Vairs nekādas “Neverkūzenes”
Dažreiz sapņi piepildās. Bayer Leverkusen, komanda, kas līdz šim bijusi pazīstama ar izgāšanos finālos, ir paveikusi neticamo, pārvarot visas robežas un pirmo reizi iekarotu Vāciju. Iespējams, tas ir tikai sākums.
Manchester City, kas iepriekšējā sezonā izcīnīja trīs kausus, 2022.-2023. gada sezonā savu pirmo sakāvi piedzīvoja oktobrī. Arsenal, kas 2003.-2004. gada sezonā Premjerlīgā palika bez zaudējumiem, citos turnīros piedzīvoja zaudējumus septiņas spēles. No pasaulē labākajām komandām Juventus bijuši vistuvāk perfektai sezonai 2011.–2012. gadā. Toreiz viņi nespēlēja Eiropā, bet zaudēja Coppa Italia finālā pret Napoli. Viņu vienīgais zaudējums Itālijas augstākajā līgā tika piedzīvots sezonas pēdējā spēlē.
Līdz šodienai, 2024. gada 17. aprīlim, Leverkūzenes klubs nav piedzīvojis zaudējumus 43 spēlēs, kas ir ilgākā nezaudēto spēļu sērija pēdējo 60 gadu laikā starp piecu labāko līgu komandām. Runa vairs nav par Bayern gāšanu no troņa. Tas būs viņu mantojums, ja tas izdosies. Ideāla sezona. No “Neverkūzenes” līdz “Neverlūzenei”.
Nākamā pusotra mēneša laikā tiks aizvadītas vēl vienpadsmit spēles. Piecas Bundeslīgā un piecas Eiropā, kā arī DFB-Pokal fināls. Kurš būtu domājis, ka tas ir iespējams? Un vai tiešām Leverkusen no visām komandām būs tā, kas to paveiks? Kopš 2002. gada viņi ir nogājuši garu ceļu.
Augstākās pakāpes sirdssāpes
Hanss Jorgs Buts, Marko Babičs, Jenss Novotnijs, Ze Roberto, Ulfs Kirstens, Dimitars Berbatovs, Mikaels Balaks, Lūsio, Bernds Šneiders, Olivers Noivils. Šo pavisam viegli varētu sajaukt ar jebkura leģendāra kluba pamatsastāvu, taču tieši tāds bija Leverkusen 2001./2002. gada sezonas sastāvs. Tā nebija nejaušība.
Katastrofa smagi skāra arī personīgā līmenī. Ja Tev ir aptuveni trīsdesmit, pastāv liela iespēja, ka atcerēsies tās sezonas Čempionu līgas finālu pret Real Madrid. Ikera Kasiljasa neticamais sniegums vārtos, kā arī Zinedīna Zidāna ikoniskais vārtu guvums.
Ap šo laiku pirms 22 gadiem Vācijas klubs arī bija savos augstumos. Tomēr galu galā viņi zaudēja divas no pēdējām trim līgas spēlēm, Pokal finālu un arī Čempionu līgas finālu. Līgā viņi zaudēja par vienu punktu, Pokal izcīņā cieta sakāvi pēc būšanas vadībā ar 1:0 un visbeidzot pret Real, par ko parūpējās vieni no izcilākajiem futbolistiem vēsturē. Cik vēl tuvāk iespējams nokļūt, galu galā neko neuzvarot? Leverkusen to noteikti vajadzētu zināt.
Saldā atriebe
1992.–1993. gada sezonas Pokal bija Leverkusen pēdējā trofeja vēl līdz pagājušajai nedēļas nogalei. Viņu trofeju skapī līdz šim figurējušas trīs godalgas: 1978. līdz 1979. gada sezonas 2. Bundeslīgas Ziemeļu divīzijas tituls, UEFA kausa triumfs 1987.-1988. gada sezonā un jau minētais Pokal kauss. Nākamā 31 gada laikā Bundeslīgā viņi finišēja otrajā vietā deviņas reizes. Taču šoreiz neviens viņus nespēja apturēt. Vairs nekādu sirdssāpju. Pietiek.
Viss sākās ar Šavi Alonso, 42 gadus vecu futbolistu, kurš iepriekš bija trenējis Real Sociedad B komandu līdz tās paaugstināšanai un vēlāk arī izkrišanai no līgas nākamajās sezonās. Leverkūzenes klubam viņš pievienojās 2022. gada oktobrī, komandai ieņemot otro vietu pēc astoņām aizvadītām spēlēm. Viņš apgrieza situāciju augšpēdus, finišējot sestajā vietā un sasniedzot Eiropas līgas pusfinālu, taču nekas neliecināja par to, kas notiks 2024. gadā.
Vai mēs kādreiz runāsim par Lukaša Hradecka, Džonatana Taha, Pjero Hinkapija, Patrika Šika, Timotija Fosu-Mensā, Floriana Virca kolektīvu tāpat kā par 2002. gada komandu, laiks rādīs. Tomēr šī ir komanda, kas veidota uz stabiliem pamatiem. Lielākā daļa spēlētāju jau bija komandā, pirms vadību pārņēma Alonso.
Pagājušajā vasarā viņi ieguva Jonasu Hofmanu, Aleksu Grimaldo, Viktoru Bonifeisu un Granitu Džaku. Viņi visi kopā maksā mazāk nekā jebkurš Chelsea spēlētājs. Visi bijuši viduvēji vai citur uzskatīti par aizvietojamiem spēlētājiem. Paskaties uz viņiem tagad.
Nākamie soļi
Liverpool un Bayern Munich (un varbūt arī katras otrās komandas) vajātais Šavi Alonso tomēr paliks ar Leverkusen. Pasaulē, kurā līgumiem nav lielas nozīmes, viņš ir piesaistīts līdz 2026. gadam. Vēl svarīgāk ir tas, ka viņš uzskata, ka šī ir īstā vieta, kur viņam attīstīties. Kad viņš nolems, ka ir laiks doties tālāk, viņam būs daudz piedāvājumu neatkarīgi no tā, kas notiks tālāk ar Leverkusen.
Ar spēlētājiem ir nedaudz sarežģītāk. Daži no viņiem zina, ka viņi, visticamāk, nesaņems ienesīgāku piedāvājumu. Uzvara to nodara. Leicester City 2016. gada vasarā pārdeva N’Golo Kantē un vairs ne tuvu nepietuvojās savai triumfa sezonai. Nu viņi spēlē Anglijas otrajā līgā. Monaco 2017. gadā zaudēja lielāko daļu sava pamatsastāva, tostarp Kiljanu Mbapē, un 2018.–2019. gada sezonā gandrīz izkrita no līgas.
“Katru gadu mums ir jāpārdod viens liels spēlētājs, lai budžetā pietiktu vietas jauniem līgumiem, tāpēc, iespējams, mēs pārdosim,” atzina Leverkūzenes kluba izpilddirektors Fernando Karro. Tas ir godīgs atspoguļojums tam, kur klubs pašlaik atrodas, neskatoties uz visu prieku. Viņu algu fonds ir mazāks par pusi no Bayern tērētajiem līdzekļiem. Šādā situācijā ir jātur kājas uz zemes.
20 gadus vecais Florians Vircs varētu (un, iespējams, arī vajadzētu) izpelnīties deviņciparu summu, it īpaši, ja viņam izdosies izcelties EURO 2024 izcīņā ar Vācijas izlasi, taču Karro paziņoja, ka spēlētājs paliks komandā vismaz vēl vienu sezonu. Varbūt tiks pārdots Viktors Bonifeiss? Džeremijs Frimpongs? Alekss Grimaldo? Edmonds Tapsoba? Vasarā nāksies pieņemt dažus smagus lēmumus.
Tomēr mēs vēl neesam tur. Darbs nav pabeigts, kamēr tas nav pabeigts. Priekšā vēl vienpadsmit spēles. Laiks spiest gāzi grīdā!
