasarā. Pateicoties fantastiskai uzbrukuma spēlei un vienotībai, vācieši tika apbalvoti ar Eurobasket bronzas medaļām, kas bija valstsvienības pirmais panākums kopš sudraba izcīnīšanas 2005. gadā.

Un tomēr tikai daži uzskatīja, ka vācieši šogad ir pretendenti Pasaules kausa zeltam. Pirmajos publicētajos reitingos izlase ierindojās pat zem Slovēnijas, lai gan Luka Dončiča pārstāvētajai komandai trūka vairāki svarīgi spēlētāji, un daži bija nupat aizvadījuši ne pārak iepriecinošu sezonu savos klubos. Basketbola speciālistiem vajadzēja saprast, ka nosaukt Vāciju par tumšo zirdziņu bija smieklīgs lēmums.

Medaļu “sausā perioda” izbeigšana nebija Vācijas tvaika lokomotīves galapunkts, bet gan pietura. Tas viņus padarīja vēl izsalkušākus. Kā norādīja eksperti Vācijā: “Mums nekad nav bijis tik labs un pārliecināts sastāvs, kas tic kļūšanai par pasaules čempioniem.”

Skaidrs, ka zelta izcīnīšana nupat aizvadītajā Pasaules čempionātā arī nebūs galapunkts. Nākamais galamērķis jau ir tepat aiz stūra. Gordons Herberts ar Vācijas izlasi dosies uz Parīzes olimpiskajām spēlēm, pārliecības pilni, ka vēl viena titula izcīnīšana ir pavisam iespējama.